Aritmētika pludmales volejbolā – divi dalīti ar divi ir četri, komats...!

Daudziem spilgtā atmiņā divus gadus veci notikumi olimpiskajā Pekinā, kad Latvijas pludmales volejbolistu pāris Aleksandrs Samoilovs un Mārtiņš Pļaviņš pirmajā apakšgrupas cīņā pārsteidza nesagatavotus nākamos olimpiskos čempionus amerikāņus Todu Rodžeru un Filu Dalhauseru, kuri neko nespēja likt pretī mūsu pāra iedvesmai. Tā bija vienīgā cīņa, kurā amerikāņiem gāja tik slikti – zaudējumu Pekinā vairāk nebija. Starp citu, amerikāņiem ir laba atmiņa, un turpmākajās cīņās gan pret Mārtiņu, gan Sašu viņi ir spēlējuši ar maksimālu koncentrāciju un smaidot nav redzēti, bet gan jau atkal kādreiz... Arī Latvijas duets nospēlēja pat labāk, kā kāds no olimpiskajiem debitantiem gaidīja – dalīta 9. vieta pelnījusi tikai un vienīgi uzslavu.

Jau pirms braukšanas uz Ķīnu bija zināms, ka pēc olimpiādes Mārtiņš un Saša izlēmuši iet katrs savus ceļus. Pāris bija gatavs šķirties jau pirms olimpiskajām spēlēm, bet te savu naudīgo balsi teica Latvijas Olimpiskā komiteja un sponsori. Tāpēc par kaut kādām izmaiņām sportisti drīkstēja sākt domāt tikai pēc olimpiskā cikla beigām.

Pēc atgriešanās no austrumiem Samoilovs uzreiz aizvadīja trīs Pasaules kausa posmus kopā ar Ruslanu Sorokinu, pirmajā no posmiem ieņemot 13. vietu, Maljorkā finišējot augstajā 9. vietā, bet Dubajā sezonu nobeidzot ar visnotaļ respektējamo 17. vietu, ļaujot cerēt uz vēl labāku sniegumu nākamajā sezonā, kad pāris būs saspēlējies.

Tikmēr Pļaviņa ceļi līdz sadarbībai ar Jāni Šmēdiņu veda cauri kalnainākam apvidum. Vispirms kopā ar Tomu Šmēdiņu tika „piebeigta” olimpiskā sezona, vienā no abiem Pasaules kausa posmiem finišējot 9. vietā, bet 2009. gadā Mārtiņš paspēja izspēlēties pat ar trim dažādiem partneriem. Uzsākot sezonu kopā ar Lauri Iecelnieku, 29. vieta Eiropas kausa posmā un 37. vieta pasaules čempionātā Stavangerā (Norvēģija) nelikās pietiekami labas, lai abu sadarbība turpinātos. Tas uz kādu brīdi pat radīja saspringtas attiecības abu volejbolistu starpā.

Turpinājumā izveidojās šosezon pierastais Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa duets, kas par spīti tam, ka sacensības Šmēdiņa reitinga punktu trūkuma dēļ bija jāsāk no kvalifikācijas, ļoti stabili trīsreiz pēc kārtas ierindojās 17. vietā. Uz „siltajām zemēm” (Vāciju) dodoties Jānim, Kristiansandā augstā 9. vieta tika izcīnīta ar vecāko no brāļiem Šmēdiņiem – Tomu. Ņemot vērā, ka tieši Toms 2009. gadā uzvarēja arī „Bīča karaļa” mačos Latvijā, bija par ko aizdomāties...

Kamēr Mārtiņš mainīja zirgus, t.i., partnerus sacensībās un nedaudz atpalika, Sorokins ar Samoilovu mērķtiecīgi uzlaboja sniegumu, kuram arī sākumā traucēja reitinga punktu trūkums Sorokinam. Tomēr 11 kopā aizvadītie turnīri un intensīvais treniņprocess bez pēdām nepalika – pārsvarā 9.-17. vietas (septiņas reizes, t.sk. arī pasaules čempionātā Stavangerā), bet „saldais ēdiens” tika sagaidīts Kristiansandā (Norvēģija), kur pa „zaudētāju zaru”, pusfinālā pieveicot tobrīd spēcīgāko bīča pāri pasaulē – brazīliešus Hārliju Markesu un Alisonu Keruti, izdevās iekļūt pirmajā finālā Latvijas pludmales volejbola vēsturē. Par pāra spēles kvalitātēm liecina arī fakts, ka kopš augusta kvalifikācijas sacensībās vairs nebija jāpiedalās – reitinga punktu pietika startam uzreiz pamatturnīrā. Turklāt arī visi izslavētie brazīliešu pāri bija Ruslana un Sašas „klienti” līdz pat pēdējam posmam, kad pret pludmales volejbola Mekas pārstāvjiem bija padevušās piecas uzvaras pēc kārtas (kopā sezonā 5:2)!

