Spilgtākie brīži, kas palikuši atmiņā no Eiropas čempionāta Slovēnijā

Tas sanācis veiksmīgs, kas priecē un reizē liek lūkoties ar pozitīvu skatu nākotnē. Puiši padarījuši lielisku darbiņu, kas, cerams, basketbolu ir izvilcis no grimstošās smilšu bedres. Lai nu kā, čempionāta laikā bija tik daudz notikumu un emociju, ka visus vienlaikus atcerēties ir grūti. Katra spēle (KATRA) bija ar pavisam citu raksturu – tad kaimiņu duelis, Balkānu uzbrukums mūsējiem un citas valstis, kurām tika zaudēts un uzvarēts cienīgās spēlēs. Taču skaidrs šī turnīra gaitā tapa viens – pieredzes un jaunības apvienojums ir devis cerēto rezultātu. Šo faktu var attiecināt gan uz morālo, gan fizisko sagatavotību. Kuri bija spilgtākie un izšķirošie brīži sasniegtajam rezultātam čempionātā?

Rakstā izmantoti TV6, TV3 play videomateriāli.

Pirmā spēle pret Bosniju un Hercegovinu tika uzskatīta par svarīgāko turnīrā – daļēji var piekrist, taču treneri un spēlētāji allaž ir uzsvēruši, kas visas spēles ir svarīgas. Taisnība - zaudējuma gadījumā pret Bosniju un Hercegovinu ķīselis, kas bija gana šķidrs šajā grupā, būtu vēl lielāks. Kas zina, ja mūsējie būtu zaudējuši, kā turnīra gaita attīstītos tālāk... Šī spēle iesākās ļoti nervozi abu komandu izpildījumā. Pārliecība pār savām spējām parādījās gana vēlu, taču latviešiem tas izdevās ātrāk. Jau turnīra sākumā Kristaps Janičenoks vairākkārtīgi demonstrēja, ka ir izlases atslēgas spēlētājs, gūstot vairākus svarīgus punktus. Patīkami, ka šajā spēlē latvieši uzreiz izvirzījās vadībā, noturot to visas spēles gaitā. Pārbaudes spēlēs bija redzama pretēja tendence, tāpēc ieliktie pamati spēles sākumā ļāva justies nedaudz drošāk.

Turnīra gaitā atmiņā palikusi soda metienu realizācija – slikta precizitāte teju visās spēlēs. Mūsējie šajā rādītāja bija visai stabili, tikai sliktā nozīmē. 18. vieta 24 komandu konkurencē. 65,1% realizācija nav tas, ar ko lepoties, taču daži spēlētāji īpaši iekrita acīs. Mārtiņš Meiers bija viens no lielākajiem neveiksminiekiem, taču izšķirošajos spēles brīžos garām meta arī Kristaps Janičenoks un Dairis Bertāns. Kopumā Latvijas izlase izdarīja 129 soda metienus, no kuriem garām aizmesti 45!!!

Patīkams pārsteigums turnīra sākumā bija Rolands Freimanis. Latvietis atvērās jau pirmajā spēlē. Atgādinājumam – Rolands biežāk spēlē iesaistījās no rezervistu soliņa, vien pamatlaikā nākot turnīra beigu daļā. Spēlē pret Bosniju un Hercegovinu mūsējie bumbu deva tieši Freimanim, kas kā tanks lauzās groza tuvumā, metot iekšā visu, kas metams. Pareizi mūsējie darīja, ko uzsvēra arī Bagatskis, tāpēc rezultāta tablo vēstīja par labu Latvijas izlasei. Freimanis vienu brīdi metienu precizitātē no spēles turnīrā atradās pašā galvgalī. Pirmajā spēlē uzbrucējs pustālos metienus realizēja ar 90,9 % precizitāti, pirmajā puslaikā gūstot 20 punktus!!!

Atlecošo bumbu vākšana Latvijas izlasei radīja lielas galvas sāpes. Latviešu garais gals tika uzskatīts par vājāko ķēdes posmu, kas atainojās arī spēlēs. Ar bumbu vākšanu latviešiem nesekmējās. Pārbaudes spēlēs šādas problēmas nebija, taču finālturnīrā viss ritēja gluži pretēji. Šajā rādītājā Latvijas basketbolistiem sekmējās viduvēji – astoņās spēlēs Latvijas izlase savāca 35 atlecošās bumbas, kas dod 14. vietu. Pie pretinieku groziem mūsējiem klājās vēl sliktāk – vidēji 9,1 bumba spēlē, kas dod 22. vietu 24 komandu konkurencē. Šāda tendence neļāva veikt daudz atkārtotus uzbrukumus pie pretinieku groza. Šī statistikas ailīte ir visai noderīga, tāpēc nereti mūsu izlases garo galu minēja kā vājāko ķēdes posmu. Līderis atlecošajās bumbās bija Kaspars Bērziņš ar 4,5 bumbām, taču dažās komandās pat aizsargi vāca vairāk bumbas nekā mūsu centra spēlētājs!!! Piemēram, spēlē pret Melnkalni atlecošās bumbas nevāca NBA monstrs Vucevičs, bet gan īsie spēlētāji. Pie tā varētu būt vainojama komunikācija starp spēlētājiem.

