Latvijas biatlona "bēres" Sočos?

Varbūt šāds pavērsiens, kas pēdējās sezonās jau arī tuvojās, beidzot liks sākt rosīties ne tikai atsevišķiem treneriem, kuri iegulda audzēkņos arī savus līdzekļus? Pirmām kārtām jau biatlona sabiedrībai pašai, bet tad arī Latvijas sporta vadībai, ja vien mums tāda ir. Situācija, kāda pašreiz ir biatlonā, par tādu taču nekļuva pēkšņi šodien vai tikai vakar, tā brieda jau vairākus gadus, taču visi palika novērotāju lomā. Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās... Pirmām kārtām par neveiksmēm atbild un ir vainojama konkrēta sporta veida vadība, pēc tamlīdzīgiem pavērsieniem būtu tikai loģiski, ja, piemēram, atkāptos Biatlona federācijas prezidents - četru gadu laikā no divām pilnām komandām esam nonākuši līdz tikai diviem dalībniekiem vispār... Bet vai biatlona sabiedrības lielākajai daļai, izņemot pašus sportistus un dažus trenerus, krasas pārmaiņas patiešām ir vajadzīgas? Neizskatās. Daži senāk un vēl nesen bijušie biatlonisti kaut ko mēģināja mainīt, taču sastapās ar vienaldzību vai - labākajā gadījumā - nesapratni un ieinteresētības trūkumu krasās pārmaiņās. Labāk turpināsim mierīgi dzīvot klusā dīķī, kāds no tā varbūt izpeldēs plašākos ūdeņos, kam mums lieku satraukumu, nervu bendēšanu u.tt. Acīmredzot, pārāk uzstājīgi nebija arī tie, kuri gribēja kaut ko mainīt un par ātru pagāja malā. Galu galā - ne jau nejauši esam tur, kur esam.
Reiz jau par to rakstīju, bet īsumā nevar neminēt vēlreiz - vai ar biatlonu notikušais (un notiekošais) neliecina, ka Latvijā nav organizācijas, kas veidotu sporta attīstības stratēģiju, kas koordinētu un vadītu sportu valsts līmenī (runa ir par tā saukto augsto sasniegumu sportu), kas valdītu Latvijas sportā. Ir sporta veidu federāciju padome, taču man joprojām nav skaidra šīs organizācijas loma un nozīme sporta vadīšanā Latvijā. Izskatās pēc tādas padomdevēju grupiņas, kurā tāda čomiska parunāšana vai pabāršana vien notiek. Nupat Nove Mesto kārtējo reizi varēja pārliecināties, cik populārs ir biatlons, kāpēc to sauc pat par "ziemas futbolu" skatītāju intereses kontekstā un kas tie ir pars vētkiem - pasaules čempionāts. Ja mēs nekad nekas nebūtu bijuši sājā sporta veidā, tad varētu samierināties - sak, ko mēs mēģināsim lēkt ejošā ātrvilcienā... Bet tā taču nav! Mēs šajā vilcienā esam braukuši un nesēdējām sliktākajās vietās pēdējā vagonā. Tur jau tā lieta, ka pastāv nevis kaut kāda sporta stratēģija, bet gan savējo atbalstīšana un bīdīšana jeb lobēšana. Ja nebūtu, tad kaut vai "no augšas" netiktu pieļauta biatlona nonākšana tur, kur tas ir nonācis. Plus vēl pašas biatlona sabiedrības neizprotamais kūtrums un esam palikuši tikai ar vienu pārstāvi olimpiskajās spēlēs vīriešu un sieviešu sacensībās. Vēl sliktāk - vai mums vispār ir, ko vēl vest uz olimpiskajām spēlēm? Reāli - tikai Andreju Rastorgujevu un Edgaru Piksonu, starp kuriem arī izšķirsies, kurš brauks. Vai vēl kādam pietiks uzņēmības un laika paspēkoties par olimpisko ceļazīmi? Šaubos. Tāda pašreiz vairs vienkārši nav un tas ir sliktāk nekā vietu zaudēšana starp olimpiešiem. Ja tāds vai tādi būtu, tad tās vietas nebūtu zaudētas.

