SA 2009.Orlova: „Negribu aiziet ar sajūtu, ka kaut ko neesmu izdarījusi līdz galam...” (Pērc Sporta Avīzi un lasi bez maksas)

Anna Orlova un kamaniņu sports – tie ir nešķirami jēdzieni jau teju divdesmit gadus. Taču uzbraukt stikla kalnā tā arī nav izdevies, un šķiet, ka ledus Annai ar katru gadu kļūst aizvien slidenāks. Sportiste gan nepiekrīt, ka sacensībās viņa brauc dalības pēc, un apgalvo, ka uz savu sesto olimpiādi Vankūverā dosies tikai tad, ja jutīs reālas cerības tikt labāko sešniekā.

– Kāda tev bija sezona?
– Principā man šosezon neizdevās nekas. Sakne tam meklējama vasaras darbā. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka tas, kā es trenējos līdz šim, man neder. Man vairs nav tas vecums, ka varētu skraidīt kopā ar divdesmitgadīgajām. Ir šādas tādas problēmas ar veselību, konkrēti – ar celi. Ja es kaut ko daru caur sāpēm, tas neiet labumā, bet tikai sliktumā. Tāpēc šosezon daudz kas neizdevās.

– Ko esi iecerējusi darīt?
– Tas lai paliek pie manis. Nākamsezon redzēsim, vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. No tā, kā bijis iepriekš, esmu atteikusies un to vairs nedarīšu. Četras sezonas esmu bakstīta par to, ka man nav starta, bet šajā laikā tas ir tikai pasliktinājies. Esmu secinājusi, ka man vajadzīga citādāka pieeja. Starts ir atkarīgs no vasaras darba. Ja tas nav pakārtots man, starts neuzlabosies. Tam nav, no kā uzlaboties.

– Kas kaiš celim?
– Ar to ir problēmas kopš seniem laikiem. Šķiet, 1994. gadā, spēlējot basketbolu, uzkāpu pretiniekam uz kājas un pārrāvu sev krusteniskās saites un menisku. Pāris gadu pēc operācijas es vēlreiz sarāvu celi. Principā tam celim vairs nav saišu. Tāpēc nevaru daudz ko darīt, bet, ja daru, viss iet caur sāpēm.

– Braukt vari bez sāpēm?
– Braukt un dzīvot varu bez problēmām. To, ko es daru caur sāpēm, varu aizstāt ar citādākiem vingrojumiem un metodiku – ar tādu, kas man ir piemērotāka. Ko īsti darīšu, to šobrīd nereklamēšu. Par to spriedīsim nākamgad – vai būs labāk vai ne. Strādājot tā, kā līdz šim, daudziem starts ir uzlabojies, citiem palicis uz vietas, bet man tas pavisam neder. Mums tomēr ir individuāls sporta veids.

– Šosezon nebija neviena starta, ar kuru biji apmierināta?
– Īsti ne. Piemēram, Siguldā nobraucu labi – katrā ziņā ne sliktāk kā pērn, kad biju otrā, taču netiku sešniekā. Esmu nometusi svaru – varbūt tādēļ man kamana iet citādāk, jo ir mainījies smaguma centrs. Šogad kamana man negāja nemaz. Spēju tik vien kā pieķerties pie desmitnieka. Reāli augstāk tikt nevarēju, kaut gan bija trases, kur izbraucu labi.

– Vismaz četros startos pie tā, ka nebija cerētā rezultāta, tev jāvaino arī sevi!
– Nesaku, ka visā vainīgs tas, ka man neiet kamana vai sliece. Kaut kur uzņemos vainu uz sevi. Bet tas, ka tu nobrauc labi un tev nav tā rezultāta, atstāj iespaidu. Sāc kaut ko meklēt, un beigās nesanāk nekā. Redzēju, ka Natālija Jakušenko sitās pa bortiem, bet nobrauca ātrāk par mani. Tas liecina, ka vaina nav manī, bet gan kamanā.

– Tik lielas pieredzes kā tev nav nevienam. Vai nevajadzētu būt lielākai stabilitātei?
– Ja neiet kamanas, tad sākas raustīšanās un zūd stabilitāte. Ja piecos sešos treniņbraucienos neizdodas trasi atkost, mačos nav reāli nobraukt labi. Kaut vai tāpēc, ka ir lielāka atbildība. Ja treniņos viens brauciens izdevies, bet nav viss izprasts, mačos rezultāta nebūs. Divus braucienus nav iespējams nobraukt labi. Treniņos visi braucieni jāveic stabili, un tikai tad var gaidīt, ka mačos ies labi.

– Vēl viens fakts: šogad visās sacensībās, kurās piedalījusies Maija Tīruma, viņa tev bijusi priekšā...
– Vēlreiz saku: arī nobraucot skaistāk, esmu viņai zaudējusi. Varbūt nākamgad varēšu atbildēt, kāpēc man šogad tā neslīdēja. Arī Mārtiņš Rubenis un Guntis Rēķis citreiz labi nobrauc, bet nav cerētā laika. Nianses ir arī pašā cilvēkā: kā viņš brauc, kā stūrē, kā guļ kamanās. Šogad man kamanai bija pārāk gari ragi – kad braucu, tie man rīvējās gar potītēm. Tāpēc nevarēju kārtīgi pastrādāt.

