Japiņš jaunā ampluā

Grūti ir uzskaitīt visas lietas, ko riteņbraukšanā ir darījis un šobrīd dara Igo Japiņš. Treneris, menedžeris, sacensību rīkotājs, tagad – arī federācijas prezidents. Kā viņš pats norāda, tad agrāk uzņemties pienākumus federācijā traucēja daudzie pienākumi gan „Rietumu Delfin” komandā, gan arī savā sporta aģentūrā. Lai arī tagad tas viss nekur nav pazudis, tomēr lietas ir gana labi nostādītas, lai riteņbraukšanas dārziņu Latvijā sakoptu, lietas vadot no pašas augšas. „Tagad mani atkal uzrunāja cilvēki, un es nodomāju, ka ja kaut ko varu dot, tad tā arī vajag darīt,” stāsta Igo Japiņš.

„Tagad ir nopietni jāstrādā pie jaunatnes riteņbraukšanas, jo „augšā” viss diezgan labi izskatās,” uz prioritātēm norāda jaunais federācijas prezidents. „Es domāju, ka ir lietas, kuras mēs varēsim ļoti ātri atrisināt, bet ir lietas, kas prasīs laiku. Sevišķi aktuāls ir riteņbraukšanas centru jautājums, tos vajadzētu atjaunot tajās vietās, kur tie kādreiz bija. Mēs nevaram sākt par lielām lietām domāt, ja pašā „apakšā” neesam tikuši galā. Konkurence ar citiem sporta veidiem, protams, ir milzīga, tajā pašā laikā – katram puikam ir ritenis.” Riteņbraukšanas centriem uzmanību Japiņš veltīja arī savā priekšvēlēšanu, teiksim, programmā jeb, precīzāk, darba plānā. Labs piemērs ir Smiltene, no kurienes allaž ir nākuši labi riteņbraucēji, bet jau kādu laiku ir uzcelts labs sporta komplekss. Tur sportistus nosmeļ sporta spēles. „Es iegāju zālē un apskatījos uz basketbolistiem – tur pat nevienam 1,90 m nebija!” norāda Japiņš. Šeit ir stāsts par tradīcijām un iespējām, bet ar varu nevienu tāpat nepiespiedīsi ar riteņbraukšanu nopietni nodarboties – tas arī ir jāsaprot.

Tāpat viņa darba plānā ir riteņbraukšanas attīstība Murjāņu Sporta ģimnāzijas kontekstā, kur riteņbraucēji allaž ir bijuši pārstāvēti, bet ar ir iespēju diktēto kvalitāti, kā jau Murjāņos, ir bijušas problēmas. Zinot, ka tagad tur tiks iepludināti līdzekļi teju 7 miljonu latu apmērā, ir cerības, ka arī riteņbraukšanai tur pozīcijas nostiprināsies, jo līdzekļu un inventāra trūkuma (pavadošā mašīna – 16 gadus vecs „autiņš”, kurš galīgi vairs nav uzticams riteņbraucēju pavadonis) tas līdz šim bija problemātiski.

Galu galā riteņbraukšana, visiem labi zinot par pēdējiem panākumiem, ir produkts, kuru var pārdot. Tikai ar sponsoriem ir jāstrādā. Galu galā mums ir jau divkārtējs olimpiskais čempions, līdz ar to atspēriena punkts ne tikai BMX, bet riteņbraukšanas kā tādas statusa nostiprināšanai un sporta veida attīstībai ir tik labs, kā nekad. Tā vismaz vajadzētu būt... „Pareizi tu saki, bet atceries, kas notika, kad Štrombergs pirms četriem gadiem pirmo reizi uzvarēja olimpiādē. Kādas pūles bija nepieciešamas, lai Mežaparkā uzceltu trasi. Un tagad aizej un apskaties – tas nebūt nav šedevrs,” uz to, kā dzīvē un sportā mēdz notikt, norāda Japiņš. Par to jau iepriekš ir rakstīts – pirmā zelta medaļa it nemaz nedeva to grūdienu, uz kuru cerēja gan paši sporta veida pārstāvji, gan arī vienkārši vērotāji no malas. Tagad, cerams, būs citādi. Jāatzīst, ka sponsoru piesaistē atzīstamu darbu darīja iepriekšējais federācijas prezidents Rorbaks, bet Japiņš saviem projektiem arī allaž ir pratis piesaistīt atbalstu, tādēļ jācer, ka tas izdosies arī jaunajā federācijas prezidenta amatā.

