Smits: „Mums bija...par daudz informācijas...”

Šie būs intervijas fragmenti no Berija Smita sarunas ar vairākiem Krievijas preses pārstāvjiem (pirmpublikācija „Sport Ekspress”), kas dažas dienas pēc sakāves Rīgā izvaicāja amerikāņu speciālistu ar savu izpratni un sāpi par notikušo. Starp citu, ja reiz esam atkal pieminējuši šo nu jau vēsturisko sēriju, tad nākas atgādināt par vieniem mazajiem meliem, kas play off laikā izskanēja no SKA trenera. Atrodoties zaudētā situācijā pēc pirmajām divām spēlēm savā laukumā, Smits savus padotos un žurnālistus iedvesmoja ar stāstu, ka viņš, raug, esot savulaik Detroitā atspēlējies pat no 0:3 (pret Vankūveru). Tā tomēr nav taisnība, jo toreiz sērijā līdz četrām uzvarām Red Wings prata atgūties no 0:2, turklāt, kas zīmīgi – viens no Canucks vārtsargiem toreiz bija Pēteris Skudra. Tam gan vairs nav nekādas nozīmes – tagad Smits varēs teikt, ka viņš 2010. gada pavasarī kopā ar SKA patiešām neatspēlējās pret Rīgas Dinamo.

- Vai varat nosaukt iemeslus, kāpēc SKA zaudēja play off pirmajā kārtā?
- Pirmais un galvenais – mēs sērijas pirmajā mačā neatradām ritmu, savu spēli. Ļāvām pretiniekam tieši emocionāli ievilkt svaiga gaisa ieelpu un noticēt, ka viņi var būt spēcīgāki. Tas ir kā boksā, kad tā vietā, lai pirmajā raundā ar sitienu sēriju atrisināt visus jautājumus, jūs pāris reizes pabakstiet un gaidiet, kāda būs reakcija. Mēs paši iedevām pretiniekam pārliecību, nenospēlējām tā, lai viņiem nebūtu nekāda izredžu.
- Tajā pašā laikā daudzi runā, ka jūs nesagatavojāt komandu tik agresīvai rīdzinieku spēlei? Zinājāt, ka Rīga uz laukuma spēlēs tieši tā?
- Es par to baidījos un izdarīju visu, lai spēlētāj būtu pārliecināti par saviem spēkiem. Līdz pēdējam brīdim domājām, ka mūsu pirmās kārtas pretinieks būs CSKA, bet Rīga zaudēja Ufā, esot mača gaitā vadībā ar 3:0. Mums tas nebija labs variants, jo pēdējā mājas spēlē pret Rīgu viņus burtiski piesitām – 8:1. No vienas puses tas veicināja rīdzinieku agresivitāti un emocionalitāti, no otras – varēja patraucēt maniem puišiem, dodot viņiem nevajadzīgu pašpārliecinātību.
- Vai esat apmierināts, kā sagatavojāt komandu play off turnīram?
- Ja būtu jādara viss vēlreiz, es noteikti nedotu savai komandai tik daudz informācijas par pretinieku. Tās bija par daudz.
- Hokejisti to nespēja sagremot?
- Spēlētājiem neko nepārmetu... Es pieminēju pirmās spēles nozīmi – mēs paši iedevām pretiniekam pārliecību. Tiesa, otrajā spēlē jau darbojāmies labāk. Mēs metām pa pretinieka vārtiem vairāk kā četrdesmit reižu, pret viņu septiņpadsmit. Mēs tikpat kā nespēlējām vairākumā.
- Sanāk, ka komanda nenovērtēja pirmās spēles nozīmi?
- Sērijā līdz trīs uzvarām pirmais mačs ir ļoti svarīgs. Īpaši, ja tā ir play off pirmā kārta. Mēs labi nospēlējām regulārās sezonas priekšpēdējo spēli pret Magņitagorsku, bet šausmīgi izskatījāmies čempionātā pēdējā mačā pret Automobilist, kas notika tikai divas dienas pirms play off sākuma. Tā bija katastrofa!
- Play off grafiks – četras spēles piecās dienās – tik gados vecai komandai kāda ir SKA, nebija īpaši labvēlīgs?
- NHL tā tiešām nespēlē. Mūsu komandai šis grafiks nepalīdzēja, jo pēc pirmajām divām spēlēm mums bija pārlidojums un atkal divi mači pēc kārtas. Būtu pirmo spēli vinnējuši, problēmu nebūtu. Kad sāc ar zaudējumu, nav laiks pārkārtoties un ievilkt elpu.
- Vai, sākoties play off turnīram, komanda bija gatava fiziski un psiholoģiski? Ko jūs mainītu, ja varētu šo sēriju izspēlēt vēlreiz?
