Tomasa Dukura panākumu atslēgu meklējot...

Taisnības labad gan jāteic, ka skeletons, no kura uzlabošanas uz brīdi meistaru nācās atraut, ir Leldes Priedulēnas. Kamēr sportisti ir treniņā, tikmēr Dukurs seniors rosās ap tehniku. Šoreiz stāsts nebūs par Leldi, bet gan par Tomasu Dukuru – sportistu, kura šosezon vienkārši ir žēl. Teicami braucieni, progress startā, neskatoties uz to, ka ir iesoļots jau ceturtajā gadu desmitā, - viss tā kā būtu. Un tomēr mieles par līdzšinējo sezonu ir visiem. Ir nu gan laiki pienākuši, kad cilvēks, kurš atrodas otrajā vietā Pasaules kausa kopvērtējumā, ir pagalam neapmierināts ar savu sezonu, taču – vajadzētu būt labāk, daudz labāk.

„Kēnigzē nepaveicās ar starta numuru. Es pat izdarīju tādu darbību, ka līkās taisnes galā izrāvu strādniekam no rokām lāpstu,” saka Dukurs. Latvijā jau bēdīgi slavenais mazpieredzējušais trases darbinieks savā debijas reizē nodarbojās ar pašdarbību, taču tas bija tikai viens posms, kad Tomasam nepaveicās ar izlozi. Šī viena nelaimīgā kupena gan nekādā ziņā nav vainojama pie visas sezonas neveiksmēm. Visos renes šļūkšanas paveidos ļoti, ļoti svarīgas ir tendences. Tendences startā, izejas ātrumos, ātrumos trases lejasdaļā. Tās kā uz delnas parāda, ka ir problēmas, bet neuzrāda, kur tieši. Un ir ļoti kaitinoši, ja izdarot visu šķietami nevainojami, nākas piekāpties kādam, kam vājāks gan starts, gan ne tik pilnīga ir pilotēšanas prasme.

Runājot par dēla Tomasa nosacītajām nedienām (jā, esam izlepuši, bet – kurš pie tā vainīgs?), Dainis Dukurs kļūst ļoti emocionāls. Ir skaidrs, ka Latvijas skeletona tēvs vaino sevi, bet pagaidām nezina, par ko. „Es nevaru saprast, bet kaut kur mēs neesam trāpījuši. Tepat pirkstu galos ir, bet kas tieši ir jātaisa citādāk, es pagaidām nezinu,” teic Dukurs. Protams, ka Tomasa sasniegumi ir elitārā līmenī, taču pats viņš – un ne tikai viņš – šosezon gaidīja vairāk. Sezona, pirms kuras pat tika runāts par brāļa vienvadības reālu apdraudējumu, pagaidām iet ne pēc grafika. „Nav jau viņš tik tālu – te trešais, te piektais vienu simtdaļu aiz Krekela. Otrais Pasaules kausa kopvērtējumā. Uz Martina fona, protams, viņš atpaliek. Nebrauktu Martins visiem pa priekšu, visi teiktu, ka Tomass ir varonis,” loģiski akcentē sportistu tēvs.

Dukurs ir meties darbos, lai dzēstu tādu kā ugunsgrēku. Pieredzējušais inženieris strādā vaiga sviedros, lai ļautu savam vecākajam dēlam ieņemt tās vietas, kuras viņš ar savu darbu ir nopelnījis. „Man jau ar nav viegli šeit, es arī līdz galam nejūtos laimīgs par to, kas viņam sanāk. Es jau vakar visu dienu nostrādāju, meklējot risinājumus. Tepat, tepat ir – puskilometrs stundā pazūd, nevaram saprast, kur. Es lieku uz to, ka viņš ir septiņus kilogramus smagāks un tas iedarbojas uz skeletonu. Mēs esam sapratuši, ka nevajag tik asu slidu, bet – vienalga netrāpam! Ne līdz galam.”

Otrā vieta Pasaules kausa kopvērtējumā, protams, ir teicams panākums, taču būsim korekti – atsevišķi konkurenti ir aiz muguras tikai tādēļ, ka nav piedalījušies kādā posmā (Tretjakovs) vai arī ir saņēmuši „nullīti” (Rommels). Protams, tā nav mūsu problēma, bet atkal jālieto viens nodrāzts vārds – tendences. Tās neļauj to pašu otro vietu izgaršot, kaut arī, kā jau visiem sevi cienošiem sportistiem, mērķis ir viens – uzvaras. „Viņš nav apmierināts, it nemaz nav. Tāpēc, ka mēs saprotam – nu nav tie ātrumi! Vienīgi Kēnigzē treniņos brauca pa priekšu pat Martinam, bet tur visu izbojāja pirmais starta numurs. Viņš saka: „Nu, johaidī, Altenbergā gribēju pirmo numuru, gaidīju. Tika devītais...Kāpēc šeit man tādu vajag – labāk brauktu devītais!”” atstāsta sportista tēvs un treneris.

Apbrīnojami, ka vecumā, kad ātruma īpašības cilvēkiem parasti iet mazumā, Tomass ir atradis sevī rezerves, lai progresētu startā. Atpalicība no Tretjakova un brāļa Martina ir sadeldēta, bet pārējie konkurenti tiek atstāti aiz muguras starta ieskrējienā. „Progress ir liels un labs – tur viss ir kārtībā. Bet – nu, kaut kur ir kaut kas, un uz tā Martina fona viņam ir galīgi grūti. Nemaisītos tur Martins pa priekšu pirmajās vietās, tad vēl tā,” uz vēl vienu faktoru, šoreiz psiholoģisko norāda Dukurs seniors.

Viena lieta ir labs starts – tas daudz nedod, ja nevari nosprukt lejā bez bortiem un sānslīdēm. Taču vizuāli šosezon nav neviena stabilāka un pilnīgāka braucēja visā skeletona sabiedrībā par Tomasu, braukšanas kvalitātes ziņā pārspējot pat titulēto brāli. „Es pat tev piekristu – man arī šosezon Tomasa braucieni patīk labāk. Ja vēl man izdotos atrast to mazo knifiņu, kurš nedodas rokās. Braukšana man ļoti patīk, to visi saka. Cilvēki pat nāk klāt, citu valstu treneri slavē. Bet – neviens jau priekšā nepateiks, kur ir problēma,” šķendējas Dukurs.

Palauzīt galvu ir vērts, jo divi sezonas galvenie starti ir deguna galā. Vispirms Eiropas čempionāts, bet pēc tam – pasaules čempionāts. Ja Īglsā nav tik daudz, kur ieskrieties, tad par Sanktmoricu – ātruma karalieni – gan ir jāpadomā. Ja tendences nemainās, tad Tomasam kārotā medaļa varētu iet secen. Tas arī šobrīd visvairāk uztrauc, taču Dukuram ir plāns tieši Sanktmoricai – uz galda tieši sarunas brīdī stāvot kāda detaļa, ko, aizbraucot uz Siguldu pirms pasaules čempionāta, ir doma integrēt skeletonā. Cerēsim, ka viss izdosies kā plānots, lai sezonas atbildīgākajos startos uz goda pjedestāla diviem augstākajiem pakāpieniem ir latvieši. Un nav pat svarīgi, kādā secībā. Tad arī tēvam beidzot sirds būs mierīga. Kādu brīdi...