Kā dzīvosim tālāk?

Iemesls, kādēļ ir izstrādātas jaunās sporta politikas pamatnostādnes, ir gaužām vienkāršs – šogad noslēdzas iepriekšējo nostādņu īstenošanas termiņš (2004 – 2012). Galu galā vakar Saeimā tika pieņemts budžets, kurā finansējums sportam ir palielināts, taču – niecīgi. To Valdis Dombrovskis savā uzrunā gan nekomentēja. Toties padalījās ar tādām tēzēm kā „mums ir jāstrādā pie tā, lai izveidotu skaidru, caurspīdīgu finansējuma sistēmu”; „turpmākajos gados ir nopietni jādomā par finansējuma palielināšanu”. Premjers atgādināja arī, ka šogad ir uzņēmies Nacionālas sporta padomes vadību un, noklausījies sava padotā Roberta Ķīļa uzrunu, kongresu pameta. Par to vēlāk paironizēja arī daži runātāji. Vispār šķiet, ka Dombrovskim sakāmais par sportu ir jau vairākkārt izmēģināts un iekalts – katrā savā uzrunā viņš faktiski runā par vienu un to pašu. Cerams, ka, uzkraujot sev papildus pienākumus, kas saistīti ar valsts sporta politiku, premjers tiešām lietas spēs virzīt uz priekšu ātrāk. Precīzāk – virzīt vispār.

Tikmēr izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis beidzot uzsvēra, ka viņš atbild par Latvijas sporta attīstību – labi, ka tā, jo reti kad viņu izdodas dzirdēt runājam par kaut ko citu, kā vien izglītības iestāžu un to īstenoto programmu reformēšanu, kas nebūt nav viņa kā ministra vienīgie pienākumi. Visā viņa uzrunā bija viens labs un pat konkrēts domu grauds – prioritāro sporta veidu noteikšana. Nozares atbildīgais ministrs skaidroja, ka „šā vai tā šis jautājums parādīsies, jo visām federācijām naudu nodrošināt nevar.” Prātīgi. Tikmēr to federāciju pārstāvjus, kas sāka uztraukties par to, ka viņu pārstāvētie sporta veidi varētu palikt jau bez tā mazumiņa, kas ir piešķirts, nomierināja LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers, sakot, ka LOK vēlas atbalstīt katru no 34 olimpiskajām sporta federācijām, līdzekļus piesaistot no sponsoriem. Cēli.

Vispār jau Tikmera uzstāšanās bija teju visinteresantākā, jo varēja skaitīt, cik reizes viņš, izvērtējot Latvijas olimpiešu startu, pateica – „ļoti labi!” Tādas reizes bija mazliet zem 10. Vidējais vecums? Ļoti labs! 49. vieta visu nāciju kopvērtējumā? Ļoti labi! Pavisam labi ir tas, ka esot arī pārstāvis galda tenisā. Un tā tālāk. Kā saka, viss iet kā smērēts! Lai arī par ko sarkt īsti nav, tomēr bez paškritikas progress nav iespējams.

Runājot par nākotni – un tāds jau arī bija sanākšanas iemesls -, atkal tika cilāts jautājums par to, ka tuvu agrākajiem apmēriem vajadzētu atjaunot sadarbību ar Aizsardzības ministriju, kas savulaik sportam ievērojami palīdzēja. Pieskaroties citu ministriju devumam, šobrīd zem Veselības ministrijas karoga ir palikta Sporta medicīnas valsts aģentūra, bet nākotnē sporta dzīves jautājumu sakārtošanā devums tiekot gaidīts arī Labklājības ministrijas (jo definētais sporta politikas mērķis ir: sports – dzīves kvalitātei), bet ar Kultūras ministriju jau Nacionālā attīstības plāna ietvaros tiek soļots plecu pie pleca „Daugavas” stadiona jautājumā. Par „Daugavas” stadiona kārtībā savešanas plāniem jau ir rakstīts iepriekš. Ja izdosies piesaistīt nepieciešamo Eiropas fondu finansējumu, tad uz valsts 100. gadadienu mums būs jauns, moderns stadions, dienesta viesnīca tā teritorijā, kā arī kārtīga manēža. Pasvītrošu – ja izdosies...

Cits sāpju bērns – Murjāņu sporta ģimnāzija – teju 7 miljonu lielās investīcijas pakāpeniski saņems tuvāko trīs gadu laikā, veicot renovāciju, kaut gan faktiski viss ir jāceļ pa jaunu. Jaunums – Murjāņos šo trīs gadu laikā tiks izveidots Paralimpiskais sporta centrs. Ministrija arī cer, ka līdz 2020. gadam no Eiropas fondiem pieci miljoni latu tiks piesaistīti Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei, kas arī, līdzīgi kā Murjāņi un „Daugavas” stadions, ir ministrijas pārraudzībā.

