Kāda atšķirība starp Dukura un Šicu olimpisko sudrabu?

Martins Dukurs un brāļi Andris un Juris Šici ieņēma 7. vietas iepriekšējās ziemas olimpiskajās spēlēs 2006. gadā Turīnā un toreiz šīs vietas tika uztvertas ja ne gluži kā pārsteigums, tad viennozīmīgi kā labs jauno sportistu rezultāts un kā pieteikums uz kaut ko lielāku pēc četriem gadiem Vankūverā. Kanādā 7. vietas tika nomainītas pret sudraba medaļām, taču ja Martinam tā bija likumsakarīga kāpšana uz goda pjedestāla (arī uzvara būtu bijusi likumsakarīga), tad brāļiem Šiciem laikam tomēr nedaudz paveicās - gan tāpēc, ka tika nedaudz saīsināta trase, gan tāpēc, ka četru braucienu vietā notika divi. Tas nekādā ziņā nemazina abu nopelnus, jo, lai cik labvēlīga tev veidotos situācija, to paša spēkiem vien ir jāizmanto, neviens pretinieks tāpēc nepaies malā un medaļu uz sudraba paplātes nepienesīs. Kas zina - varbūt viņi būtu otrie arī tad, ja notiktu četri braucienu. Nav nekāda pamata apšaubīt panākumu un mazināt tā nozīmi. Bet... Ja Martins jau pirms Vankūveras bija pasaules elitē un tur viņš ir arī tagad, tad Šici tur nebija ne pirms Vankūveras, ne ir tur tagad. Vēl vairāk - pēcolimpiskajā sezonā vērojams pat regress (tam gan ir arī objektīvi iemesli - vasarā Andrim tika veikta pleca operācija).

Olimpiskajā sezonā Martins Dukurs ienāca ar uzvarām Pasaules kausa posmos, ar 4. un 5. vietu Eiropas čempionātos, ar 5. un 6. vietu pasaules čempionātos, bet Vankūverā ieradās Eiropas čempiona un Pasaules kausa īpašnieka lomā. Ieradās kā viens no galvenajiem pretendentiem uz olimpisko "zeltu", ko arī visā sacensību gaitā pārliecinoši pierādīja. Savu atrašanos elitē Martins turpina pierādīt arī šosezon, būdams līderis Pasaules kausa kopvērtējumā (tuvākais konkurents atpaliek par 89 punktiem) un skaidrs, ka viņš ir viens no galvenajiem pretendentiem uz Eiropas čempiona titulu (sacensības risināsies šīs nedēļas nogalē Vinterbergā) un atkārtotu arī Pasaules kausa iegūšanu. Turklāt šī sezona - kā jau pēcolimpiskā - Dukuriem ir arī eksperimentu sezona. Taču tik un tā nekas nav mainījies. Bija Dukurs starp pirmajiem un arī palika starp pirmajiem.

Andris un Juris Šici starp medaļu pretendentiem Vankūverā netika minēti, jo nebija iemesla viņus starp galvenajiem favorītiem minēt. Pasaules kausa posmos visbiežāk bija vieta uzreiz aiz pirmā sešnieka, retāk - sešniekā, bet nebija goda pjedestālu. Bija 5. vieta Eiropas čempionātā, bija desmitnieks pasaules čempionātā, bija 7., 8. un divreiz 9. vieta Pasaules kausa kopvērtējumā, bija medaļas Eiropas čempionātos jauktajās stafetēs, kur panākumus patiešāms sāks augtu vērtēt, ja šī disciplīna tiks iekļauta olimpisko spēļu programmā (visticamāk - būs iekļauta, par ko liecina arī šīs sezonas rezultāti tajā un lielvalstu attieksme pret to). Veiksmes un kādu konkurentu neveiksmes gadījumā var paspēkoties par medaļu, bet vispār - jābūt sešniekā un tas būs labi. Tā runāja un rēķināja pirms olimpiskajām spēlēm, taču Vankūverā brāļi aizvadīja laikam savus labākos braucienus karjerā, viņi izcili izmantoja radušos situāciju un pelnīti ieguva sudraba medaļas. Diemžēl - vismaz pagaidām - šāds pavērsiens nekļuva par tramplīnu jeb jaunu kvalitatīvu pavērsienu abu karjerā, jo Šici pasaules rangā palika apmēram turpat, kur bija. Vēl vairāk - šosezon viņiem garām pārliecinoši brauc ne tikai tie, kas brauca iepriekš vai palika uzreiz aiz viņiem Vankūverā, bet arī jaunas un vēl salīdzinoši maz zināmas ekipažas, kā arī divnieki, kas ienāca no junioriem. Janvāra pēdējās nedēļas nogalē Čezānas trasē risināsies pasaules čempionāts, kas ir sezonas galvenās sacensības un kur redzēsim, kas šosezon bija likumsakarība un kas nejaušība.