Sorokins ir labs izejmateriāls pludmalei, un svarīgi, ka viņam nekas nav iebilstams pret Genādija Samoilova treniņmetodēm. Genādijs ir sava sporta veida fanātiķis, kas var pacelt balsi, ja viņam liekas, ka kāds mazāk nopietni nekā viņš uztver kopīgo darbu, bet Ruslans joprojām uzskata, ka viņam bīčā ir daudz noslēpumu un ir gatavs nenoguris pilnveidot sevi kopīgās spēles labā. Turklāt viņam pēc ziemas sezonas klasiskajā volejbolā pludmales volejbola elementus gandrīz nākas mācīties par jaunu. Sorokinam ir teicama serve, kas noder arī smilšainajos laukumos, arī serves uzņemšanā pāris sezonas atpakaļ otrajā spēcīgākajā Francijas līgā viņam nebija līdzīgu. Tomēr, piemēram, bloks ļoti atšķiras no zālē veidotā - bīčā ir jāizlec vēlāk. Sorokina "nepareizo" bloku gan vienlaicīgi var dēvēt arī par pāra plusu, jo tas ir savādāks nekā tas, pie kura pieraduši vadošie pludmales volejbolisti pasaulē, un paplašina pāra taktiskās iespējas.

Šogad Samoilovam un Sorokinam tik augstu kāpt nav izdevies. Pagaidām. Vēl priekšā divi Pasaules kausa posmi, pirms Ruslanam jāceļo uz "siltajām zemēm" – Franciju, kur atrasts darbs nākamajai ziemas sezonai. 10 Pasaules kausa posmos četras devītās vietas, turklāt pārsvarā sezonas otrajā pusē, kad abi volejbolisti atkal saspēlējušies. Aktīvā arī 5. vieta Eiropas čempionātā, kur puišiem tomēr gribējies vairāk... Braucot uz Ālandu salām, šodien Ruslans teica, ka sezonas iezīme ir stabilitāte, bet griboties ko vairāk. Gaidām „sprādzienu”!

Pļaviņam un Jānim Šmēdiņam ilgi bija jāklausās skeptiķu dziedātās neticības dziesmas par abu salīdzinoši nelielo augumu, jo daudziem no pasaules elites pāriem vismaz viens no spēlētājiem ir pamatīgs "tornis" ar lielākām iespējām pie tīkla (tas pats Dalhausers – 2,06m). Pirmie četri turnīri gan tika aizvadīti kopā ar Tomu Šmēdiņu (labākais sasniegums – 33. vieta). Tomēr šī gada pēdējie rezultāti formāli par Latvijas pludmales volejbola modes noteicējiem jau ļauj saukt tieši Jāni un Mārtiņu. Otrā vieta Pasaules kausa posmā Francijas dienvidu pilsētā Marseļā Mārtiņam ar Jāni ir atkārtots Sorokina un Samoilova 2009. gada sasniegums, turklāt pirmoreiz Latvijas pārim tas izdevies pa tā saukto uzvarētāju zaru (arī Stavangerā un Starejablonkos (Polija) pārim bija pa spēkam trīs uzvaras pēc kārtas apakšgrupā; Stavangerā un Klāgenfurtē to iespēja arī Samoilovs ar Sorokinu), bet 3. vieta Eiropas čempionātā Berlīnē iepriekšējās nedēļas beigās ir visu laiku labākais sasniegums vīriešiem vecā kontinenta ietvaros. Par „pludmales karali” gan šogad kļuva Aleksandrs Samoilovs.

