Sāls uz brūcēm. Jau otro reizi...

Līdz spēlei ar Beļģiju Latvijas izlase šķita labāka, pieredzējušāka un meistarīgāka nekā pirms diviem gadiem Lietuvā. Divus gadus nostāvējies (dzērienu izpratnē) cīņasspars tika papildināts ne tikai ar četrām uzvarām, bet arī ar psiholoģisko stabilitāti un pat titulētāko pretinieku pabaidīšanu. Ne velti francūžiem pēc veiksmīgā sākuma cīņas beigās laukumā dabūja atgriezties tās NBA motors Tonijs Pārkers. Un kopumā par izdarīto Slovēnijā izlase pelnījusi piecinieku piecu ballu skalā. Atskaitot maču ar Beļģiju...

Tomēr spēlē pret Beļģiju atkal bija jākāpj uz tā paša grābekļa, kas jau basketbolistiem gana punus pierēs ir sasitis. Bumbas krita ārā no rokām, tika mestas autā, uz nebēdu tika lādēti trīspunktnieki, kas vēl divās iepriekšējās spēlēs krita pretinieku grozā uz urā, bet visas cīņas garumā nebija ne mazākās pārliecības par uzvaru. Bija cerīgākas un mazāk cerīgas epizodes, taču tās nesasējās uzvaras jostā.

Deja vu sajūta sākās jau otrajā ceturtdaļā, bet trešajā varēja kliegt „Eurika!”, jo atmiņa veiksmīgi bija saslēgusies ar prātu. Ja atceramies izlases zaudējumus izšķirīgajās cīņās pēdējo divdesmit gadu laikā, tad atmiņā nāk tie, kuriem nevajadzēja būt. Vismaz domās pirms mača nē. Pie tādiem var pieskaitīt 1993. gada sakāvi pēdējā mačā pret Bosniju un Hercegovinu (97:102), kas liedza tikt augstāk par 10. vietu un iekļūt ceturtdaļfinālā. Bosnieši pat treniņciklu pirms čempionāta bija spiesti aizvadīt Vācijā, jo dzimtenē sprāga šāviņi un tika nogalināti cilvēki. Turklāt visus mačus pretinieki vilka septiņu cilvēku sastāvā. Nesanāca. Pēc veiksmīgā 2001. gada čempionāta nākamajos divos grasījāmies ņemt Izraēlu, bet paņēma mūs (75:91 un 65:74)... Taču šīs bija no cīņām, kurās vārdos cerējām uz uzvaru, bet zemapziņā neizslēdzām arī to, ka laukumu nāksies atstāt kā zaudētājiem.

Svētdienas mačam pret beļģiem vairāk atbilda 2007. gada mačs pret Portugāli. Savās acīs bijām favorīti, taču kaut kā piemirsās, ka kvalifikācijā portugāļi savā grupā apsteidza ne tikai mūsu „draugus” izraēliešus, bet arī Maķedoniju un Bosniju un Hercegovinu! Pārāk labā atmiņā vēl bija notikumi pirms trim gadiem 2005. gada kvalifikācijas turnīrā, kur portugāļus divreiz vinnējām (mājās – 92:64) un atstājām grupā pēdējā vietā. Arī pagājušogad kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlase izskatījās pārliecinošāk par Beļģiju, kura savā grupā finišēja trešā aiz nebūt ne grandiem Eiropas basketbolā – poļiem un somiem. Tāpēc atšķirībā no pirmajām septiņām šī čempionāta spēlēm, kurās, atzīsim godīgi, mēs nebijām favorīti un pretinieku zvaigžņu vārdi spīdēja spožāk, mačā ar beļģiem vairākums (sportisti, treneri, līdzjutēji un žurnālisti) totalizatorā liktu uz Latvijas uzvaru. To pašu apliecināja arī mača komentētāju teiktais spēles sākumā – „jau pašā sākumā jāizvirzās vadībā ar lielāku punktu starpību”. Cik tas bija kā ideālais plāns, cik kā potenciālā spēku samēra atspoguļojums, vairs nav svarīgi, taču šī uzvara, kas bija jāizcīna par katru cenu, sasēja galvas, rokas un kājas un galu galā noveda pie likumsakarīga zaudējuma. Šādi spēlējot, mūsējie zaudējumu bija pelnījuši, un izglābšanās būtu bijusi netaisnīgs iznākums beļģiem. Vai Beļģija bija vājāka par Latviju, tas ir cits jautājums. Svarīgi, ka mūsējiem pirms mača tika izdalītas favorītu lomas.