Pēdējos divos Pasaules kausa posmos garām Šiciem aizbrauca arī otra labākā pašu ekipāža - Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš. Pēdējā posmā garām bija arī Andrejs Bērze un Uldis Logins. Tiesa, tur pirmajā braucienā Šici piedzīvoja kritienu (tomēr finišēja), bet otrajā jau sasniedza 5. labāko rezultātu. Vai šis otrais brauciens Oberhofā kļūs par "pamošanos"? Redzēsim sezonas turpinājumā un jau minētajā pasaules čempionātā. Nav nekāds pārsteigums, ka Pasaules kausa kopvērtējumā līderi ir vācieši Tobiass Vendls un Tobiass Arlts, kuri bija pasaules un Eiropas vicečempioni, nav brīnums, ka garām brauc pieredzējušais itālietis, divkārtējais Pasaules kausa ieguvējs un pasaules vicečempions Kristians Oberštolcs un Patriks Grubers, vēl mazāks brīnums ir Turīnas un Vankūveras olimpisko čempionu brāļu Andreasa un Volfganga Lingeru uzvaras, bet ko jūs ziniet, piemēram, par Peteru Pencu vai par Toniju Eggertu? Vai par Danielu Rothamelu, Hansu Peteru Fišnalleru vai Ludvigu Rīderu? Ir ļoti cītīgi jāseko kamaniņu sportam, lai šie vārdi būtu zināmi, taču tie visi šosezon ir garām Šiciem. Garām pamanās aizbraukt arī viena vai abas Krievijas labākās ekipāžas. Pencs kopā ar Georgu Fišleru divreiz bija piektie Eiropas čempionātos, tā ka šie austrieši lai nu arī būtu šoreiz mums priekšā. Toties 22 gadus vecais vācietis Eggerts un Saša Benekens kopā brauc vispār tikai pirmo sezonu (divreiz par pasaules junioru čempionu Eggerts kļuva ar citu "pasažieri"), savukārt par citiem vāciešiem Rothamelu un Krisu Romeisu kaut ko vispār nav viegli atrast - junioru Pasaules kausā viņi 2009. gadā bija otrie, iespējams, ka Oberhofā viņi tik labi brauca tāpēc, ka tā bija mājas trase, taču liekas, ka ne tikai tāpēc vien. Itālieši Fišnallers un Patriks Švīnbahs pērn Pasaules kausa kopvērtējumā bija desmitie, nav īpašu panākumu (otrie junioru Pasaules kausa kopvērtējumā 2010. gada sezonā) arī viņu jaunajiem tautiešiem Rīderam un Patrikam Rastneram, taču arī viņi šosezon jau ir starp līderiem (ja ne visos posmos, tad diezgan bieži). Pēc aizvadītajiem 6 no 9 posmiem Pasaules kausā brāļi Šici atrodas "savā vietā" - viņi ir astotie - un it kā nav nekāda iemesla panikai, taču tur jau tā lieta, ka tagad viņi ir olimpiskie vicečempioni un tagad no viņiem tiek gaidīts vairāk.

Nav pat domas kaut kādā veidā pretstatīt skeletonu un kamaniņu sportu vai Martinu Dukuru un brāļus Andri un Juri Šicu. Lepojamies ar abu olimpiskajām sudraba medaļām. Gluži vienkārši - cik atšķirīgs mēdz būt ceļš līdz olimpiskā vicečempiona titulam un cik atšķirīgs (nemainīgs) tas var būt arī pēc kāpšanas uz olimpiskā goda pjedestāla.