Ja Pļaviņam un J. Šmēdiņam pietrūkst auguma, Samoilovam ar Sorokinu bija jātiek galā ar citām „neērtībām”. Mūsu pagaidām vienīgajā olimpiskajā pārī Aleksandrs vairāk darbojās pie tīkla blokā, kamēr Mārtiņš aizsardzībā "nira" pēc bumbām. Tagad nācies pārkārtoties, jo arī Sorokinam nekas nav pretī spēlēt bloķētāja pozīcijā, un brīžiem gar tīklu „ganījās” abi volejbolisti. Savukārt Genādijam Samoilovam pagāja laiks, pārliecinot puišus, ka, viņiem abiem mainoties (pie tīkla un aizsardzībā), pāra taktiskais potenciāls krietni pieaug. Kādam no pretiniekiem nepatīk Samoilova bloks, bet kādam citam grūtības sagādā Sorokina ieraudzīšana rokas stiepiena attālumā.

Bez piesauktajiem rezultātiem iepriecina arī vietas pasaules reitingā – deviņpadsmitie pašlaik ir „samoilovieši” un divdesmit pirmie – „pļaviņieši”. Tas dod tiesības sacensības atlikušajos divos šā gada Pasaules kausa posmos sākt no pamatturnīra, netērējot spēkus kvalifikācijā. Tas, ka abi pāri atrodas tik tuvu viens otram, liecina, ka, pirmkārt, notikušās izmaiņas nevienam no pāriem acīmredzamas priekšrocības nav devušas. Otrkārt, pirms 2 gadiem (tiesa, aizvadot nepilnu sezonu – līdz Pekinas olimpiskajām spēlēm) mūsu labākais pāris bija 25. vietā. Treškārt, tas, ka pāri ir spēkos līdzīgi, sekmē konkurenci, jo katrs grib būt stiprākais. Ceturtkārt, apmēram šādas vietas rangā garantētu arī dalību Londonas olimpiādē.

Pļaviņa un Samoilova pāra izjukšana nav novedusi pie diviem vājākiem pāriem (drīzāk gluži otrādi). Pateicoties uzkrātajai pieredzei un sadarbības slīpēšanai, progresējuši ir visi četri pludmales volejbolisti. Varbūt tikai pieminētie Dalhausers un Rodžers vēl nav „norāvušies” no Latvijas sportistiem pēc olimpiskajām spēlēm (katrā gadījumā tādu pāru, kas būtu cietuši, nav daudz). Divu spēcīgu pāru starts turnīros dod arī divreiz lielākas iespējas, ka vienam no pāriem izdosies ne tikai pārvarēt vienu vai divas kārtas, bet tikt krietni augstāk. Šogad labāk veicies Pļaviņam ar Šmēdiņu, taču tas nenozīmē, ka tā būs arī pēdējos 2 Pasaules kausa posmos un nākamajā sezonā. Turklāt vēl ir arī vienmēr gatavais ielekt duetā ar Pļaviņu Toms Šmēdiņš, kurš pēdējos turnīros labi spēlēja kopā ar Arti Caicu. Liekas, ka tikai pieredzes trūkums abiem neļāva pārvarēt Eiropas čempionāta 1. kārtu.

Salīdzinot pāru sasniegtos rezultātus, Pļaviņam kopā ar Samoilovu karjeras augstākais sasniegums bija Pasaules kausa posmos izcīnītā 5. vieta – 2007. gadā Roseto degli Abruzzi (Itālija) un 2008. gadā Barselonā (Spānija). Tagad katrs no viņiem jau ticis pie kāpšanas uz goda pjedestāla otrā pakāpiena. Būtībā nav svarīgi, kurš no Latvijas pāriem ir spēcīgākais, jo abi pārstāv mūsu valsti un sniedz pozitīvas emocijas līdzjutējiem un patīkamu darbu žurnālistiem. Man nav iebildumu, ja abi tiekas savā starpā Pasaules kausa posma finālā, bet par trešo vietu cīnās T. Šmēdiņš ar Caicu. Svarīgi ir tas, ka eksperiments ar pāra dalīšanu ir novedis pie pozitīva rezultāta ar cerīgām nākotnes izredzēm, un tas, ka, vērojot mūsu labāko pludmales volejbolistu panākumus, aug jaunā maiņa, kuri redz, ka, trenējoties Latvijā, ir iespējams izaugt par pasaules klases volejbolistu, un kuri grib līdzināties saviem elkiem un kādreiz dienās arī viņus uzvarēt. Iznāk, ka pludmales volejbolā viens sadalīts pāris pārvērties par četriem (ņemot vērā T. Šmēdiņu un Caicu, pat vairāk) konkurētspējīgiem bīčistiem, pirms tikšanās ar kuriem neviens pretinieks mierīgu sirdi nevar savā aktīvā ieskaitīt uzvaru.