Mūžīgais sāpju bērns ir Latvijas sporta dinozaurs treka riteņbraukšana. Arī Japiņš, kurš, starp citu, treka riteņbraukšanā ir apēdis ne vienu vien pudu sāls, to saprot. „Es ļoti labi redzu, kā krītas līmenis sportistu sagatavošanā, kad mums nav treka. Tas ir vienkārši briesmīgi, kāds ir sportistu zudums! Visi, kas kaut kādu iemeslu dēļ beidz karjeru BMX ātrāk, nekā vajadzētu, – viņi visi ir pazuduši.” Kā jau zināms, treka riteņbraukšana ir lieliska iespēja savas karjeras pagarināt BMX riteņbraucējiem, kuriem sporta veida specifikas dēļ tās augstā līmenī pārsvarā apraujas agri. Labas klases BMX riteņbraucēji – tie faktiski ir jau gatavi treka sprinteri. Japiņš stāsta, ka zināma kustība šajā jautājumā notiek: „Ceturtdien mēs ar vienu Rīgas domes deputātu, vārdu neminēšu, runājām par treka jautājumu Rīgā. Ir „Velotreka atbalsta biedrība”, kas vairāku gadu garumā ir daudz darījuši, lai veidotu arī sabiedrisko domu. Mans uzskats ir tāds, ka nevajag sapņot par sacensību rīkošanu vai ko citu grandiozu, bet vispirms ir jāuztaisa vienkāršs treniņu treks, kas neprasa lielus līdzekļus tā uzturēšanai, bet kur var rīkot vietējā līmeņa sacensības visiem, kas grib.”

Faktiski stāsts varētu būt ja ne gluži par angāru, tad tam ļoti līdzīgu, vienkāršu un lētu būvi. Tuvākajā laikā ir plānots tikties ar slaveno treku arhitektu vācieti Šūmani, kura sieva cita starpā ir latviete. Vasarā, kad uz sarunu biju aicinājis slaveno trekistu Aināru Ķiksi, izdevās saklausīt savulaik izcilā sportista apņēmību strādāt Latvijā, palīdzēt sporta veidam atdzimt, sportistus vedot uz salīdzinoši netālu esošo Paņevēžas treku. Vai tas būtu risinājums? „Es ar viņu par šo jautājumu esmu runājis ilgākā laikaposmā, bet tad es nestrādāju federācijā un nevarēju to atrisināt. Tagad ir jāapzina, kas varētu trenēties. Mēs, „Rietumu Delfin” komanda, esam bāzes komanda U-23 vecumā. Man bija doma šos puišus ievirzīt trekā daudzu iemaņu apgūšanai, kas vēlāk palīdz arī šosejā. Kas attiecas uz regulāru darbību trekā, tad ļoti ir izmainījušās disciplīnas, salīdzinot ar vēl nesenu pagātni. Ir dažas disciplīnas, kuras mēs nevaram pavilkt, jo ir baigais inventārs vajadzīgs (..) Mēs vairākkārt esam bijuši pasaules čempioni, bet tagad esam ļoti tālu atkrituši atpakaļ. Turklāt mums arī tolaik ļoti nepaveicās, jo olimpiskajās spēlēs nebija ne grupu braucieni, ne pāru braucieni, ne kerings, kurā Ķiksis bija topā,” uz neveiksmīgām sakritībām norāda Japiņš. Pagaidām treka jautājumā konkrētības nav.

BMX nacionālo īpatnību dēļ, pirmo reizi šo riteņbraukšanas paveidu federācijā pārstāvēs uzreiz divi viceprezidenti – Olafs Lakučs un Edgars Dupats, kurš būs saikne ar Ivo Lakuču. Trešais viceprezidents ir MTB treneris Normunds Noreiko. Runājot par BMX, tad iepriekšējais sporta veida intereses aizstāvošais viceprezidents, BMX tēvs Jānis Siliņš šoreiz vairs nekandidēja. „Jādod ir ceļš nākamajai paaudzei, jo 52 gadi riteņbraukšanā tomēr aizvadīti. Dzīve iet savu ceļu, viss ir normāli,” 26. septembra sarunā norādīja pats Jānis Siliņš. Igo Japiņš gan ir pārliecināts, ka BMX saime varēs vienoties kopīgā darbā un divu viceprezidentu esamība būs pamats konstruktīvai diskusijai, nevis strīdiem. „Es nedomāju, ka būs tā, ka viens pārstāvēs vienas intereses, otrs – citas, jo mēs tomēr esam viena federācija. Sadarbībai būs jābūt, viens nevarēs darīt vienu, nezinot, ko dara otrs. Taču, tā kā tas ir individuālais sporta veids, tad tur ir mazliet citādi. Ja viens treneris ar saviem audzēkņiem attīstās līdz ļoti labam līmenim, tad kāpēc ne,” uz savā ziņā attaisnojamo distancēšanos norāda Japiņš.

