Pirmās uzvaras vērtība

Latvijas izlase šo spēli sāka ar diviem tamlīdzīgu turnīru debitantiem sākumsastāvā - Vladimiru Kamešu un Nauri Bulvīti, turklāt otrajam no viņiem tā vispār bija pirmā piedalīšanās kvalifikācijas spēlē. Laukumā sākumsastāvā izgāja trīs nomināli uzbrucēji un kaut gan uzreiz bija zināms, ka divi no viņiem pildīs galvenokārt malējo pussargu lomas, tik un tā sen nebijis notikums Latvijas izlases vēsturē oficiālā spēlē. Lielā mērā pārmaiņas ietekmēja objektīvi iemesli - brīdinājumu dēļ nedrīkstēja spēlēt Oskars Kļava un Ritus Krjauklis, nedaudz apslimis bija Aleksejs Višņakovs - un šiem blakusapstākļiem mēs šoreiz varam būt tikai pateicīgi. Gan tāpēc, ka Kamešs guva vārtus (un vispār bija viens no labākajiem laukumā mūsu izlasē) un ka droši nospēlēja Bulvītis, gan tāpēc, ka bija pozitīvs galaiznākums, bet galvenokārt tāpēc, ka blakusapstākļi varbūt beidzot vairāk iedrošinās izlases trenerus uzticēties jauniem (ne tikai gadu ziņā) futbolistiem.

Preses konferencē pirms mača izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs laikam nesaprata vai pārprata jautājumu, diezgan aizkatināts atbildēdams ar pretjautājumu uz vaicājumu par jaunu spēlētāju izmantošanu kvalifikācijas turnīra turpinājumā - sak, vai tad man tagad Cauņu mainīt, varbūt Gorkšu, Rudņevu vai Vaņinu atstāt malā? Kolēģis tā nebija domājis un Starkova vietā uz viņa jautājumu lielā mērā atbildēja spēle pret Lihtenšteinu. Bulvītis līdz šim vispār izlasē bija aizvadījis divas spēles, Kamešam bija piecas, viņam arī vispār pieredze futbolā ir lielāka (kaut viņš ir par pusotru gadu jaunāks nekā Bulvītis), taču arī viņam tās bija pirmās īstās ugunskristības. Nav runa par pārbaudītu vērtību aizstāšanu, runa ir par situācijas izmantošanu izlases rindu paplašināšanai, jaunu spēlētāju pakāpeniskai iespēlēšanai komandā un līdz ar to konkurences palielinšānu. Var jau teikt, ka uz Lihtenšteinas izlases fona daudzi būtu labi izskatījušies un tā ir taisnība, taču šoreiz svarīgs ir pats veiksmīgās debijas fakts nevis kuri un pret kādu komandu debitēja. Piekritīsiet, ka debijas spēli, turklāt vēl pēc izlases trim zaudējumiem, nav viegli sekmīgi aizvadīt arī pret Lihtenšteinas līmeņa komandu. Tātad - drošāk, Petrovič!

Pēkšņi nenotiek tā, ka mums nav, piemēram, meistarīgu (izlases līmeņa) malējo aizsargu, centra pussargu vai malējo pussargu. Tieši tāpēc kā tie pēkšņi ne no kurienes neradīsies. Nav taču tā, ka labākajos Latvijas virslīgas klubos un dažos klubos no turnīra tabulas vidusdaļas šajās pozīcijās spēlē tikai leģionāri. Ja ar centra pussargiem situācija sāk atrisināties (Cauņa, O.Laizāns, Zjuzins, Fertovs, Lazdiņš...), tad ar malējiem aizsargiem joprojām ir bēda. Ritvars Rugins un Bulvītis aizpildīja šīs vietas mačā pret Lihtenšteinu, Kamešs arī aizpildīja "robu" sastāvā un visi trīs to izdarīja veiksmīgi. Gauračs taču arī vēl tikai ieiet komandā, vēl tikai kļūst par tās pilnvērtīgu dalībnieku un arī viņš sekmīgi iesaistījās spēlē. Jā, zinu, tā bija tikai Luksemburga, bet pārliecību jau arī var vieglāk sākt gūt spēlēs ar tamlīdzīgām komandām, turklāt nemaz tik vāja (un vēl bez 4-5 potenciāliem pamatsastāva spēlētājiem) šī komanda nebija, bet centra pussargs Polverino ilgu laiku vispār bija viens no labākajiem laukuma vidusdaļā. Tavu prasmi vai neprasmi var redzēt uz jebkura līmeņa komandas fona, tā tikai dažādi (biežāk vai retāk) izpaužas. Ir, ko ielikt sastāvā, ir kam uzticēties un vajag tikai drošāk to darīt. Neviens taču neprasa - nav tādas nepieciešamības un tādu spēlētāju resursu - veikt kaut kādas ļoti kardinālas pārmaiņas sastāvā.

Līdz nākamajai oficiālajai spēlei ir daudz laika un iepriekš rakstītā kontekstā liktenis mums ir labvēlīgs, jo šī spēle 23. martā Vaducā atkal būs pret Lihtenšteinu. Kāpēc baidīties atkal uzticēties tam (vai tiem), kam līdz šim tieši uztucēšanās visvairāk ir pietrūcis? Nekāda riska nav. Tā ka trīs punkti pret Lihtenšteinu šoreiz pirmām kārtām ir svarīgi ne tik daudz no turnīra tabulas viedokļa (tur mūsu situācija krasi neuzlabojās, tā tikai kļuva nedaudz labāka), cik no izlases pilnveidošanās viedokļa. Ja "svaigas asinis" komandā netiks pakāpeniski iepludinātas, tad agri vai vēlu pienāks diena, kad būs jāsūdzās par maiņas trūkumu Cauņam, Vaņinam, Gorkšam vai kādam citam. Tas taču jau ir piedzīvots uz pašu ādas.