– Sešniekā nebija reāli tikt arī Siguldā?
– Siguldā pirmo braucienu veicu labi, bet, kad apskatījos rezultātus, pagriezos un aizgāju prom. Pēc tā jau varēju spriest, ka kaut kas nav ar kamanu – nesaku, ka tā neiet, bet nav man piemērota. Kamanas uzlabo visi: Inārs Kivlenieks, Mārtiņš, brāļi Šici – uz vietas stāvēt nedrīkst. Es braucu ar slieci un ragiem, ar ko iepriekš startēja Mārtiņš. Tas, ka ar to gāja Mārtiņam, vēl nenozīmēs, ka ies man. Mārtiņš izmanto svinus, es svinu jostu nelieku. Viņš brauc no augšas, es no dāmu starta. Katram jābūt individuālai pieejai...

– Darbā ar kamanām tev palīdz Vera Zozuļa?
– Vera joprojām man ir personīgā trenere. Izlasē trenē Pēteris Cīmanis. Par kamanu lietām vairāk palīdz izlases mehāniķi. To slieci, ko gribu pamēģināt nākamajā gadā – nesaku, ka tā noteikti būs ātrāka –, gribētu uztaisīt pati. Vankūverā ar šābrīža slieci gāja jocīgi. Rudenī treniņnedēļā jau pēc trasē nobrauktām 20 sekundēm es vācietēm zaudēju ap pussekundi. Nesaprotu, kā ar normālu braukšanu var tik daudz zaudēt!

– Vai tev azarts ir tik pat liels kā pirms gadiem desmit?
– Nevaru teikt, ka tas būtu lielāks, bet man patīk braukt ar kamanām, un es zinu, ko varu sasniegt, ja pareizi strādāšu. Negribu aiziet ar rūgtumu sirdī, ka kaut ko neesmu paveikusi līdz galam. Izdarīšu to līdz galam, un tad aiziešu!

– Līdz šim tā neesi jutusies?
– Tā īsti ne. Varbūt kaut kur kādreiz ir izdevies labi nobraukt, bet pēdējos gados nav. Pēc Turīnas – noteikti ne. Mana vienaudze šāgada pasaules čempionāta bronzas medaļas ieguvēja Jakušenko pierāda, ka viss ir iespējams. Ja tiek pareizi strādāts, vecumam nav nozīmes. Es ar Jakušenko mačojos vēl PSRS izlasē, un viņa ne ar ko nav labāka par mani.

– Nākamo sezonu esi iecerējusi kā pēdējo?
– Jā, uztveru to kā pēdējo. Vairāk braukt negribas. Man tomēr sāp celis, nevaru darīt to, ko pārējie. Negribētos, lai vecumdienās ar celi ir lielas problēmas.

– Nevar noliegt, ka izlasē aiz tevis joprojām ir tukšums...
– Arī par to ir jādomā, kāpēc aiz mums nav nevienas konkurētspējīgas dāmas vai divnieka. Kaut kur tajā sistēmā ir kļūdas. Kāpēc jaunās meitenes, kas nāk aiz manis un Maijas, mums zaudē sekundi? Jādomā un jāmeklē, kur tiek nepareizi strādāts. Tiem pašiem vāciešiem ir pavisam citādāk. Piemēram, pagājušajā sezonā atnāca Natālija Gaizenbergere un uzreiz sāka braukt pa trijnieku. Aizgāja Zilke Krauchāra, un viņas vietā atnāca tikpat laba jaunā. Aiz četrām sportistēm, kas startē Pasaules kausos, viņām vēl ir rinda. Vankūverā vācietēm bija piecas dāmas un tika atlasīta liekā.

– Kaut kāda rosība notiek. Kopš Vera strādā ar junioriem, uzskatu, ka viņi ir ļoti progresējuši. Piemēram, Kristaps Mauriņš, Agnese Koklača, divnieks Andrejs Bērze/Uldis Logins. Ar laiku kaut kas varētu parādīties.

– Kas ar tevi notika Vistleras posmā?
– Pirmajā treniņu dienā nokritu un sasitu celi. Bija iekšējais asinsizplūdums. Lielākā problēma bija tā, ka celi nevarēju ne iztaisnot, ne saliekt. Braucot ar to kāju ir jāstrādā, un tā sāpēja. Nevarēju ne iesildīties, ne paskriet vai paiet. Kad esmu trasē, pati gribot negribot sargāju to vietu. Jau sagriežot pirkstu, jebkuram tas atstātu iespaidu. Tādēļ kļuvu vēl lēnāka. Jutu, kuros brīžos jānostrādā, bet tos nogulēju.

