Latvijas pirmais olimpiskais gods

Desmitās olimpiskās spēles 1932. gada vasarā pirmoreiz notika ārpus Eiropas — tolaik tik tālajā ASV pilsētā Losandželosā, kurp ceļš pāri okeānam bija ne tikai tāls un ilgs, bet arī dārgs. Tālumā tiek sūtīti tikai divi, toties visizcilākie Latvijas tālaika sportisti — soļotājs Jānis Daliņš un desmitcīņnieks Jānis Dimza, kurus pavada LOK priekšsēdis Jānis Dikmanis. Tā visa mūsu delegācija trīs Jāņu sastāvā...
Olimpiskajā ciematā viņi paceļ Latvijas karogu, kurš, trimdas tautiešu svēti saglabāts, ir 1989. gadā atgriezies Rīgā.
Dimza startē lieliski, ir otrajā kopvērtējuma vietā pēc astoņām disciplīnām, taču savainojums liedz viņam sasniegt olimpisko medaļu.. Nu visas cerības vienīgi uz Daliņu, kuram 50 kilometros jācīnās 10 valstu pārstāvju konkurencē, neierastā milzu karstumā. Detalizētu sacensības aprakstu man nav izdevies sameklēt. Uzvarēja sīkstais anglis Tomass Grīns. Daliņš – otrais, sudraba medaļa Latvijai! Pirmajam panākumam šogad – astoņdesmitā jubileja.

Laikabiedrs valmierietis Augusts Reimanis atcerējās:
"Uz ielas pretim brauca Daliņa tēvs. Virzījos pretim pajūgam, un no sirmā vīra drūmās sejas lasīju, ka Jānim nav izdevies izcīnīt zelta medaļu. Tik pārliecināts bija tēvs, tik pārliecināti bija arī daudzie tūkstoši Daliņa cienītāju, ka otrā vieta bija "tikai otrā vieta". Lielais Losandželosas karstums bija pievārējis mūsu visu laiku ievērojamāko atlētu, un viņš man vēlāk teica, ka pēdējos piecus kilometrus gājis gluži kā nesamaņā. Viņš rādīja arī savu kurpju atliekas. Liela daļa no ādas iekšzolēm asfalta karstumā bija izkusušas un viņa pēdas bija glābušas tikai ādas pazoles."

Pēc četriem gadiem ir Berlīne ar lielu Latvijas olimpisko delegāciju un atjaunotu cerību pēc Daliņa zelta. Starplaikā viņš startējis lieliski, Rīgā uzrādot četrus pasaules rekordus, kļūstot par Eiropas čempionu Turīnā. Arī tur bija cīņa gan ar karstumu, gan publikas antipātijām (atbalstīja savējos atļautiem un neatļautiem līdzekļiem), gan tiesnešu piekasīšanos, kuri metās tupu rāpu un pat plāteniski, lai tikai atrastu kādu kļūdiņu latvieša soļošanas stilā. Zelta medaļu tur nespēja atņemt nekas...

Diemžēl starts Berlīnē izvērtās par visrūgtāko neveiksmi Daliņa sporta gaitās. "Viņš pats stāstīja, ka pēc straujas tempa paātrināšanas, kas viņam pusceļā nodrošināja drošu vadību, viņš bijis stipri sasvīdis, un, izejot klajā vietā un aukstā pretvējā, sācis just kājās krampjus un stingumu. 28. kilometrā viņš uz brīdi apstājies, izmasējis kājas un turpinājis soļot, vēl esot vadībā. 32. kilometrā muskuļu sāpes atkārtojušās. Viņš atkal bijis spiests apstāties, un garām pasoļojis anglis Haralts Vitloks. 35. kilometrā, kad Vitloks bijis priekša apmēram 100 metrus, sāpes kļuvušas tik stipras, ka soļojumu vairs nav spējis turpināt."
Bet tas vēl nebija viss, kas šajā dienā un šajā distancē piemeklēja Latviju. Tiesneši aiz pārskatīšanās, cita sportista vietā, noņēma no distances mūsu jauno, bet talantīgo Arnoldu Krūkliņu. Taču vēl palika Daliņa draugs un treniņbiedrs Adalberts Bubenko, kurš nu rāvās par trijiem. Būtu tā distance pāris kilometru garāka, kas zin, spīdētu arī zelts. Bet tā Bubenko bija trešais, pavisam nieku aiz angļa un Švāba.

