Arī starp viņiem ir talanti

Kolonijās ir talanti, nav iespēju

Šīs rindas netapa vienā dienā, bet gan vairākās nedēļās. Viss sākās ar dažādiem nejauši sastaptiem cilvēkiem ar neordināru dzīves pieredzi. Pēc tam jau apzināti tika piemeklēti citi – gan tie, kas šīs vides pārzina, gan tie, kam vajadzētu tajās iedziļināties.

Dažādu iemeslu dēļ jauniešu kolonijās un bērnu namos par cilvēku trūkumu nesūdzas – likteņa pabērnu Latvijā diemžēl netrūkst. Trakākais ir tas, ka šajā pelēcīgajā vidē var nokļūt pavisam vienkārši – bez piepūles -, bet, lai tiktu no tās pilnībā ārā, reizēm nepietiek pat ar ļoti lielu piepūli. „Man ir laba sadarbība ar Cēsu koloniju, es tur bieži braucu. Tur ir kādi 80 audzēkņi. Par kādiem 60 es droši varu pateikt, ka tie ir pilnīgi normāli jaunieši, kam nav paveicies,” pārliecināts ir Raimonds Elbakjans, tautas sporta kustības „Ghetto Games” izveidotājs, kurš ar savām aktivitātēm ir apceļojis gan kolonijas, gan bērnu namus. „Daudzi ir no normālām vidēm, tieši tādi paši kā es bērnībā. Vienkārši apstākļu sakritības dēļ kāds ir iesēdināts, lai pabaidītu citus. Ja vienu rajonā iesēdina, tad pārējie saraustās uz pusgadu vai vismaz uz trim mēnešiem. Es to visu esmu redzējis. Man tas liekas ļoti skarbi, redzēt jauniešus šādas vietās. Ir kādi 20 riktīgi džeki – ar milzīgu potenciālu! Viņi ir aktīvāki par visiem, ielaid tik viņus sportā, viņi ies kā pulkstenis. Bet, komunicējot katru dienu vairākus gadus savā starpā 80 čaļiem, nevar būt nekāda izaugsme. Un arī tur mēs izpļurgājam talantus,” uzskata sporta pasākumu rīkotājs, kuram pašam savā laikā bija trauksmaini skolas gadi.

Elbakjans uzskata, ka teju vienīgā iespēja kolonijās nonākušajiem jauniešiem izsisties, būtu nopietns, profesionāli virzīts sporta darbs. Tam ir jārada nepieciešamie apstākļi, kuru nav. Šajās dienās valsts sporta politikas veidotāji Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) virza caur kabinetiem savas sporta politikas pamatnostādnes turpmākajiem septiņiem gadiem. Ambiciozajā dokumentā, kur ir viss, kas vien var ienākt prātā, nav nekā ne par bērnu namu jauniešiem, ne koloniju iemītniekiem. „Mūsu politika ir vienāda pret visiem, mēs nešķirojam bērnus pēc viņu atrašanās vietām – vai viņi ir ģimenē, vai nav. Visi, kas atbilst definīcijai bērns un jaunietis, viennozīmīgi ir mūsu mērķauditorija,” skaidro Edgars Severs, IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktora vietnieks sporta jomā, piekrītot, ka nekāds speciāls sadalījums pamatnostādnēs tiešām nav ietverts. „Es pats, savulaik mācoties Policijas akadēmijā, apmeklēju Brasas cietumu, kur bija arī jauniešu bloks. Biju sporta zālē iegājis – tiešām necila zāle ar necilu inventāru, bet kā toreiz mums stāstīja, lielu daļu brīvā laika visi pavada tur. Toreiz biju jauns un aktīvs, domāju, kā valstij vajadzētu tur apstākļus uzlabot. Ja kādam mēs varam pateikt, ka, ja nav groza pie mājām, tad ej uz sporta skolu, tad viņiem gan iespējas ir ierobežotas,” uz specifisko situāciju, kurai, loģiski domājot, ir nepieciešams arī specifisks risinājums, norāda Severs.