– Kāpēc tādā gadījumā vispār nolēmi braukt sacensībās?
– Nedomāju, ka būs tik smagi, un gribēju pabraukt olimpiskajā trasē. Nokritu pirmās dienas trešajā braucienā – pēc tam bija palikuši divi treniņbraucieni un divi sacensību braucieni. Vankūverā ļoti maz ļauj braukt, tāpēc gribēju izmantot katru izdevību. Taču tagad varu teikt, ka braukt nevajadzēja. Neieguvu neko ne braukšanas ziņā, ne arī rezultātā. Arī Guntis pirmajā dienā nokrita, sasita galvu un vairs nebrauca. Ja arī būtu braucis, nekas labs nebūtu sanācis.

– Rudenī, kad jums tur bija treniņnedēļa, tev gāja labāk?
– Bija braucieni, kas izdevās labi, bet nebija cerētā laika. Vienkārši neslīdēja. Un tā bija visu sezonu. Jau tad, kad bijām Norvēģijā uz pirmo ledu, braucu labi – man vispār patīk Norvēģijas trase, tur varu izbraukt bez problēmām–, bet nebija rezultāta. Ar to pašu kamanu, ar kuru pērn braucu Siguldā, šogad man negāja. Arī tagad Siguldā iet neslikti; visur, kur stāv treneri, viņi saka, ka braucu labi. Bet lejā zaudēju ļoti daudz. Nedomāju, ka vaina ir tikai manī, jo Sigulda ir mana trase, kur es vislabāk varu nobraukt. Bez grūtībām varu nobraukt ar aizvērtām acīm!

– Kā gatavosies olimpiskajai sezonai?
– Vasarā es trenēšos individuāli, man ir sarunāti fiziskās sagatavotības treneri. Tā programma, kas tiek dota izlasei, man neder.

– Lai piedalītos sezonā, ir vajadzīgs kaut kāds finansējums, bet olimpiskās vienības sastāvā tevis vairs nav. Kas atbalsta?
– Līdz šim visu sedza federācija. Kā būs turpmāk, vēl redzēsim. Aizbraukšu rudenī uz treniņnedēļu Vankūverā, paskatīšos, kā man ir uzlabojies starts un kā pārējais, un tikai tad spriedīšu, ko darīt. Olimpiādē iešu tikai uz rezultātu. Ja jutīšu, ka man treniņnedēļā neslīd un rezultāta nebūs, tad uz olimpiādi nemaz nebraukšu. Aizbraukt uz olimpiādi braukšanas pēc... Tur nekā nav – tās ir parastas sacensības, kurās visi sportisti ir kopā. Man tas nav vajadzīgs. Braukšu tikai tad, ja jutīšu, ka varu olimpiādē cīnīties par sešnieku.

– Piecreiz olimpiādē jau esi bijusi. Dalība Vankūverā vairs nav pašmērķis?
– Ko es tur varētu ieraudzīt, ko vēl neesmu redzējusi? Man vairs nav tādu emociju, kādas bija pirmajā olimpiādē Albervilā, kad staigāju ar vaļā atplestu muti. Braukšu uz olimpiādi, lai par kaut ko cīnītos. Pēdējās trīs sezonas pēc Turīnas nav bijušas veiksmīgākās manā karjerā, tāpēc tagad visu darīšu citādāk – tā, kā es darīju, kad man bija normāls starts un labi rezultāti. Kā būs, redzēsim.

– Agrāk vai vēlāk liksi punktu. Domā par treneres darbu?
– Šobrīd izskatās, ka par treneri nestrādāšu. Vismaz tagad es to negribu. Varbūt paies gadi, un gribēsies izaudzināt kādu bērnu.

– Pirms dažiem gadiem skaļi tika runāts par nesaskaņām komandā. Kā ir tagad?
– Žurnālistiem vienmēr gribas dzirdēt kaut kādas intrigas. Nē – es neko nestāstīšu. Kā viss notiek – tas lai ir viņu ziņā.

– Vai vismaz ir izdarīti kādi secinājumi?
– Kāds varbūt tos ir izdarījis, kāds ne, kāds iet tāpat, kā gājis pirms tam. Man negribas apspriest jautājumu par iekšējo klimatu – tas lai paliek uz katra sirdsapziņas! Kā ir, tā ir – tik un tā nekas nemainīsies!

– Vai tu vismaz jūties kā daļa komandas vai esi viena, kas stāv kaut kur maliņā?
– Mēs jau esam viena komanda, bet tāpat vairāk vai mazāk katrs cīnās par sevi. Mums ir individuāls sporta veids, un tas ir tikai normāli.

Annas Orlovas starti 2008./09.gada sezonā

Īglsa 9. (7.+10.)
Sigulda 7. (7.+6.)
Vinterberga 9. (9.+10.)
Kēnigzē 23. (24.+18.)
Čezāna 12. (11.+14.)
Oberhofa 12. (12.+15.)
Altenberga 24. (12.+24.)
Leikplesida (PČ) 23. (23.)
Kalgari 10. (12.+9.)
Vistlera 24. (24.+21.)
PK kopvērtējumā: 10. vieta