F1: Lūisa Hemiltona slepenā dzīve

25 gadus vecais 2008. gada pasaules čempions un pašreizējais kopvērtējuma līderis Lūiss Hemiltons, izrādās, sacīkšu nedēļas nogalē mīl našķoties ar konfektēm, spēj pagatavot meksikāņu ēdienus un paniski baidās no mūsu astoņkājainajiem draugiem, proti, - zirnekļiem.

- Vai esat cilvēka tips, kam vienmēr rezervē ir "plāns B"?
L.H.: Vai man ir "plāns B"? Varu teikt, ka privātajā dzīvē man parasti tāds ir, jo tikai tā var atrast ceļu uz laimi. Ja plānojat kaut ko paveikt, bet tas neizdodas, jūs cenšaties darīt kaut ko citu. Un cik lielu gandarījumu tas dod!

- Kādam atpūtas veidam dodat priekšroku?
L.H.: Pavadu laiku ar savu draudzeni.

- Kas būtu jūsu sapņu randiņš?
L.H.: Ja runājam par satikšanos ar dāmu, uz ko uzvedina jautājums, es teiktu, ka ar savu draudzeni! Ja domājam par pasēdēšanu, lai uzklausītu kāda domas, tad man tas būtu Muhameds Alī. Man patiktu pasēdēt ar viņu, parunāties par viņa dzīvi, pieredzi un to, kā viņš visu sasniedzis.

- Kura filma jūs novedusi līdz asarām?
L.H.: Ir daudzas filmas, kas aizskar dziļākās jūtas. Vienmēr pārdzīvoju, jo man patīk kino, un vienmēr iedziļinos filmā. Varbūt pēdējoreiz dziļu pārdzīvojumu izraisīja tāda filma kā "Man on Fire" ar Denzelu Vašingtonu. Nē, nē, es neraudāju, taču ļoti pārdzīvoju.

- No kā jūs baidāties?
L.H.: Ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļus un čūskas. Saprotu, ka tās ir muļķīgas bailes, taču man vienkārši šie mošķi nepatīk. Zirnekļiem ir pārāk daudz kājiņu, čūskas pēc taustes man liekas pārāk gludas.

- Kāda ir pēdējā grāmata, ko lasījāt?
L.H.: Jā, jā, pēdējā grāmata, ko lasīju... Tā bija afgāņu rakstnieka Hāleda Heseīni "A Thousand Splendid Suns". Neesmu no cilvēkiem, kuri grāmatas meklē bestselleru sarakstos. Šo grāmatu, kurā stāstīts par dzīvi Afganistānā, man iedeva viens draugs. Man labāk patiktu grāmatas par reālo dzīvi, piemēram, par dzīvniekiem. Patīkami uzzināt kaut ko jaunu. Kopā ar šīm zināšanām jūs kļūstat stiprāks!

- Nosauciet piecas lietas, kuras nevarat ciest.
L.H.: Sīpolus. Tieši šajās dienās domāju par to, kas manī patiesi izraisa antipātijas, taču aizmirsu... Nemīlu veltīgi tērēt laiku, sastrēgumus uz ceļiem, man nepatīk, ka visi kaut kur steidzas, nemīlu, kad cilvēki ir agresīvi. Neciešu cilvēkus, kuri melo.

- Vai esat kādreiz krāsojis matus?
L.H.: Nekad to neesmu darījis un neplānoju darīt.

- Kāds bija pirmais disks, ko iegādājāties?
L.H.: Tas bija Maikla Džeksona "Thriller".

- Jums ir tetovējumi vai pīrsings?
L.H.: Vēl nav, taču kas zina...

- Ko savos ziņojumos par jums rakstīja skolotāji?
L.H.: Rakstīja, ka pārāk daudz runāju. Ka biju labs zēns, taču nepietiekami uzmanīgs. Manas domas visu laiku bija aizņemtas ar sacīkstēm.