Labklājības ministre Ilze Viņķele sarunā ar SA+ norāda, ka vispirms ir jāmainās cilvēku attieksmei, lai šādus jautājumus izkustinātu no vietas. „Ir noteiktas sabiedrības grupas, par kurām mēs esam izlikušies, ka tādas nepastāv. Prom no acīm – jauki. Sēž? Lai sēž! Pats vainīgs. Drošības standarti ir, ārā netiek, bet ko viņi tur iekšā dara – kuru tas interesē?” strikta ir ministre. „Izolācija ir tikai viena soda pazīme. Viņiem tas sods būtu jāsaprot un jāiznāk ārā labākiem un labojušamies. Ja tā vide ir pretēja, un eskalējas visi baisie instinkti nākot ārā, tad vējā viss darbs un materiāls. Jaunietis iznāk ārā vēl smagāks nekā iegājis. Skaidrs, ka ir jēga investēt tajā visā,” pārliecināta ir Viņķele.

Elbakjans uzskata, ka, dodot koloniju jauniešiem ne tikai iespējas sportot, bet arī piesaistot profesionālus cilvēkus – sporta metodiķus, kas šo procesu vadītu, rezultāts varētu būt pat ļoti veiksmīgs. „Ideāli jau nebūs nekad un nekur – to es arī saprotu -, bet, ja arī tevi soda, iedomājies, - tu nonāc kolonijā, bet tur ir ideāla trenažieru zāle, baseins. Kā kūrortā. Protams, atskaitot komunikāciju ar citiem, bet televīziju viņi skatās, apmēram visu zina, kas pasaulē notiek. Pa lielam, tu esi riktīgā treniņu nometnē. Ja piesaistu normālus trenerus, tur varētu baigie „monstri” izaugt.”

Lai arī visi saprot, ka, objektīvi spriežot, sports ir viens no retajiem ceļiem, pa kuru aiziet dzīvē, neatgriežoties uz noziedzīgās takas, risinājumi amatpersonu vidū nedzirksteļo. „Ja mums mērķis ir katru cilvēku aizķert un piesaistīt sportam, tad koloniju jautājums – tas mums varētu būt izaicinājums,” gatavību pauž IZM ierēdnis Severs. Kas, kā un kurā virzienā – skaidrība neradās.

Sports kā zāles

Valdis Avotiņš ir sporta pedagogs, kurš ir pelnījis visskaļākos aplausus un arī kādu ordeni par savu ilggadējo darbu sporta un sabiedrības labā. Viņš sevi sauc par Ginesa rekordistu, jo ir treneris 14 bērnu un jauniešu komandām, kas startē Latvijas čempionātos futbolā un regbijā. Tās visas ir bērnu namā „Imanta” izveidotas komandas, kuras nākas trenēt, jo nav neviens cits, kas to darītu. Šajā specifiskajā darbā Avotiņš ir jau 13 gadu, kamēr citi par gadu vai diviem ilgāk nespēj izvilkt psiholoģiskās spriedzes dēļ.

Bērnu nams Imantā dod iespēju visiem interesentiem no visiem Rīgas bērnu namiem trenēties futbolā un regbijā. Un daudziem izdodas vēlāk pārstāvēt savu valsti starptautiska līmeņa sacensībās. „Būtisks aspekts ir arī sociālā integrācija. Pie mums darbojas ne tikai bērnu namu bērni, bet arī citi,” stāsta Avotiņš, sakot, ka šāda kopīga pieredze nākot par labu gan bērniem no bērnu namiem, gan bērniem no ģimenēm, kas pilnīgi citādi sākot skatīties uz to, kas viņiem ir dots. Tā kā viņa sporta klubam „Imanta” ir panākumi, to atrod ne tikai bāreņi. Avotiņš norāda, ka ne par vienu no saviem audzēkņiem, kas nu ir lielajā dzīvē, nevarot kaunēties, taču sevišķi ar ko lepoties neesot. Tik vien to, ka izdevies bērnus attīstīt fiziski, jo tas dzīvē arī visvairāk viņiem noderot. „Kad pirmo reizi vedu savus audzēkņus uz sporta dispansera pārbaudēm, parasti viņi par gadu vai diviem atpaliek no noteiktā fiziskās sagatavotības līmeņa. Tiem, kas dažus gadus nodzīvo un trenējas bērnu namā, - viņiem jau ir krietni virs vidējā. Ņemot vērā to, ka bērnu namu audzēkņi parasti augstskolās nemācās un strādā fiziski smagu darbu, tas (fiziskā sagatavotība) ir ļoti nozīmīgi,” teic Avotiņš.