Viens no galvenajiem Latvijas izlases snaiperiem Kristaps Janičenoks spēlē pret Melnkalni pierādīja, ka ir teicamā sportiskajā formā, iemetot spēles svarīgāko metienu. Ja pirms izšķirošā aizsarga trāpījuma komentētāji minēja, ka šis varētu būt izšķirošais brīdis visā turnīrā (tobrīd Latvijai minimāls deficīts), tad brīdi, kad pēc Blūma piespēles Janičenoks guva divus punktus no patālas distances, simtprocentīgi var skandināt par turnīra lūzuma punktu. Latvijas uzvara pār Balkānu valsts dalībnieci savārīja lielu putru tabulā, taču mūsu izredzes iekļūt nākamajā kārtā krietni palielinājās. Latvijas izlases snaiperis vienmēr uzņēmies izšķirošos metienus, taču šajā čempionātā Kristapa loma bija īpaša.

Emociju vilnis no spēles pret Melnkalni pārgāja uz maču ar Lietuvu. Šis duelis komentārus neprasa. Komandas spēli iesāka jaudīgi (ar asumiem un strīdiem), vadībai mainoties teju katru uzbrukumu. Īsta vīru cīņa turpinājās visu spēli, taču pirmā puslaika laikā atmiņā palikušas divas epizodes. Andrejs Šeļakovs, laukumā nākot uz maiņu, parādīja Linam Kleizam, kādā noskaņojumā mūsu centrs devies cīnīties. Brīdi vēlāk Dairis Bertāns traumēja Renaldu Seibuti, trāpot ar elkoni pa uzaci. Asinis šķīda, bet emocijas tikai kāpinājās. Nepameta sajūta, ka spēle turpināsies tādā pašā manierē. Latvijas un Lietuvas valstsvienības līdz šim vairāk bija tikušās pārbaudes spēlēs, taču oficiālie mači prātā palikuši ar cīņu par katru kvadrātcentimetru.

Tikai ceturtajā spēlē Latvijas izlases sniegums pirmajā ceturtdaļā bija neveiksmīgs. Šo iezīmi izdevās novērst pēc pārbaudes spēlēm, taču spēlē pret Serbiju iepriekšējās likstas kā saukdamas atnāca atpakaļ. Galvenais uzdevums bija sist pamatotus un stiprus sodus, lai pretinieks nespēj gūt punktus no spēles. Pirms spēles Andrejs Šeļakovs izteica visai loģisku spriedumu: „Es no Krstiča nebaidos.” Jau spēles sākumā Nenads Krstičs spēlēja daudz ar bumbu, realizējot divus metienus ar sodu. Abus veica Šeļakovs, kas, starpcitu, pirmo reizi laukumā nāca pamatsastāvā. Maigi sakot, Serbija mūs piesmēja, bet mūsējiem neizdevās itin nekas. Ielaistie punkti sākumā neļāva cīnīties par uzvaru, lai gan spēles gaitā mūsējie panāca minimālu deficītu.

Šī bija tikai otrā zaudētā spēle. Komandas (Lietuva un Serbija) bija spēcīgākas, un tas bija zināms jau pirms turnīra. Sekoja pēdējā spēle grupā pret Maķedoniju. Šai spēlei Latvijas basketbolisti bija teicami noskaņojušies, neļaujot maķedoniešiem ieskrieties. Kas patīkami – mūsējie nepielāgojās pretinieku lēnajam spēles stilam, tāpēc, pretēji spēlei pret Serbiju, izdevās veikt 12:0 izrāvienu, kas ielika stingrus pamatus turpmākajai spēlei. Pretiniekiem nekrita itin nekas, spēle bija vienveidīga, tāpēc nomainīti tika Samardžiskis un brāļi Stojanovski, laukumā laižot Gečevski un Co. Tikai rezerves spēlētāji spēja gūt punktus, taču Latvijas valstsvienība neļāva tuvoties klāt.

Interesanti, taču pirmajās četrās spēlēs, kur komandā bija naturalizētie saspēles vadītāji, latvieši uzvarēja. Tāda bija arī spēle pret Maķedoniju, kur pilnībā neitralizēts tika turnīra rezultatīvākais spēlētājs (līdz spēlei ar Latviju) Bo Makalebs. Ja atmiņa neviļ, tad spēlē pret Latviju Makalebu 3. un 4. ceturtdaļā vairs laukumā bieži nelaida. Spēlē pret Latviju Makalebs laukumā pavadīja 18 minūtes, taču iepriekšējās spēlēs gandrīz uz pusi vairāk. Īpaši saspēles vadītāju segšanai jāuzteic Dairis Bertāns, kas neļāva elpot aizsargiem jau otrā laukuma galā.

