Pirmais solis Rīgas virzienā

8:6, 9:1, 16:3 un 5:1 – ar šādiem rezultātiem latviešu ceļa rullis pārgāja pāri pretiniekiem no Slovākijas (spēlējām pret viņiem divas reizes, pirmajā duelī „tikai” 8:6, otrajā – 9:1), Polijas un Igaunijas, kas nekādas florbola lielvalstis gan nav. Uz Latvijas izlasi dalībai turnīrā tika uzaicināts rekordliels spēlētāju skaits – 44. Ierindā pat bija jaunizceptie leģionāri Artis Raitums un Indriķis Siliņš, trūka tikai Mihaila Kostuseva, kurš šosezon ir pārcēlies uz Šveici un netika raustīts pārbaudes turnīra dēļ.

Daudz jaunu seju, tostarp arī treneru korpusā. Jau pazīstamajam somu tandēmam Pārviainenam un Bjorkstenam asistēja Latvijas čempionvienības Cēsu „Lekrings” galvenais treneris Artis Malkavs, kurš cita starpā arī aizvadītās sezonas labākais treneris Latvijā. „Ar izlasi nebiju saistīts kādus 10 gadus – kopš pats spēlēju. Biju tikai no malas skatījies. Tagad lēnām, lēnām sāku „iebraukt” šajā lietā. No sākuma pavisam bikli, bet lēnām sāku saprast, ko somi grib no mums redzēt, kā spēlēt. Izskatās, viss iet uz augšu,” sarunā ar SA+ uz savu debiju atskatījās Malkavs.
Tieši Malkavs apzināja kandidātus un ir pie vainas lielajam spēlētāju pieplūdumam uz turnīru Valmierā. „Kādreiz, skatoties no malas, es domāju par to, kā tā izlases komplektācija notiek; vai visi tiek uzaicināti, kam būtu jābūt? Tagad ir sanācis tā, ka viss šis process gāja caur mani un centos visus labākos spēlētājus sapulcināt. Varbūt par daudz, bet – par daudz nevar būt. Ja ir spēlētāju atlase, tad viņiem savā starpā ir jāsacenšas, jo puse ir lieka,” uz konkurences nepieciešamību uzmanību vērš treneris. Jauns piegājiens no Latvijas florbola vadības puses, kas vispirms tika darīts ar domu par janvārī gaidāmo 2014. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīru (spēlētājiem pamazām ir jāiespēlējas un sastāva kontūrām ir jākļūst biezākām), prātā paturot galveno uzdevumu – 2016. gada izlases modeļa būvniecību čempionātam savās mājās, kas jau tagad spriegumā tur florbola sabiedrību Latvijā. Gan organizatoriski, gan emocionāli šo pasākumu nedrīkst nopūdelēt, taču pats galvenais tomēr paliek labs sniegums laukumā.

Galvenais treneris Īro Pārviainens turnīru vēroja no tribīnēm, vadības grožus uzticot asistentiem. Tā kā puse spēlētāju būs lieki, tad, neskatoties uz pretinieku ierobežoto jaudu, aizvadītais pārbaudes turnīrs bija ļoti nozīmīgs. Tam piekrīt arī Malkavs: „Šādas spēles ir vērtīgas. Var redzēt, ka spēlētājiem ir vēlēšanās. Brīžiem mums traucē rezultāts – mazliet „aizpeldam”, ir grūti koncentrēties.” Latviešiem sporta spēlēs ļoti raksturīga problēma ir apjukums, kad pēkšņi mums ir jāspēlē kā favorītiem, pirmajam numuram. Šoreiz bija iespēja šādas situācijas modelēt. „Turnīrs ir pateicīgs, lai mēs apgūtu taktiskās iemaņas, kuras prasa no mums, kad pretinieks ir vājāks. Mēs vairāk spēlējam ar bumbu. Ir vieglāk labot kļūdas. Ja būtu spēcīgāks pretinieks, tad būtu grūtāk spēlētājiem izskaidrot, ko no viņiem grib,” ir pārliecināts Malkavs. „Vispirms ar izlasi ir jāieliek pamati un tad varam iet augstāk. Sākumā ir jāapgūst šis līmenis un tad iesim augstāk – prasības no treneriem būs pavisam citas,” brīdina treneris.

Iepriekš ir gana daudz ironizēts par ļoti epizodisko gatavošanos pasaules čempionātiem, taču vismaz jaunā darba cēliena sākums vieš cerības, ka šoreiz viss būs citādi, un arī somu treneru tandēms bija izvirzījuši savas prasības profesionālākam darbam. Malkavs pauž cerību, ka Latvijas izlasei turpmāk ik pa laikam izdosies šādi sanākt kopā. „Šādas un vēl augstāka līmeņa spēles vajadzētu daudz biežāk, jo Latvijas čempionāta virslīgā maz ir augstākā līmeņa florbola spēles, pārējās visas ir neinteresantas top komandām. Labākajiem spēlētājiem Latvijas čempionāts nav interesants, tas nespēj viņus „paņemt”. Šādas spēles, kur ir citi pretinieki, cits emocionālais fons, ir ļoti labas. Puiši aizbrauks atpakaļ uz klubiem un zinās, uz ko viņiem ir jāiet. Šo „kaifu” viņi paķers līdzi. Zinās, kā ir jātrenējas, lai spēlētu Latvijas izlasē,” uz emocionālo lādiņu uzmanību vērš Malkavs. „Nākotnē šādus turnīrus vajadzētu biežāk. Mums vajadzētu spēlēt ar Čehiju, Šveici, Zviedriju un Somiju, taču tas laikam būs tad, kad mēs pasaules čempionātā iekļūsim starp viņiem.” Taču līdz tam vēl tāls ceļš ejams...

Somu treneri lielo kandidātu daudzumu labprāt uzlūkoja ne tikai izlases selekcijas motīvu vadīti, bet arī ar domu par vairāku spēlētāju, tieši gados jauno, iekārtošanu laba līmeņa ārzemju klubos. Pirmie soļi jau ir sperti un diezgan droši varam teikt, ka ir gaidāms jauns spēlētāju migrācijas vilnis uz labākajām pasaules florbola līgām. Malkavs piekrīt, ka tas ir Latvijas florbola attīstības ceļš. „Katrs puisis, kas ir izbraukājis ārzemes, atbraucot spēlēt uz Latviju, paņem aiz sevis veselu komandu.” Tāpat ārzemēs gūtās zināšanas ļauj sekmīgāk pēc tam strādāt ar jauno paaudzi, radot visus priekšnoteikumus tam, lai jaunā paaudze, kam, iespējams, būs tā laime uzspēlēt olimpiādē, būtu sistemātiski, nevis intuitīvi trenēti.

„Ir interesanti strādāt ar somiem. Ir daudz lietu, kuras es it kā jau zināju, bet tagad saprotu daudz pilnīgāk. Neko sarežģītu viņi nemāca, ir tikai cits skatījums uz lietām. Varbūt pat ne tik sarežģīts, cik vienkāršs. Tas labi darbojas,” iespaidos par pirmo pieredzi darbā ar treneru tandēmu, kas aizvadītajā sezonā ar savu komandu aizcīnījās līdz Zviedrijas elites sērijas finālam, dalās Malkavs. Paši somu speciālisti ir izteikušies, ka saules mūžu Latvijā nestrādās (taču vēl 2016. gada pasaules čempionātā, visticamāk, izlasi cīņā vedīs) pēc viņiem esot jānāk un lielās izlases vadības groži jāpārņem kādam pašmāju trenerim. Tad nu spriediet paši, kurš šobrīd ir galvenais favorīts...