Algotņi: gnīdas, meistarstiķi, rokzvaigznes, zirgi...

Kad saku – mūsu iespējas ir neierobežotas, tad, pirmkārt, domāju, ka esam pilnīgi bez važām, skraidot pa hokejistu tirgu. Krievu klubiem ir ierobežojumi – kazahiem, baltkrieviem un latviešiem – to nav. Tas vēl vairāk pasvītro kluba menedžera un trenera lomu šajā selekcijas darbā, kur nauda sāk spēlēt lomu tikai līdz brīdim, kad patiešām atrodam meklēto. Ja vajadzīgā manta nav, tad vari nēsāties ar piedāvājumiem pa lielveikalu kā negudrs – labāk nepaliks... Dinamo varbūt ir publiski vaidējuši, ka viņiem ir mazs vai pieticīgs budžets, bet viņi nekad nav šo argumentu izmantojuši, kad darbojušies brīvajā tirgū, meklējot vajadzīgo. Ja vajag, tad ņem un maksā. Jā, mēs spēlējam līgā, kur citas komandas var pārsolīt – kā tas notika pavasarī ar pāris intrigām. Taču – nav ko gausties! Nedabūjam vienu, meklējam nākamo. Tas, ka šī algotņu aprite sezonas laikā bieži vien ir stīva, liecina nevis par menedžera un trenera nespēju atrast vajadzīgo, bet gan par skaudro realitāti – šobrīd spēlētāju tirgus ir visai ierobežots savā piedāvājumā. Ja viņi kādu ir noskatījuši, tad domās noliek blakus jau esošos aktīvus – ja ir labāks, tad ir vērts saukt palīgā. Ja ir šaubas – tiek atmests ar roku... Ideja skaidra – kāpēc mocīties ar vēl vienu indivīdu, ja viņš nav galvas tiesu pārāks par jau nolīgtajiem kadriem? Turklāt, tās galvas tiesas sezonas vidū paliek arvien mazākas un mazākas, jo – ja esi labs, tad šis labums loģiski tiek arī tavai komandai. Bet, ja esi labs un pēkšņi sezonas vidū brīvs – tad uz šādiem eksemplāriem jau var skatīties ar aizdomām. Kas ir mūsu šīs sezonas ieguvumi, ja runājam par prasmēm strādāt hokejistu tirgū?

Kriss Holts – jauns amerikāņu vārtsargs, ar solīdu NHL fārmlīgu pieredzi, taču bez cerībām, ka viņu savā kontinentā kaut kur pieradinās augstāk par AHL līmeni. Ambiciozs. Bija risks tādu ņemt – jo pasākums varēja sagriezties pilnīgi pretēji. Runa tomēr ir par vārtsarga pozīciju, kur psiholoģijai liela loma. Kaspara Daugaviņa rekomendācija, ka „viņš ir baigi foršais džeks”, varēja kalpot par mērauklu tādā gadījumā, ja meklējām komandā kādu izklaidētāju no hokeja brīvajā laikā. Ar to Holts patiešām tiek galā lieliski. Taču paturam prātā, cik nervozs viņš ieradās? Paņemdams līdzi no Amerikas vēl sāli un sauso pārtiku... Tagad varam teikt – šis ir Sējēja meistarstiķis. Līgums ir slēgts uz diviem gadiem, turklāt tā lielums ir nepieklājīgi mazs (ap 100 000 dolāru sezonā), ja redzam – kādu atdevi no Krisa saņemam laukumā. Viņam pašam tā ir sviestmaize ar ikriem, jo neko tādu viņš Amerikā nedabūtu. Vismaz tajā līmenī, kur bijis līdz šim, Holtam vajadzētu spēlēt trīs sezonas, lai nosegtu Dinamo piedāvājumu. Komandai – ieguvums ar lielo burtu. Tostarp, interesanti būs pavērot, kā tas viss turpināsies. Jo vārtsargam īstais atskaites punkts būs nākamā sezona – ja viņš turpinās zibeņot, tad Rīgai būs ārkārtīgi grūti viņu noturēt. Tiesa, pirmā roka KHL ietvaros vienalga paliks Dinamo, taču – ja negribēsim maksāt, tad Šveicē vai Vācijā mūsu rokzvaigzni noteikti paņems.