Pieredzes bagātajam sporta pedagogam lielākie nopelni ir audzēkņu psiholoģisko problēmu noārdīšanā. „Ja citiem pedagogiem grūtības sagādā viens hiperaktīvs bērns grupā, tad mums tādi mēdz būt pieci. Citiem ir uzmanības deficīts. Sports palīdz ar laiku visu salikt vietās – pienāk pusaudžu gadi un viņi vairs ar neko neatšķiras no parastiem bērniem. Taču tas ir smags un pacietīgs darbs,” saka treneris.

Viņa nodarbības Imantā atrod arī citu Rīgas bērnu namu audzēkņi, taču diskusijas gaitā nonākam pie secinājuma, ka līdzīgus centrus varētu izveidot visā Latvijā, kur būtu profesionāls darbs, kāds šobrīd ir tikai Imantā. „Mans lielākais sapnis būtu izveidot sporta internātu, kur varētu braukt bērni no visas Latvijas. Atdeve būtu milzīga. Ir ļoti daudz talantu bērnu namos, kas aug laukos, bet viņiem nav nekādu iespēju nopietni nodarboties ar sportu. Pagaidām par to neviens valstī nedomā.”

Nopietni nodarboties ar sportu – tas būtu tēmēt uz panākumiem un kādu dienu ar to pelnīt iztiku, jo arī viņa praksē ir talanti, no kādiem var apžilbt. Labklājības ministre Ilze Viņķele uzskata, ka šādu centru izveide ir iespējama visā Latvijā, tas neprasītu arī nekādus bargus finanšu līdzekļus. „Protams, ka ir iespējams. Tur pat nevajag vienu universālu modeli, kuru mēs – valsts – iestādām un liekam visiem darīt vienādi. Skaidrs, ka skolām – un par to mēs esam arī ar IZM runājuši - ir jākļūst par integrācijas un informācijas centriem, kas ir vaļā visu laiku, līdz ar to arī sporta laukumi ir vaļā visu laiku. Kur cilvēki var dabūt gan informāciju, gan padomu, gan atbalstu.” Viņa piebilst: „Tam nav jābūt centram obligāti pie bērnu namiem, bet tam ir jābūt centram ar paredzamu pārklājumu pie jebkuras parastās skolas – nešķirojot. Skolām ir zināmas prasības, tostarp sporta laukumu esamība. Tie ir jāpadara atvērti, piedāvājot treneri un minimālas organizācijas pakalpojumus, lai visas aktivitātes sarīkotu.”

Lieki piebilst, ka virzītajās sporta politikas pamatnostādnēs neko par šādiem centriem neatradīsiet, jo pirms SA+ aktivitātes neviens no lēmējvaras par to tā īsti laikam nav aizdomājies. „Tā ir vecās tradīcijas atražošana, kur ministrijas skatās ļoti šauri savā laukumā tikai pēc kādiem atslēgas vārdiem. Ja bērni, tad tā ir Labklājības ministrija, ja izglītība, tad noteikti IZM, ja sports, tad arī – IZM. Starpnozaru pieeja ir diezgan vārgulīgi attīstīta. Bet es gribu teikt, ka lietas mazliet mainās uz labo pusi. Kaut arī lēni, bet – tomēr,” optimisma staru saredz labklājības ministre. Lai jautājumus strauji bīdītu uz priekšu, ir vajadzīgs kāds, „kurš uzņemas iniciatīvu un iet, un mēģina līdz spēku zudumam vilkt visu kopā, sakot, ka tā ir visu mūsu kopīga lieta, nevis darba uzgrūšana. Objektīvi – problēmu nevar atrisināt vienas ministrijas ietvaros,” uz nepieciešamo starpnozaru sadarbību uzmanību vērš Viņķele.