„Mēs nāksim kopā un par BMX turpmāko attīstību runāsim. Šobrīd viņi saņems labu labu atbalstu gan no LOV, gan arī dažādas prēmijas par pēdējiem sasniegumiem. Galvenais, kas ir jāpanāk, lai tā nauda tiktu izlietota ilgtermiņā,” uz saprātīga un mierīga līdzekļu izlietojuma nepieciešamību uzmanību vērš Igo Japiņš. Viņa plānā ir arī jaunu trašu būvniecība, kā arī cerība, ka nākotnē BMX varētu ciešāk sadarboties ar šosejas riteņbraukšanu. „Būtu ļoti labi, ja BMX sadarbotos ar šosejas riteņbraukšanu, jo BMX bērnus var piesaistīt jau agrā vecumā, bet šosejā to nevar izdarīt, jo: pirmkārt, nav piemērotu velosipēdu; otrkārt, tas ir bīstami un, treškārt, tas ir sporta veids, ar kuru sāk nodarboties vēlāk. Ja kaut kādu iemeslu dēļ sportists pārtrauc nodarboties ar BMX, piemēram, Saldū, viņam nav citu opciju, kā palikt riteņbraukšanā.”

Runājot par šosejas riteņbraukšanas problēmām, Japiņš uzmanību vērš uz masveidību. Proti, jo mazāk sportistu, jo mazāk iespēju atrast kādu īstu talantu, ko virzīt tālāk, jau profesionālajā sportā. Labs piemērs tagad ir Gatis Smukulis, bet tādi kā viņš vairāk ir izņēmumi, nevis sistemātiska darba visos līmeņos rezultāts. „Mēs esam uzņēmušies U-23 izlases bāzes komandas lomu, gatavojot sportistus četru gadu cikla ietvaros. Diemžēl to atpalicību, kas bija jaunatnes vecumā, mēs pa četriem gadiem nepaspējam nodzēst. Tad parādās nākamā problēma: mums šis sportists būtu jātur ilgāk, bet viņam jau ir 23 gadi un viņš jau sāk gribēt iet tālāk, kaut gan nav vēl gatavs – viņam pāris gadu vēl pietrūkst,” sava veida dillemu ieskicē Japiņš. Federācijas prezidents skaidro, ka nekas ļoti sarežģīts nav jāizgudro, vienkārši jāsaved kārtībā riteņbraukšanas piramīdas pamati – tas ļaus spicītei būt asākai. Skaidrs, ka tas nenotiks vienā gadā, bet – kas sportā vispār notiek ātri?

Ceturtais paveids federācijā ir MTB (kalnu) riteņbraukšana, kurā latviešus uz priekšu dzen fanātiskais Normunds Noreiko. Treneris ir izvirzījis sev skaidru mērķi – vismaz ar kādu no savas komandas puišiem nonākt olimpiādē pēc četriem gadiem. Japiņš sola, ka savu spēju robežās federācija palīdzēs, taču MTB entuziastiem ir jārēķinās ar to, ka lai gūtu reālus panākumus, faktiski ir jādzīvo ārzemēs. Tāpat milzīga nozīme ir tehnikai un vietai rangā, kas tālāk jau nosaka starta kārtību.

Igo Japiņa kā federācijas prezidenta sakarā izskan vārdu salikums „interešu konflikts”, jo, kā jau augstāk minēts, viņš dažādos riteņbraukšanas procesos ir iekšā ar pilnu krūti. Pats Japiņš gan nekādu problēmu tur nesaskata. „Ir jābūt priecīgiem, ka kāds vispār kaut ko dara un jābūt priecīgiem, ka mēs vispār kaut ko esam radījuši, jo visas pārējās sacensības attīstījas no mūsu aktivitātēm. Var jau meklēt visādās lietās interešu konfliktus, bet – kam tas ir vajadzīgs? Es uzskatu, ka tas varētu tikai palīdzēt,” uzskata jaunais federācijas prezidents, kurš šoreiz atšķirsies no iepriekšējā ar to, ka pats vairāk iesaistīsies federācijas ikdienas darbā vairāk. Parasti jau tomēr galvenie smaguma nesēji visās federācijas ir ģenerālsekretāri, un arī šajās vēlēšanās LRF ir notikusi rokāde tieši šajā amatā – Ivetas Gūtmanes vietā šos pienākumus tagad pildīs Dace Dimante.

Pašlaik vēl ir tikai plāni un vēlmes, bet drīz jau no federācijas jaunās vadības sāks prasīt. Pārmaiņas bija nepieciešamas, tām vajadzētu nākt par labu. Kurš tās izjutīs vairāk, kurš – mazāk, tas jau ir atkarīgs arī no katra sporta veida pārstāvju padarītā darba. Lai cik labs panākumu fons šobrīd arī nebūtu, ir jāsaprot, ka sportā nekas uz vietas nestāv un nekas arī dāvināts netiek. Cerams, riteņbraukšanas saime ir gatava kvalitatīvam lēcienam savā attīstībā.