Marks Hartigans – veca un zināma seja. Ne visos gadījumos, kad spēlētājs saka – man ļoti patīk jūsu pilsēta – tas nozīmē, ka mums, savukārt, patiks viņa sniegums laukumā. Sējēju attaisno tikai fakts, ka centra uzbrucēju postenī tirgū valda histērija. Plaukti tukši, kā padomju laikos gaļas veikalā... Kad esam izmaluši krustu šķērsu dažādus censoņus, nākas vien atzīt, ka pat daudzu pērtais Armands Bērziņš nav tas sliktākais piemērs, kas personificē centra spēlētāja kvalitātes. Hartigana gadījumā vajadzēja būt piesardzīgākiem, jo CSKA viņš bija galīgi nekāds un – tāds pats viņš bija uz laukuma, kad pirms diviem gadiem vajadzēja Rīgas godus aizstāvēt izslēgšanas spēlēs. Lai arī mēs varam pasvītrot kanādieša hokeja skolas pamatus (metiens, spēka spēle pie apmales), tomēr nevaram ignorēt klajo patiesību – lielajās komandās, kurās viņš nokļuvis, neko citu jau par šampanieša dzeršanu no iegūtā kausa Marks nav darījis. Psiholoģiskais komforts, ko viņš šeit ieguvis gan sadzīves, gan atpazīstamības ziņā – spēlē iemidzinošu lomu laukumā. Ja būtu savādāk – Hartigans to parādītu. Taču pagaidām viņš gluži kā ar koppapīru vēlas uz ledus uzlikt divas sezonas – šo un iepriekšējo. Tāpat redzams, ka Marka provokatīvo raksturu diezgan skaidri ielāgojušas citas komandas, kas šo viņa trumpi arvien biežāk pārvērš mūsu defektā (noraidījumi tādās situācijās, ka prasās pēc bērza žagariem). Atminu, savulaik Viesturs Koziols par Hartiganu teica, ka viņš neatceroties raksturā otru tik gnīdīgu hokejistu. Ko latvieši parasti sauc par gnīdām – katra paša fantāzijai. Ja nebūtu iespaidīgais sezonas sākums, kas joprojām mūsu atmiņās ir spilgts – Hartiganu vajadzēja dzīt prom... Tagad – cerēsim, ka Marks savu otro iznācienu sezonas laikā piedzīvos brīdī, kad komandai visvairāk vajadzēs. Varbūt atgādināt viņam – ka vajag jau šobrīd...

Broks Troters – lai iegūtu drosmi braukt pāri jūrām un lielākiem ūdeņiem, raksturā klusais Kanādas provinces puika, meklēja argumentus pie...Hartigana. Pirkts kā centrs, taču vairāk spēlējis pa malu. Ja liktu viņu aizsardzībā – teiktu, ka viņš var arī to... Tipisks kanādietis, ja runa ir par hokeju – neatteiks nevienā gadījumā. Rīgas treneru problēma bija tā, ka, atraduši sezonas sākumā Brokam partnerus (Lauri un Miķeli), viņi nespēja noticēt, ka šāda ķīmija starp uzbrucējiem var rasties tik ātri... Žēl bija skatīties, kā Šuplers izdzīvoja savu identitātes krīzi, par rotaļlietu izvēloties Troteru. Trīs mēnešus izmētāts pa sastāvu, kas dažubrīd atgādināja tādu kā soda mēru, Troters atkal atgriezās pie Dārziņa un Rēdliha. Visiem labi – maiņai priekšā var likt vārdu „trieciena”, bet trenerim tagad ir vismaz vieni, kas izteikti taisa spēli. Trotera loma šajā saspēlē ir ļoti liela, jo viņš faktiski katru epizodi vēlas pārvērst lietderīgā turpinājumā. Labāk par Broku šajā komandā laukumu pārredz tikai Ozoliņš. Ja zinām, ka visiem trim no šīs maiņas līgumi ir vēl uz nākamo sezonu, tad jāsaka – būs labi! Tiesa, risks pastāv brīdī, ja kāda no Eiropas hokeja līgām Troteram piedāvās labumus – viņa pašreizējo līgumu (ap 250 000 dolāru sezonā) var pacelt daudzi. Bet citādi – Troters savu lomu attaisno.

Tomašs Surovijs – pirmās maiņas darba zirgs. Ja saskaitītu, cik daudz vārtu gūšanas iespēju pēdējo nedēļu laikā ir bijušas slovāku uzbrucējam, pietiktu visai komandai ar atliektiem galiem. Par viņu treneris droši vien sev var papliķēt uz pleca, arī menedžeris – darba ētika uz laukuma acīmredzama. Realizācija? Nākas skatīties Hartigana virzienā un ar vienu acs kaktiņu pavērot arī Šupleru. Surovijs nav nekāds nūjas virtuozs, taču centībā un cīņassparā viņam Dinamo krekls piestāv. Nezinu, vai ir jēgas viņu turpināt vazāt pa vairākuma izspēlēm, jo ar radošo dzirksteli Tomašs neizceļas. Tajā pašā laikā, grozīties pa vārtu priekšu, kur tev pretinieks pārskaita skriemeļus un diskus – arī nav citu aicinājums. Attaisno savu klātbūtni aizsardzībā. Kā slovāks bauda trenera uzticību – tas visos tautiešu gadījumos pie Šuplera ir bijis kā padzerties ūdeni – taču nevar teikt, ka ticis sastāvā un nosacīti pirmajā maiņā tāpēc, ka ir attiecīgā pase. Labs spēlētājs, laba izvēle.