Lielākā daļa jauno Latvijas biatlonistu pasaules čempionātos junioriem un jauniešiem atrodami rezultātu sarakstu beigās, taču gandrīz katru gadu parādās arī pa kādam cerību stariņam. Taču Piksons un Rastorgujevs ir pēdējie no tiem, kas ar kaut ko paspēja izcelties arī starp pieaugušajiem (Piksonam 8. vieta 2011. gada pasaules čempionātā 10 km distancē, Rastorguvejam - 10. vieta šosezon Pasaules kausa posmā iedzīšanā un sezona vēl taču nav beigusies...). Pēdējos piecos gados junioru un jauniešu pasaules čempionātos mūsējie vienreiz ir bijuši desmitniekā (Aleksandrs Sverčkovs 8. vietā starp jauniešiem; Rastorguvejam 10. vieta bija pirms 7 gadiem) un sešas reizes starp 20 labākajiem. Vēl ir bijušas vairākas vietas starp 30 labākajiem. Tā ka skats nav tik bezcerīgs, kā varbūt no pirmā acu uzmetiena liekas un nevar teikt, ka jaunatnes treneri neko nedara. Šogad, piemēram, 17 gadus vecais alūksnietis Linards Zemelis jauniešu konkurencē bija 19. vietā 12,5 km distancē. Labs atspēriena punkts turpmākajai karjerai. Savulaik - 2008. gadā - Sverčkovs šajā distancē bija pat 8. vietā, pirms viņa toreiz septītais bija itālietis Lukass Hofers, bet tikai 27. vietā bija zviedrs Fredriks Lindstrēms, savukārt lietuvietis Tomass Kaukens bija tikai 45. vietā. Sverčkovs vairs nesporto (nebija iespēju aizbraukt uz junioru pasaules čempionātu Kanādā, zuda stimuls turpināt bez atbalsta), bet Kaukens šosezon pirmo reizi pietuvojās divdesmitniekam pieaugušo pasaules čempionātā, savukārt Hofers un Lindstrēms jau ir pasaules čempionātu medaļnieki. Kur ir mūsējie? Bet vēl taču bija brāļi Atis un Dāvis Putni, Krists Eiduks, Sandis Graudiņš... Pašreizējie izlases puiši Rolands Pužulis un Oskars Muižnieks savulaik bija attiecīgi 19. vietā un 14. vietā pasaules čempionātā starp jauniešiem. Nav zuduši biatlonam vēl droši vien Reinis Koršunovs, Žans Andrejevs, Mārcis Paeglītis, tikai veselības problēmu dēļ pasaules čempionātā Nove Mesto nestartēja Artūrs Koļesņikovs. Katra aiziešanai no biatlona ir savs iemesls vai iemesli, bet viens no galvenajiem iemesliem - perspektīvas trūkums... Un zem tā slēpjas ne tikai naudas trūkums. Ar naudas trūkumu ir tikai visveiglāk paslēpt visus pārējos iemeslus. Nebūs liels brīnums, ja kādu mūsu talantu sāks pārvilināt zem cita karoga (kā, piemāram, horvāts Jakovs Faks savulaik pārgāja zem Slovēnijas karoga) un ko mēs varēsim pārmest, ja tas piekritīs pārstāvēt citu valsti, lai nezustu biatlonam, lai savā karjerā patiešām kaut ko lielu sasniegtu? Ja reiz mājās tas nevienam nav vajadzīgs... Cerams, ka tā tomēr nenotiks. No otras puses - kāpēc ārzemēs nevis Latvijā par treneriem jau strādā Vitālijs Urbanovičs, Māris Čakars un Ilmārs Bricis?

Ir, kas Latvijā ar biatlonu nodarbojas, ir un būs, kas piedalās sacensībās, taču tagad dzīve kļūs citādāka. Vai notikušais kļūs par papildus stimulu atgriezties lielā biatlona apritē ar lielāku dalībnieku skaitu? Vēl ir cerība, ka varbūt tomēr Sočos mums nebūs tikai viens pārstāvis vīriešu konkurencē, vēl jau pēdējā svītra zem olimpiešu saraksta (skaita no katras valsts) biatlonā nav pavilkta, taču pat ja mums būs vairāk par vienu olimpieti vīriešu konkurencē, tad tas nemaina lietas būtību. Mēdz teikt, ka piemērotākais pozitīvu pārmaiņu laiks ir nonākšana ... vienā vietā. Tas laiks ir pienācis.