- Bija viena lieta komandas iekšienē, kas nepalīdzēja, taču es par to nevēlos šeit runāt... Grūti pateikt. Droši vien no treneriem informācijas komandai bija par daudz.
- Par pretinieku, vai savu spēli?
- Paskaidrošu: mēs varam spēlēt tā kā darījām regulārā čempionāta 56 spēlēs. Taču dažas lietas mainās un play off sērijā tam ir iela nozīme. Bija dažas labas istrādnes, taču tās nenostrādāja, tātad – vajadzēja kaut ko pamainīt. Mēs veicām izmaiņas gandrīz katrā no spēlēm. Varbūt es vienkārši kaut ko neizdarīju līdz galam...
- Ar tiesāšanu esat apmierināts?
- Sezonas laikā mums bija daudz spēļu, kurās ieguvām skaitlisko vairākumu. Pirmajā sērijas spēlē ar Rīgu pretiniekam bija tikai trīs noraidījumi, turklāt – divi no tiem jau pirmajā trešdaļā. Ja mums atņem skaitlisko vairākumu, mēs pazaudējam vienu no savām stiprākajām pusēm. Mēs daudzas spēles regulārajā čempionātā uzvarējām pateicoties skaitliskajam vairākumam. Sērijas ceturtajā mačā pēdējā trešdaļā mēs spēlējām ļoti agresīvi, bija daudz ķeksēšanas, pārkāpumu, taču tiesneša svilpe klusēja. Mēs nedabūjām skaitlisko vairākumu. Kad otrajā trešdaļā to dadūjām, sekoja divas citas svilpes, kas mūs atstāja trīs pret četriem. Arī tas ietekmēja sērijas gaitu. Koroļuks pārstāja būt rezultatīvs, Ekmans zaudēja iemetienos...
- Vienā no sarunām jūs teicāt, ka komandai neesot bijusi otrā triecienmaiņa. Labākie atkal bija Sušinskis, Jašins un Čajaneks. Taču šī situācija bija vērojam jau kopš novembra, kad savainojumu guva Ekmans un pajuka lieliskā maiņa, kurā viņš bija kopā ar Butu un Koroļuku. Ekmans taču vienubrīd bija rezultatīvāks par Sušinski...
- Ekmans pēc savainojuma izārstēšanas nebija gatavs spēlēt par visiem simts procentiem.
- Taču jūs ne reizi viņu nesalikāt šajā play off sērijā kopā ar Koroļuku un Butu?
- Viņam bija dažas labas spēles ceturtajā maiņā, ieliku viņu kopā ar saviem vecajiem partneriem, taču nekas nesanāca... Uzbrukumā viņi neiespēlējās, turklāt aizsardzībā Ekmans izskatījās ne visai... Kā es varu izmantot centra uzbrucēju, kurš nepārtraukti zaudē iemetienus, nestrādā aizsardzībā un negūst punktus. Koroļuks varbūt bija noguris, taču arī viņš pārstāja būt rezultatīvs.
- Tas jau bija novērojams agrāk. Kas notika?
- Ja zinātu atbildi uz šo jautājumu, būtu visu izlabojis. Es Ekmanu ieliku kopā ar tiem pašiem partneriem, kas bija sezonas sākumā, cerībā, ka viņi atradīs savstarpējo ķīmiju, taču tas nestrādāja.
- Varbūt tas ir saistīts konfliktu, kas pirms sezonas bija starp jums un Ekmanu?
- Tad viņš negribēja būt daļa no mūsu komandas, vairāk runāja par savu algu, par savainojumiem. Taču pēc tam situācija mainījās.
- Vai tāpēc jūs viņu nelikāt sastāvā sezonas izkaņā un vairākās play off spēlēs?
- Nē. Tad es vadījos tīri no profesionāliem apstākļiem.
- Pirms spēlētāju maiņām jūs izteicāties, ka labi būtu, ja varētu iegūt pāris agres’vu aizsargus. Kāpēc tas nenotika? Tajā pašā laikā viens no agresīvākajiem aizsardzības līnijas hokejistiem Aleksejs Petrovs vispār play off sērijā nespēlēja.
- Viņš ir atlētisks, ātrs. Taču es uztraucos, ka viņš var sapelnīt noraidījumus. Petrovs bija labs pārī ar Zubovu, šajā maiņā bija vajadzīgs ātrums, jo Aleksejs labi slido. Taču mēs pieņēmām lēmumu, blakus Zubovam iespēlēt Žirū, kurš arī labi slido un labi izskatījās šajā pārī. Ar citu partneri Petrovs diemžēl nespēlēja tik veiksmīgi.