Mikaels Telkvists – zviedru vārtsargs tika ņemts kā pirmais numurs, taču tas notika brīdī, kad ne mums pašiem bija tirgū variantu, ne Telkvistam kāds stāvēja blakus ar alternatīvu piedāvājumu. Sezonas laikā komandas vadība atklāja, ka starp abiem galvenajiem vārtsargiem valda izcila cilvēcisko īpašību saskaņa. Bail iztēloties, kas notiktu, ja tāda nebūtu... Telkvists savu darbu dara mierīgi, viņam šajā komandā patīk. Nekas ārkārtējs nav jādara, tajā pašā laikā – arī neko ārkārtēju mēs no viņa neesam sagaidījuši. Pieņemu, ka Holta pārliecībai un CV zviedra kolēģa klātbūtne nāk par labu, jo tagad viņš varēs pie citiem galdiem teikt, ka „izēdis no pirmā numura vietas NHL vārtsargu”. Arī Lūsiņam darbs kopā ar tādu amatnieku nāk tikai labumā. Telkvista savainojums ir nopietns, kas prasīs vēl vismaz pāris nedēļas, lai tiktu uz kājām. Viņš ir mierīgs kā zviedru sociālās garantijas... Sak – ja reiz savainojums, tad nekādu joku vai steigas te nebūs, jo par veselību ir jārūpējas. Šajā ziņā visu algotņu psiholoģija ir klasiska – ja ir argumentēta iespēja nesvīst, bet tajā pašā laikā saņemt līgumā apsolīto algu, neviens šeit nespēlēs barikāžu varoņus. Telkvista gadījumā labā ziņa ir mutes folklora, jo var ar pārliecību teikt, ka neko sliktu par Rīgas Dinamo organizāciju viņš savā dzimtenē neteiks, bet – tas jau būs liekams aiz auss tiem, kas mūsu piedāvājumus izskatīts nākotnē. Zviedru hokeja tirgū kvalitātes ir uz noteikta plaukta, kuras līdz šim esam tikai vērojuši, vai – neesam bijuši gana prasmīgi, lai tās izmantotu.

Roberts Petrovickis – slovāku veterāns, kurš tika ņemts ar pārliecību, ka „sliktāk nebūs un ir zināms”. Par salīdzinājumu viņa izvēlei kalpoja priekšgājējs Mikušs. Tagad varam teikt – pagaidām Petrovickis uz Mikuša fona izceļas tikai tāpēc, ka ir mums zināms. Labāks viņš diemžēl nav... Fiziskā nevarība ir tik izteikta, ka pat Šuplers ir spiests viņu turēt ceturtajā maiņā, kas noteikti nebija tā plānots. Tagad izskan cerība, ka „uz play off laiku viss būs kārtībā”. Paliek vien tāda nianse, ka play off laiks vispirms ir jānopelna – tas nav vēl uzdāvināts. Petrovicka klātbūtne komandā pamatīgi sašūpojusi ceturtās maiņas laivu – vairāki stabilie šī virknējuma kapātāji tagad notikumus vēro no malas, vai citā gadījumā – no Liepājas puses. Petrovicki ar tādu līgumu un krustēva aizmuguri neviens uz lāviņas neturēs, lai gan – vajadzētu. Štāls un Podziņš uz pieredzējušā slovāka fona izskatās kā no Pitsburgas Penguins – enerģiski, ātri, nepiekāpīgi. Laikam jau vajadzēja tomēr ievākt mazliet vairāk informācijas, par Roberta fizisko gatavību šai sezonai, jo somi jau no viņa gribēja tikt vaļā ne jau tāpēc, ka vīrs pārāk labi spēlēja. Šajā gadījumā ar Šuplera garantijām vai zobu (es saku, ka būs labi!) – izrādījies par maz. Pieredze? Ja ar to pietiek, lai šajā komandā un līgā izceltos, varbūt turpinājums būs labāks... Diemžēl, pagaidām Roberta klātbūtni neattaisno pat viņa pozīcija – centrs, kas komandai allaž ir bijis pieprasīts pakalpojums. Ja ir tik švaki ar fizisko varēšanu, tad mēs viņu varam saukt kaut vai par supercentru – pienesums nemainās.

Vitālijs Karamnovs – talantīgs krievu uzbrucējs, vēl vakardienas juniors. Ar galvu sienā neskries, bet varbūt tieši šī īpašība bijušo Krievijas sava vecuma (U18) izlases kapteini neiecēla spožākā saulītē. Ja noslīpēsim, var sanākt labs maiņas materiāls. Jo KHL klubos (izņemot jau mums zināmos) viņu par leģionāru neviens nesauks – tātad, vieglāk pārdot. Piemēram, kaut vai darījumā ar Torpedo, kam pieder tiesības uz Daugaviņu. Paturam prātā – Karamnovs ir centrs. Tātad – pie ierobežotās rocības, var aizlāpīt caurumus, ko jau darījis šajā sezonā. Nav izcēlies, bet nav arī putru piededzinājis... HK Rīga viņš izceļas ar atrāvienu, tātad – domājams, pienāks laiks, kad apburzījies starp pieaugušajiem, spēlēs redzamu lomu arī šajā līmenī. Tā kā cena, par kādu esam viņu ieguvuši, nav liela – drīzāk, simboliska - var uzteikt Sējēju (un arī Šupleru), ka šis uzbrucējs ir piesiets pie mūsu aploka. Tātad – ilgtermiņa stratēģiskais plāns, kur izejas punkts vēl nav nosakāms.