Otrā kārta Latvijai iesākās negaidīti veiksmīgi. Statistika liecināja, ka komandas (Latvija un Ukraina) grupu turnīru noslēgušas līdzīgā situācijā. Ne viena, ne otra komanda kādā komponentē nebija galvastiesu pārāka, taču Ukrainas valstsvienības galvenais ierocis bija/ir trīspunktu metieni. Komanda, kura ar visaugstāko procentu realizēja tālmetienus, spēlē pret Latviju iemeta trīs no 16 trejačiem jeb 18,8%, bet Latvija - 15 no 29. Šī bija dīvaina spēle – mačs notika Ļubļanā, kur skatītāji bija mazā skaitā un varēja dzirdēt, kā spēlētāji sarunājās. Šīs spēle atgādināja draudzīgu treniņmaču nesaspringtā gaisotnē, ļaujot komandām nepatērēt daudz spēka, lai spētu labāk sagatavoties nākošajai spēlei. Ukraiņiem tas atmaksājās, pēc tam uzvarot Serbijas valstsvienību.

Cīņā pret Ukrainu tikai otrā iespēja laukumā nākt bija Jānim Bērziņam. Pirmo reizi tas izdevās pret Serbiju, taču spēlē pret Ukrainu, Bagatskis laukumā Latvijas U-20 spīdekli laida vien trīs minūtes pirms spēle beigām, kad tablo vēstīja +34 par labu Latvijai. Dīvaini – spēles liktenis bija izlemts jau trešās ceturtdaļas vidū. Treneris labāk zina ko darīt, taču šis lika aizdomāties par nekonsekvenci.

Pret Franciju sajūtas bija divējādas. It kā viena no čempionāta favorītēm ar vairākiem NBA spēlētājiem, taču respektēt šo izlasi netaisījās neviens. Spēle bija spraiga, taču zaudētāju lomā nācās pavadīt teju visu spēli. Iemests 91 punkts, taču ielaisti – 102. Netipiski Eiropas basketbolam. Gūtie punkti pret Franciju bija labākais Latvijas izlases rādītājs visā turnīrā, talkā nākot arī ielaistajiem punktiem. Bagatskis nevarēja būt apmierināts ar spēli, ja iepriekšējā mačā ar Ukrainu tika ielaisti divreiz mazāk punkti.

Izšķirošā spēle pret Beļģiju tika aizvadīta kā sapnī, no kura nesanāca pamosties. Atmiņā visvairāk iesēdies abu komandu pieļautais kļūdu skaits. Likās, ka Blūma trīs gūtie punkti ar sodu pamodinās latviešus no miega, taču spēle turpinājās iesāktajā gaisotnē.

Latvija izskatījās pagurusi, lai gan māc šaubas, ka divu dienu laikā komanda var izkrist no iesāktā spēļu ritma un demonstrēt sev neraksturīgu basketbolu. Latvijas valstsvienība pielāgojās beļģu lēnajam spēles stilam, kas par labu nāca pretiniekiem. Jo tuvāk nāca spēles beigas, jo lielāks haoss sākās. Dīvaini, taču komandas līderi – Blūms, Janičenoks, Bertāns – pret beļģiem realizēja trīs no 26 metieniem. Spēles gaitā vajadzēja pārtraukt metienu veikšanu no distances, jo tie nesekmējās. Strēlnieks vienu brīdi centās uzņemties iniciatīvu, taču ilgi šādu spēles stilu mūsējiem piekopt neizdevās.

Rezumējums

Aināra Bagatska un Latvijas izlases četru gadu laikā ieguldītais darbs ir atmaksājies – iegūta 11. vieta Eiropas čempionātā, kas ir otrais labākais rezultāts pēc neatkarības atjaunošanas. Ir grūti aizmirst rūgtumu, kas tika piedzīvots spēlē pret Beļģiju. Lietuva uzvarēja Ukrainu, tādejādi Latvijai uzvaras gadījumā pār beļģiem būtu iespēja spēlēt ceturtdaļfinālā. Šāds scenārijs nepiepildījās, taču jāatceras, ka tika izcīnītas četras uzvaras. Viena no tām pret pagājušā Eiropas čempionāta ceturtās vietas ieguvēju Maķedoniju, kā arī 2011. gada čempionāta apakšgrupas uzvarētāju Melnkalni. Ir pienācis brīdis, kad pretinieki no latviešiem baidās. Latvijas izlase ir perfekts etalons, kā veidot komandu, kurai maiņas spēlētāji spēj dot tikpat lielu ieguldījumu kā pamatsastāva basketbolisti. Pieredzes un jaunības apvienojums ir devis cerēto rezultātu. Bez trūkumiem sastāva rotācijā mūsējie neiztika, taču jāatceras, ka junioru komandās ir perspektīvi jauni spēlētāji. Jānovēl mūsējiem entuziasms un tikpat augsta darba ētika, kāda devusi redzamo rezultātu!