Dodiet Latvijas hokejistiem biežāk priekšā NHL večus!

Atcerēsimies, kas notika olimpiādē. 2:8 pret Krieviju, 2:5 pret Čehiju, 0:6 pret Slovākiju un astotdaļfinālā vēlreiz pret Čehiju – 2:3 (pagarinājumā). Trīs pirmās spēles bija kā auksta duša, turklāt trīsreiz pēc kārtas. Pret čehiem izķepurojāmies no 0:2. Čehi jau sāka nervozēt, tomēr pagarinājumā laime bija viņu pusē.

Sestajā oktobrī hokeja sabiedrība drebēja trīsās – jau trešo reizi Rīgā slavenie NHL veči (pēc „Capitals” un „Canadiens” pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā vēl „vecā” „Dinamo” laikā) no Fīniksas „Coyotes” (starp citu, ievērojāt, ka uz Latvijas galvaspilsētu komandas, kuru nosaukuma pirmais burts nav „C”, nesūta? Tātad nākamie pie mums (kaut kad) brauks Vankūveras „Canucks”.). Aura nebija kā pirms 20 gadiem – veči atlidoja, nospēlēja un steigšus aizlidoja tālāk, tomēr no KHL komandām ciemos brauca tikai pie mums un Sanktpēterburgas SKA. Arī mūsējie, nodzenāti pa Sibīriju, vairāk alka atpūtas, nekā klopes ar pasaulē labākās līgas pārstāvjiem. Tomēr 1:3 nebija slikts rezultāts, arī spēles ziņā.

Kāds sakars abiem notikumiem? Vienkāršs. Līdz šim bieži „Dinamo” ir pielāgojusies pretinieka spēles līmenim – ja atbrauc lūzeri no Habarovskas, Čehovas vai Jekaterinburgas, laukumā notiek bakstīšanās bez spilgtiem vārtu momentiem un milzuma gūtu vārtu. Ja atbrauc Jaroslavļa, Omska, Ufa, SKA, Maskavas „Dinamo”, spēles kvalitāte ceļas gandrīz divreiz. Rīdzinieki atkal cenšas pielāgoties pretiniekam un nereti tos „iebāž maisā”. Protams, pret nosacīti vājākajām komandām mums jāspēlē kā pirmajam numuram, kas vienmēr sagādājis problēmas, bet stiprie, ar atsevišķiem uz aizsardzību tendētiem izņēmumiem, ļauj spēlēt arī mums.

Tiekoties ar NHL večiem, notiek tas pats – mūsu sprīdīši cenšas tikt līdzi milžiem lutaušiem. Olimpiādē tas izdevās ceturtajā mēģinājumā, un, ej, nu, sazini, ar kuro mēģinājumu tas izdotos, aizvadot vairākas spēles pēc kārtas pret NHL klubiem. Tomēr skaidrs ir tas, ka izdotos. Turklāt, spēlējot, pret asiem, meistarība augtu ne pa dienām, bet stundām.

Liekas, ka tā notiek arī tad, ja spēlēs pret NHL večiem tomēr jāpiekāpjas. Atcerēsimies, kas notika pēc atgriešanās no olimpiādes. Rīgas „Dinamo” pēc sezonas sākumā izlietā ūdens smelšanas gandrīz bija iekļuvusi KHL izslēgšanas spēlēs. Pēc Vankūveras „Dinamo” vēl izbraukumā ar 5:3 apspēlēja „Avangardu” un „Barisu” un pēc 3:0 piekāpās „Salavat Julajev” – 4:6. Pēc tam nāca fantastiskā uzvara izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā pret Sanktpēterburgas „zvaigžņoto” kolektīvu – 3:1 (vārtu attiecība 11-7) un sīvā cīņā piekāpjoties vēlākajiem Gagarina kausa finālistiem Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa Balašihas MVD ar 1:4.

Pēc koijotu pabūšanas Rīgā veicas vēl labāk (tiesa savās mājās, un Ufa par laimi te nav ciemojusies) – četras uzvaras pirms spēles šodien Maskavā pret „Spartaku” ar vārtu attiecību 14-5.

Secinājumi? Olimpiādē smeltā spara (un panākumu) pietika septiņām spēlēm, mačs pret nikno (zemu tabulā un četrreiz pa ķiveri no dinamiešiem iepriekšējā sezonā dabūjušo) un jaunu treneri ieguvušo (bijušais Rīgas „Dinamo” un Latvijas izlases spēlētājs Igors Pavlovs) „Spartaku” būs piektais. Tas, ka spēles pret spēcīgajām (un ne tik spēcīgajām) NHL vienībām mums nāk par labu, ir fakts, jo slikti spēlējot, tās nav iespējams uzvarēt. Ja „Dinamo” spēlēs tā kā šobrīd arī uz priekšu, izslēgšanas spēlēs komanda var tikt tālu.

Esence. Lai „Dinamo” labi spēlētu KHL, reizes četras tai vajadzētu pārlidot okeānam un aizvadīt pa spēlei ar kādu no NHL klubiem. Plāns B – komandas ģērbtuvēs salikt plakātus, ka KHL klubi tādas pašas NHL vienības vien ir (līgas amatpersonu vārdos vismaz noteikti), un pat pāri okeānam nebūs jābrauc!

Ja nopietni, „Dinamo” pēdējās spēles ir aizvadījusi teicami, un nav svarīgi, vai pie tā vainīgi koijoti, treneri, komandas kapteinis, spēlētāji, apkalpojošais personāls vai īpašs zvaigžņu stāvoklis. Mēģinot spēlēt tāpat arī KHL čempionāta turpinājumā, neizpaliks ne panākumi, ne atsevišķu spēlētāju progress. Lai izdodas!