IZM, vismaz vārdos, uz sadarbību ir gatavi. „Es piekrītu, ka viens nav racējs – katram sava roka ir jāpieliek, tēlaini runājot. Mēs esam sporta politikas veidotāji, taču gala lēmumus tāpat pieņem Ministru kabinets, kur sēž arī labklājības ministre,” stāsta Edgars Severs. IZM ierēdnis šajā stāstā neredz sporta nozares problēmu, bet redz neizmantotu iespēju. Galu galā sporta skolas bērnu nama bērniem apmeklēt neviens nav aizliedzis. Taču, ko nezina ministrijas ierēdnis, to ļoti labi zina sporta pedagogs Avotiņš - psiholoģiskā barjera bērnu nama audzēkņiem bieži vien izrādās nepārvarama. Reāls piemērs – četri viņa audzēkņi devās nopietnāk apgūt futbolu „Skonto” futbola skolā, bet palika tikai viens – psiholoģiski izturīgākais. Puisis esot talantīgs, un, kas zina – iespējams, nākotnē ar futbola spēlēšanu pelnīs iztiku, izvairoties no došanās uz ārzemēm lasīt zemenes. Šādus viņam līdzīgos varētu pa visu Latviju viegli sameklēt, taču – kā lai viņi īsteno savu sapni? „Risinājums varētu būt speciāla fonda izveide, kuram varētu dot ziņu, ka ir talantīgs bērns, kuram nav iespēja tikt atbalstītam no vecākiem. Tas būtu papildus finansējums, ko bērnu nami varētu saņemt, lai segtu izmaksas,” prāto Viņķele. Tikmēr Severs skaidro, ka, iespējams, nav pat nepieciešama jauna fonda izveide, jo salīdzinoši nesen Latvijas sporta skolu direktori izveidoja Latvijas Jaunatnes sporta fondu, kam līdzekļus ziedo arī valsts kapitālsabiedrības.

„Es piekrītu, ka sporta politikai ir jābūt tādai, ka mēs patiešām cenšamies iesaistīt visus, nevis lai mūsu sarakstītie skaistie vārdi paliek vien uz papīra,” nepieciešamību uz Latvijas jaunatnes sporta sistēmu mazliet paskatīties ārpus rāmjiem akceptē Severs. IZM sola iepazīties ar šo publikāciju SA+, pakonsultēties arī ar ieteikto nozares ekspertu Avotiņu un, iespējams, nākt klājā jau drīzumā ar kādu priekšlikumu par jau pieminēto centru izveidi. „Ja LM neredz problēmu, tad mēs šo jautājumu varam pacelt Nacionālās sporta padomes līmenī, kur ir gan LM, gan IZM, gan sporta organizāciju pārstāvji. Mēs šo jautājumu varētu izrunāt,” pieļauj Severs.

Lūk, jūsu uzmanībai tēma, par ko iepriekš nav dzirdēts runājam. Cerēsim, ka solījumi par nākšanu ar iniciatīvu un diskusijām valstiskā līmenī nebūs vien tukšas pļāpas. Tam tā vismaz nevajadzētu būt. Stāsts nav par iespējām vienkārši pamētāt vai paspārdīt bumbu – kas ir visiem -, bet gan mērķtiecīgu darbu. Mēs neesam tik lieli, lai tā vienkārši izniekotu talantus...