Bez pirmā numura... Fakts.

Komandas vadības vēlme vienoties ar Masaļski ir bijusi tikai publisko attiecību triks. Pats vārtsargs noteikti vairāk pastāstīs par šīm sarunām, kas, ja var ticēt vieniem– bija ļoti pretimnākošas. Bet, ja paklausās otru galu – tad no kopējas izpratnes vai redzējuma tur nav bijusi ne smakas. Vai ir jēgas kādam šajā situācijā tagad pārmest? Nav. Runā, ka Edgaru no Dinamo esot šķīruši pārdesmit tūkstoši eiro, ko komanda tomēr nav gribējusi samaksāt. Ja nav gribējusi, tad droši vien – nav varējusi. Cits izskaidrojums tādam gala iznākumam te nav rodams un meklējams. Jo Masaļskim bija jābūt kluba prioritātei numur viens. Varēja nevienoties ar Šupleru, varēja pagražoties ap Ozoliņu, varēja pasūtīt trīs hokeja laukumus tālāk jebkuru no esošā sastāva, bet – Masaļski vajadzēja paturēt. Par kādu cenu? Par KHL hokeja kluba pirmā numura cenas tiesu...

Ja respektējam komandas rocību, tad šāda izvēle ir skaidra: Dinamo vārtus jaunajā sezonā sargās divi leģionāri. Abi gana jauni un, kas zīmīgi – ja viņiem izdosies aizvadīt labu sezonu, viņi joprojām būs Dinamo paspārnē, jo to paģēr KHL noteikumi. Proti, līdz 28 gadu vecumam KHL ietvaros galvenā iniciatīva pieder komandai, kas līdz šim ir devusi darbu spēlētājam. Citi var gribēt, taču nevar solīt vairāk kā paredz nolikums un tas šīs kategorijas brīvos aģentus ierobežo – turklāt, pēdējais vārds vienmēr paliks vecās komandas pusē. Gan Henrikam Karlsonam, gan Krisam Holtam līdz 28 gadu slieksnim ir vēl pāris gadu – no šāda viedokļa raugoties, Dinamo mēģina uzminēt. Vai sanāks? Karlsons ir milzis, bet Sanhosē par viņa dotumiem sajūsminājās tikai vienu sezonu. Tas gan nav nekāds kritērijs, jo katram no hokejistiem ir dažāds uzziedēšanas laiks. Ar Holtu ir mazliet savādāk – viņš tomēr ir visos gadījumos rāvies spēlēt kā pirmais numurs. NHL sēdējis vairāk uz soliņa, taču – sēdējis! Zemākās līgās mētājies kā barometra rādītājs – uz augšu, uz leju. Kaspars Daugaviņš, kas kopā ar Holtu spēlējis Otavas Senators fārmklubā, ir pārliecināts, ka Rīga ieguvusi labu vārtsargu. „Kad Holts bija vārtos, mēs biežāk uzvarējām, nekā zaudējām – viņš vilka komandu. Viņš ir baigi sakarīgs vecis...” Zīmīgi, ka par Holta pakalpojumiem Rīgas komanda maksās maķenīt mazāk, nekā no dinamiešiem izspieda Karlsons. Kas vēl zīmīgs abiem vārtsargiem? Karlsons būs garākais Rīgas Dinamo spēlētājs (1,98m), bet Holts noteikti vislabāk no visiem spēlē golfu... Vai ievērojāt, ka abos gadījumos kluba oficiālajā versijā par notikušajiem darījumiem tika piesaukts Artūra Irbes vārds. Tik ļoti kāds gribēja uzsvērt Irbes rekomendācijas, it kā baidītos pasvītrot arī savu līdzatbildību konkrētajos lēmumos. Var jau saprast – ja nesanāks, varēs rādīt ar pirkstiem. Ja sanāks, par Irbi neviens i’ neieminēsies. Saderam? Vien nebija līdz šim dzirdēts, ka Artūrs ir Dinamo štatu sarakstā ar tiesībām parakstīties zem Rīgas spēlētāju līgumiem. Veči, no atbildības nevajag vairīties, jo tā ir vāju cilvēku pazīme.

Bet atgriežoties pie Edgara stāsta, vēlos atgādināt pāris epizodes, kam vajadzēja noteikt komandas izvēli. Pirmā – Masaļskis pats izkaroja pirmā numura vietu aizvadītajā sezonā, jo treneris kopš turnīra sākuma uz viņu skatījās visai šķībi. Otra lieta – pēc tam, kad sērijā ar SKA Masaļskis guva savainojumu, viņš par visiem simts procentiem nodemonstrēja, ko viņam nozīmē šī organizācija, kas nes Rīgas Dinamo vārdu. Edgars varēja sēdēt malā, viņš varēja mierīgi pateikt, ka kāja sāp un arī ārsti turpat blakus mātu ar galvu... Beigu galā – Masaļskis taču zināja, ka viņam jaunajā sezonā vajadzēs veselību, lai turpinātu pelnīt naudu. Viņš varēja sevi pasaudzēt un neviens viņu nenosodītu. Taču vārtsargs to neizdarīja. Viņš gāja un spēlēja par Dinamo! Hokejs ir bizness un šī situācija arī jāvērtē kā komercijas sastāvdaļa. Taču nekur pasaulē ar naudu vien neviens neko nav vinnējis. Finansiālais aprēķins nav arguments, lai domātu par sasniegumiem uz ledus. Jo ne jau līgumi vai prēmijas spēlē hokeju. To dara konkrēti spēlētāji – no sirds! Vai Masaļskis paprasīja par daudz? Lai paliktu Rīgā, viņš apstājās pie skaitļa, kas ir zemāks, nekā tirgus viņam piedāvā (-ja). Taču jauniem izaicinājumiem ir arī citi zemteksti – ģimene ļoti gribēja, lai Edgars paliek Dinamo. Viņš pats arī cerēja, ka tā būs... Nesanāca.

Nav jau tā, ka arī komanda meta Masaļskim ar akmeni un nelaida viņu savam priekšnamam tuvumā – tikai bija gaužām uzskatāmi redzams, ka Dinamo šajā situācijā uz papīra hipnotizēja skaitļus, bet aizmirsa par pievienoto vērtību, ko trīsdesmit viena gada vecumā viņiem var dot šobrīd labākais Latvijas vārtsargs. Nesaku, ka tagadējie divi citi, kurus Rīga ir izvēlējusies, ir zemē vai pār vienu kārti metami. Nē, tā nav. Taču komandai ir sastāvs un vēl ir - arī dvēsele. Edgars Masaļskis bija labākais, ko šī komanda sevī ietvēra. Ar lielu atrāvienu... Nav daudz personību sportā, kas pēc kritieniem (atcerieties pirmās sezonas pastaigu Vecrīgā) spēj piecelties. Masaļskis to spēja. Šī iemesla dēļ vien – bija vērts uzticēties savam pirmajam numuram. Jo par pirmajiem nepiedzimst un viņus arī neizraugās treneri vai menedžeri. Pirmie numuri paši tiek galā ar uzticēto darbu. Viņi vienatnē var uzcelt tiltus...
Domājams, ar to tiks galā arī Karlsons un Holts. Jo šobrīd viss ir vienkārši – pirmā vārtsarga Rīgas Dinamo komandai nav. Pagaidām. Fakts.
P.S. Gribēju šīm rindām pievienot virtuālu aptauju - labi, slikti, bezcerīgi, garām, tā viņam vai viņiem vajag utml. - bet tad apdomājos. Kam tas var palīdzēt?