Izstrādātie sporta politikas pamatprincipi ir visi, kādi vien var ienākt prātā – tos nav jēga atsevišķi uzskaitīt, par visu ir padomāts, aizpildot papīrus. To pašu var teikt par mērķauditoriju – tie esam mēs visi, neatkarīgi no tā, vai tu esi olimpiskais čempions, vai – govju pastaigu maršruta inženieris jeb gans. Piebilde – visi, kas nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm. Formulētās problēmas arī jau ir labi zināmas no senseniem laikiem: Latvijas iedzīvotāji pārāk maz sporto; pārāk maz skolās un augstskolās ir sporta nodarbību; trūkst bērnu sporta skolās, bet tām atkal trūkst finansējuma; nav nodrošinātas iespējas sportot ikvienam cilvēkam ar invaliditāti; nepietiekama veselības aprūpe un medicīniskā uzraudzība tiem, kam ir paaugstināta fiziskā slodze; tāpat arī infrastruktūras kvalitāte, kā arī finansējums dopinga kontrolēm. Tās visas ir problēmas, kas nākamajos astoņos gados it kā būtu jāatrisina, taču – ja tas līdz šim nav izdevies, kas liek domāt, ka izdosies turpmāk? Un visam pa vidu vēl profesionālais sports ar visām tam nepieciešamajām vajadzībām.

Vecākiem, kuru bērni vēl mācās un kādu laiku mācīsies pamatskolā, varu pačukstēt, ka ir plānots iesniegt grozījumus, nosakot, ka nedēļā ir jābūt četrām sporta stundām. Daumantam Znatnajam gan bija informācija no kuluāriem, ka beigu beigās būs nevis četras, bet tiks apcirpts līdz vienai...Runājot par bērnu un jauniešu sportu, jāsecina, ka valsts beigās tomēr nolēma ignorēt likumdošanas pantus, šajā gadījumā - Sporta likumu, kurā teikts, ka prioritāte ir bērnu un jauniešu sports. Tiem, kas stāstam par treneru algām un tam sekojošo piketu ir sekojuši līdzi, jāsaka, ka budžetā „Saskaņas centra” iesniegtās sporta skolu prasības netika iestrādātas, līdz ar to atkal galdā ir jāceļ skaitļi. Proti, tiem, kas neizprot, par ko brēc treneri, Diānas Zaļupes, sporta skolu direktoru padomes priekšsēdētājas, sarūpēts piemērs. Tātad – treneris ar darba stāžu, kas ir lielāks par 10 gadiem, un labiem panākumiem, „uz papīra” saņem 280 latus, bet „uz rokas” – apmēram 180. Latvijā aprēķinātais iztikas minimums oktobrī – 176 lati...Izdzirdot šos skaitļus, vairāki cilvēki zālē noelsās, bet diemžēl premjers to nedzirdēja. Labi, ka treneriem palīdz pašvaldības, bet arī – ne visas un ne vienmēr.

Ir tāda anekdote: smēķēju stiprās cigaretes, dzeru stipros vīnus, bet spēka vairāk kā nav, tā nav. Šāds ievads tāpēc, ka zināmu procentu no alkohola, cigarešu un azartspēļu nodokļiem ir paradzēts novirzīt sportam. Agrāk jau tas ir darīts. Uzskaitītie mērķi sastāda tikai daļu no tā, ko vajadzētu izdarīt. Tāpat ir paradzēts celt vairākus desmitus sporta būvju, bet vēl dažus desmitus – renovēt.

Labi ir tas, ka sporta sabiedrība savācas kopā, debatē, ierosina, prezentē, žēlojas. Dažādos forumos visi šie paši cilvēki kopā sanāk bieži, parakstās zem labi formulētām idejām, skaisti un pēc būtības sastādītiem papīriem. Parakstās un - gaida. Gadi iet, nekas būtiski nemainās. Kad viena problēma ar milzu pūlēm un blatiem tiek atrisināta, vietā nāk nākamā, dažus no vietas nekust pat otro gadu desmitu. Un tā tas turpinās mūžīgi – ne tikai sportā. To, cik daudz no kongresā runātā izdosies realizēt, rādīs laiks. Cerība mirst pēdējā un, kad ir nomirusi, tiek sastādīts jauns plāns nākamajiem olimpiskajiem cikliem. Lai cik arī drūmi brīžiem nebūtu, mēs vienalga regulāri gūstam panākumus. Viena traka nācija...