- Kuri bija jūsu bērnības dienu elki?
L.H.: Bērnībā man vispār nebija elku. Protams, tikko ieraudzīju Airtona Sennas startus, viņš man kļuva... nē, ne elku, jo negribu cilvēkus uztvert kā kaut kādus varoņus, tāpēc ka arī pašam nepatīk, ja kāds mani uzskata par elku. Viņš deva iedvesmu. Taču bija arī Linfords Kristijs, Muhameds Alī. Man bija daudz iedvesmotāju, taču nebija elku. Ja jau gribat uzzināt par elku, tad par to varēja kļūt mans tēvs, jo viņš manā labā izdarījis vairāk par visiem.

- Vai jums ir kādi slikti ieradumi?
L.H.: Nē, nevaru teikt, ka kāds no maniem ieradumiem būtu slikts. Saprotu, ko jūs domājat, taču par to nejūtos vainīgs. Man patīk konfektes, taču tas jau nav nekas slikts. Visu nedēļas nogali ēdu konfektes.

- Vai jūs kaut ko kolekcionējat?
L.H.: Laikam jau nē. Taču man ir kaisle uz pulksteņiem. Lai nopietni tos kolekcionētu, tie jāpērk, taču es to nedaru. Cik liela ir kolekcija? Priekš manis pietiekami liela.

- Kā jums visvairāk pietrūkst, kad ceļojat?
L.H.: Ēdiena. Mājas ēdiena. Taču ja runa ir vienkārši par laiku ārpus mājām, tad tā ir mana gulta.

- Jūs neveiksmīgākais pirkums?
L.H.: Man nekad nav bijis neveiksmīgu pirkumu. Vienmēr kārtīgi apdomāju savus pirkumus. Neko nepērku pēc pirmās iegribas, un tas man ļauj būt pārliecinātam par iegādājamo lietu. Ja kaut ko pērku, tad zinu, ka man to patiešām vajag.

- Kādai kafijai dodat priekšroku?
L.H.: Ar pienu un cukuru.

- Kāds ir ideāls jūsu svētdienas rīts, kad nav sacīkšu?
L.H.: Gultā ar draudzeni skatoties filmas.

- Kāda bija jūsu pirmā mašīna?
L.H.: Karts astoņu gadu vecumā.

- Nevēlamākā kļūda, kādu esat pieļāvis dzīvē?
L.H.: Nezinu, to bijis tik daudz, bet par vienu pastāstīšu. Ejot kājām, ieskrēju laternu stabā. Fotokameru priekšā. Centos izvairīties no fotogrāfiem, raudzīju, kur apmest līkumu, un... bāc, ar pieri iekšā! Un tas viss parādījās avīzēs.

- Kāds ir jūsu kulināra meistardarbs?
L.H.: Fajitas cālis un vista ar rīsiem.

- Kad pēdējoreiz esat bijis nikns
L.H.: Kad man piestāda rēķinus par kaut ko stulbu, jo cilvēki domā, ka pelnu kaudzēm naudas. Tas maksā 10 eiro, bet mēs viņam liksim samaksāt 100 eiro. Nemīlu, kad cilvēki izmanto savas priekšrocības. Jūs godīgi darāt savu darbu un maksājat par godīgi padarītu darbu. Tas notika tikai pirms dažām nedēļām, taču biju ļoti nikns.
Nesen kādam sniedzu interviju, un šis cilvēks izteica pieņēmumu, ka mana ģimene vienmēr saistās ar Monako greznumu, tās viesnīcām, mašīnām, bagātībām. Taču patiesībā nāku no nelielas pilsētiņas, kādreiz dzīvoju ļoti spiedīgos apstākļos un apzinos naudas vērtību. Un kad cilvēki krāpjas, mēģina no jums izspiest naudu, mani tas ļoti kaitina, jo nekad tā nerīkotos attiecībā pret viņiem.

Nākamreiz ar un par debitantu Vitāliju Petrovu. Par to, ka viņš matus reiz tomēr krāsojis, ka arī pirmā F1 krieva bērnības dienu mīlulis bijis Muhameds Alī un viņš kolekcionē spēļu kārtis, ka braukt sācis ar tēva dāvināto "Volkswagen Golf 1.4". Būs interesanti.