Gan 2007. gadā, gan tikko pretiniekiem spēles sākumā tika iedots handikaps, ar ko izrādījās pietiekami viņu psiholoģiskā komforta rašanai un spēles kontrolei, kā arī latviešu nedrošībai par saviem spēkiem un spēles iznākumu. Pirms sešiem gadiem par spīti Andra Biedriņa 14 punktiem un 18 atlēkušajām bumbām, kā arī Kristapa Janičenoka 21 punktam (3 p. – 4/6) portugāļi mūs nomētāja ar trīspunktniekiem (9/18), šoreiz mēs zaudējām paši uz savu kļūdu un neprecīzo metienu rēķina. Un tas ir vissāpīgāk. Toreiz pretinieks uzveica mūs, šoreiz tomēr mēs zaudējām, nevis beļģi uzvarēja... Neatradās neviens, kurš vakar uzņemtos līdera loma, un nevienu no spēlētājiem, neskatoties uz statistikas rādītājiem, izcelt nav iespējams. Tā sakot, visi tika tik tālu, visi arī zaudēja (trenerus ieskaitot). Un jau otro dienu nedod mieru nepiepildīta, bet reāla sapņa īstenošana par ceturtdaļfinālu, bet varbūt pat pasaules čempionātu, jo mums nebija iespējas pārbaudīt, vai Latvijas izlasei tas ir pa spēkam.

Mēs bieži teicami spēlējam pret komandām, kuras ir spēcīgākas, pat uzvarot (kaut vai mači pret Lietuvu un Slovēniju 2001. gadā, pret Horvātiju tā paša 2007. gada meistarsacīkšu ievadā), taču izšķirošās spēles pret komandām, kas mums būtu jāuzvar, finālturnīros padodas pārāk reti. Protams, nav jau arī pretinieki nekādi kartupeļu maisi, taču, ja varējām sagraut ukraiņus, kas pieveica divus no ierastajiem grandiem – francūžus un serbus -, tad jāsecina, ka ukraiņu potenciāls tomēr ir lielāks nekā beļģu. Un arī uzvaras pār francūžiem un serbiem liecina, ka Ukraina vietu ceturtdaļfinālā bija vairāk nopelnījusi.

Kur tad āķis? Kāpēc nemākam uzvarēt izšķirošās spēles (to pašu Gruziju mājās kvalifikācijā), kāpēc tieši tajās bieži aizvadām draņķīgāko maču turnīrā? Kāpēc galvā ir īssavienojums, kājās vate un rokas trīc? Lai nu ar to tiek galā analīze, taču skaidrs ir tas, ka, lielākajai daļai izlases basketbolistu, izejot laukumā sezonas laikā ar domu, ka pretinieks ir spēcīgs un tāpēc zaudēt nebūs kauns, mēs nevaram gaidīt, ka izšķirošā mačā būs viegli aprast ar citu domu – noteikti jāuzvar, jo esam spēcīgāki. Par uzvarētājiem piedzimst un par tādiem kļūst ne vienā dienā, ne tajā, kad tas uz pasūtījuma ir vajadzīgs. Neiet spēle? Ņem raksturu talkā! Nevari iemest trīspunktnieku, veic caurgājienu, lai kaut pretinieki pelna piezīmes, nevis mauc tālāk (arī sasteigtus) trīnīšus! Pretinieki pārķer bumbas trīs un ieliek sešus punktus, nodrošini to, lai tas neatkārtojas! Domā, meklē risinājumu – ar treneriem un atsevišķi, bet, ja pretendē uz astotnieku Eiropā, potenciāli vājāki pretinieki IR JĀUZVAR! Un tikai tad jādomā, vai Lietuva uzvarēs Ukrainu. Sestdien vai svētdien rīta treniņa vietā jānoskatās „Sapņu komanda 1935” (biju pārliecināts, ka treneri to pirms spēles ar beļģiem arī darīs) un vakarā jānoslauka beļģi.