- Ja būtu Kasparaitis?
- Tā būtu cita lieta!
- Vai jūs ticējāt, ka viņš spēs iziet uz ledus pēc savainojuma ārstēšanas?
- Jā, diemžēl tas nenotika. Janvāra beigās mēs vēl to nesapratām, tāpēc pieļāvām kļūdu, nestiprinot aizsardzības līniju. Piemēram, ņemiet to pašu Gusevu, kurš šajās spēlēs daudz kļūdījās. Viņam bija ļoti grūti tādā ritmā spēlēt – četras spēles piecās dienās. Turklāt, spēlētājiem nepatīk, ka uz viņiem bļauj...
- Interneta komentāros visi tiek kritizēti, taču jums tiek visvairāk.
- Līdzjutējiem ir tiesības tā domāt. Mēs uzvarējām savā konferencē un devām cerību. Taču kaut kam lielākam mums kaut kas mazliet pietrūka.
- Jums bieži pārmet, ka spēles laikā izskatieties kā bez emocijām. Cilvēki domā, ka jūs nespējat agresīvi vadīt spēlētājus?
- Ja būtu jāspēlē vēlreiz, es būtu vēl draudzīgāks...
- Vairāk?
- Jā.
- Kāpēc jūs spēles laikā neizrādiet savu neapmierinātību, nekliedzat uz spēlētājiem?
- Pavaicājiet hokejistiem – viņi jums pateiks, ka tas spēlētājiem nepatīk. Arī uz tiesnešiem nevajag kliegt.
- Jūs tā domājat?
- Es to zinu. Ja tiesnesis kļūdījies, es starplaikā ar viņu aprunājos, mierīgi, nepaceļot balsi. Tā ir profesionāla pieeja. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka līgas prezidents ir arī mūsu kluba vadōtājs, vai arī tāpēc, ka kādam nepatīk Berijs Smits, vai vēl kaut kas, taču tiesneši mūs nemīl. Nemīl! Kā mana komanda var būt trešā rupjākā visā līgā, ja mēs pat nekaujamies?
- Atgriežamies pie spēlētāju jautājuma...
- Es esmu profesionālis. Nedzeru ar viņiem kopā alu, nekliedzu uz viņiem. Mēs viens otru cienām. Es nekliedzu spēles laikā uz soliņa, domājot par spēlētājiem, kas atrodas laukumā. Spēlētājiem jābūt mobilizētiem spēlei, viņi paši zinās, kas jādara uz laukuma tālāk.
- Taču tas no malas izskatās...
- Tas izskatās normāli.
- Mēs nosaucām daudz iemeslus, kas izšķīra sēriju pret Rīgu, tas nozīmē, ka bija daudzu apstākļu sakritība?
- Kad iemeslu daudz, tad grūti tos novērst visus un uzreiz. Piemēram, varējām ceturtajā mačā izlikt laukumā Petrovu. Kad ceturtajā spēlē tu esi uz izlidošanas robežas, par sistēmas maiņu nav laika domāt. Jāiet laukumā un jāsitās, jāmet pa vārtiem, jāspēlē aizsardzībā. Mums nebija ritms, bet laba spēle – tas, pirmkārt, ir ritms. Bes tā ir grūti uzvarēt. Līdz otrajai zaudētajai ripai ceturtajā spēlē ritms bija, taču pēc tam sākās pārrāvumi starp līnijām – aizsargi netika līdzi pretiniekam.
- Kā tik pieredzējusi komanda var uz laukuma apstāties? Kā var pieļaut tik rupjas kļūdas? Gandrīz visas ripas šajā sērijā jūsu komanda ielaida no vārtu priekšas, bez aizsargu aktīvām darbībām.
- Tagad to vairs neaizmainīt. Kļūdas spēles laikā ir visiem, tikai dažas kļūdas vēl nenozīmē zaudētus vārtus. Kā mums ar Rīgu: pretinieks no astoņām izdevībā realizē trīs, bet mēs no septiņpadsmit – vienu.
- Neveicas?
- Hokejs. Tas ir vienkārši hokejs. Mums pietrūka inerces, pārliecības un kvalitatīva aizsardzība.
- Daudzi apgalvo, ka SKA ar Smitu vienkārši nav play off komanda...
- Dažādi ir bijis. Pagājušajā gadā mums nebija laba sastāva komplektācija. Tagad kolektīvs bija lielisks, kas varēja sasniegt labus rezultātus. Tieš tāpēc presei vienmēr teicu – ticiet savai komandai. Katram savs – dažreiz vajag atkāpties, lai pēc tam tiktu virspusē.