Sportam naudu nevajag dot

Daudz tiek runāts par prioritātēm Latvijas sportā – parasti tas atsākas reizēs, kad naudas ir vismazāk, vai nav vispār. Zīmīgi, ka kopumā naudas ir daudz, tikai izmantošanas veids sanāk tāds kroplīgs.

Nauda sportam ir diezgan vispārīgs jēdziens. Skaidrs, ka skolu programmām un jaunatnes sportisko aktivitāšu nodrošināšanai līdzekļi ir jāatrod jeb citiem vārdiem runājot – valstij līdz noteiktam vecumam jāveicina maksimāli daudzpusīga jauno cilvēku fiziskā attīstība. Teiksim tā –līdz kādai desmitajai vidusskolas klasei interešu izglītība gultos uz nodokļu maksātāju pleciem. Pēc tam stāsts ir par divām lietām: a) fiziskās aktivitātes veselības vai organisma norūdīšanai; b) augsto sasniegumu sports. Nevienā no variantiem valstij vairs nevajadzētu saspringt ar tēriņiem. Visu vajadzētu noteikt vajadzībām, piedāvājumam un tā sauktajai makšķerei. Proti, nolikt sporta veidus uz viens līnijas ar skaidriem spēles noteikumiem. Kas spēj izķepuroties, tam jādzīvo, kam sanāk pa roku galam – tur arī vieta.

Nevajadzētu ķēmoties ar valsts sporta naudas sadali „ķīniešu kvartālam” – visiem pa druskai, bet beigās, nevienam... Ja sabiedriskā organizācija – federācija, kas ir katra sporta veida pamatā - ar savu aktivitāti, organizatorisko struktūru, sponsoriem vai biedru naudām, nespēj savu sporta veidu pienācīgā veidā noturēt virs ūdens, valsts injekcija tikai nodara tam ļaunu un paildzina agoniju. Gluži kā mežā, kur notiek dabīgā atlase. Valsts var atbalstīt dalību olimpiskajās spēlēs, bet – kā līdz tām nokļūt, tai nevajadzētu būt valsts kompetencei. Beigu beigās – dalība olimpiskajās spēlēs ir stāsts par konkrētas valsts attīstību. Ja tā ir vārga, tad nav ko tēlot ākstus, ka mēs par katru cenu varam aizvest līdz olimpiskajai pilsētai lielāko delegāciju, piemēram, salīdzinot ar citiem baltiešiem. Pa vidu ir daži īpaši izņēmumi. Piemēram, tāpat ir skaidrs, ka bobslejs, skeletons un kamaniņu sports ir elitāri un tajā pašā laikā nekomerciāli sporta veidi, taču esošās sporta bāzes – Siguldas trases uzturēšana, drīzāk ir stāsts par Skrundas lokatoru. Vai spridzināsim, lai tiktu no tā vaļā? Nē. Drīzāk tas būtu jāveido kā izņēmums, kur, piemēram, visas izmaksas sedz armija. Līdzīgi, kā tas ir Vācijā, vai Itālijā. Nekas jau vairāk bez ekskluzīvā Siguldas mantojuma nav, kāpēc to nerealizēt uz NATO finanšu bāzes? Citu piemēru, kāpēc mazajai Latvijai vajadzētu izlikties bagātākais, kā tā vispār spēj nest – neredzu. Ar nešanu domāju sporta veida dabisko attīstības procesu, kas pats spēj atrast savu vietu un ceļu.

Speciāls fonds, kas līdzfinansētu sporta bāžu ekspluatācijas izmaksas – gāzi, elektrību, ūdeni – no valsts puses tam ir pamatojums. Kaut vai to pašu darba vietu dēļ. Sporta bāzes tiek celtas sportam un tās arī izmanto sportisti. Tie privātie, kas rada sporta materiāli tehnisko bāzi, tādā veidā atvieglojot valsts funkcijas, būtu atbalstāmi ar nodokļu atlaidēm. Ja attiecīgā sporta veida federācija šo situāciju nespēj izmantot, neprotot radīt auglīgu pamatu nacionālo izlašu un komandu uzplaukumam, tad, lai vismaz sporta būve funkcionē, ko diezgan tieši varam dēvēt par nozares asinsrites sistēmas sirds vārstuli. Jau šobrīd mums ir daudz sporta veidu federāciju, kas iezīmētajos apstākļos mierīgi spētu pastāvēt. Ņaudētājos ir jāieklausās, bet neko vairāk par iespēju, viņiem nevajag dot: ja valsts ar nodokļu sistēmas palīdzību radītu kārtību, kas sportam pasniegtu makšķeri, gan jau viņi arī pie zivs tiktu. Ja federācijām tiek atmestas valsts sarūpētas asakas, tās pierod un neko vairāk par asaku arī nevēlas. Par asakas tiesu arī tiek tērēta enerģija.

Latvijas olimpiskās vienības modelis, kas radās deviņdesmito gadu vidū, faktiski bija pārejas laika risinājums, kā pie mākslīgās elpināšanas pieslēdza atsevišķu individuālo sporta veidu iniciatīvu vai talantus, brīdī, kad visiem naudas nepietiek. Komandu sporta veidi tur nebija. Tagad situācija ir mainījusies, lai gan krīzei tas pats deviņdesmit ceturtā gada mēteļa modelis mugurā. Labi, ka pa šiem gadiem tika izveidota solīda sporta bāžu infrastruktūra, reģionālo olimpisko centru ietvarā, citādi patiešām varētu likties, ka sporta runči tik krējuma podu vien laizījuši... Tagad vajadzētu vēl vienu revolucionāru ideju, kas Latvijas sportam ilgtermiņā ļautu piedzīvot reālistisku attīstības modeli.