Lieli talanti mūsu mazajā tautā dzimst reti. Tomēr gadās — reizumis pat veselas komandas. Jānis Daliņš arī nebija viens pats, jo turpat Valmierā sportoja pieminētais Bubenko, Malienā Ādolfs Liepaskalns, mūsdienās vēl nesen lielā cerība bija valmierietis Aigars Fadejevs. Daliņam bija priekšgājēji, kaut vai sava laika Lavijas rekordists, atkal valmierietis Alfreds Dūrens. Viņu arī savās pirmajās sacensībās 1927. gada 27. maijā, Valmieras vecajā sporta dārzā Limbažu ielā, 233 m garā sarkana māla skrejceļā, ar aizlienētiem sporta apaviem un tērpu, apsteidza neviena nopietni necerētais iesācējs no Valmieras pagasta "Jaunzemjiem". Savā otrajā startā Daliņš jau sasniedza jaunu Latvijas rekordu 3 km distancē, pārspējot iepriekšējos rekordistus A.Dūrenu un A.Kalniņu. Jaunais rekordists atcerējās, ka tieši šo soļošanas celmlaužu sacenšanās un vēlāk arī padomi vilinājuši viņu piedalīties sacensībās, kurās jātur prātā "papēdis — pirkstgals, pirkstgals — papēdis". To viņš ielāgoja krietni, soļošanas stils tika izkopts, pavisam reti bija gadījumi, kad Daliņam tiesneši aizrādīja par stila tīrību.

1929. gadā latvietis pirmo reizi startēja ārpus valsts robežām, un ieņēma otro vietu populārajā soļojumā "Šķērsām Berlīnei". Jau nākamajā gadā turpat viņš vairs nevienu sev priekšā nepalaida...
Pirmās starptautiskās soļošanas sacensības Rīgā notika 1930. gada 30. maijā. ASK (tagad — LU) stadions nekad — ne pirms, ne pēc Daliņa soļošanas— nav pulcējis tik milzīgus skatītāju pūļus. Bezbiļetnieki ķekariem karājās pat telefona stabos. Ar šveicieti, pasaulslaveno Artūru Švābu Daliņam jau iepriekš bija vairākas saķeršanās, biežāk uzvarot latvietim. Tagad nu Rīgā Švābs 5 km distancē uzvarēja ar jaunu pasaules rekordu. Daliņš izcīnīja otro vietu. Taču nerimās Latvijas sporta cienītāju strauji augošā pulka vislabākās cerības uz savu tautieti.
V.Eglīte, J.Daliņa fonda valdes priekšsēdis: "Liels nevien sporta laukā, bet liels arī kā cilvēks. Viņā bija apvienotas visas tās mūsu tautas labās īpašības, ar kurām mēdzam lepoties un kuras augstu vērtējam: goda prāts sportā un dzīvē, tēvu zemes mīlestība, centība, neatlaidība, griba citiem palīdzēt."

Tikai Otrais pasaules karš spēja apturēt latvieša Jāņa Daliņa raito soli. Nešaubos, ka viņš spētu sekmīgi piedalīties, pat ar visaugstākajām cerībām, 1940. un 1944. gada olimpiskajās spēlēs, taču tās... nekad nav notikušas. 1940. gada 15. maijā Daliņam piešķīra Tēvzemes balvu par izciliem sasniegumiem Latvijas labā. Tā tikusi piešķirta rakstniecei Aspazijai, gleznotājam Purvītim, komponistam Vītolam, tēlniekam Zālem… Kā redzam, visaugstāko cieņu pelnījusi sabiedrība
Taču pašu balvu — 8000 latus — Daliņš nesaņēma. Lauku darbu aizņemts, viņš to neizņēma no bankas tūliņ, bet tad, kad jūnija beigās piezvanīja un vēlējās uzzināt, kas darāms, viņu mātes vārdiem pasūtīja vienu māju tālāk. Sovjeti jau bija Rīgā, un tiem nebija nekādas daļas par aizsarga un “kulaka” Daliņa apbalvojumiem. Daliņu arī atcēla no iepriekšējā Valsts trenera soļošanā goda. Viņš turpināja strādāt savās lauku mājās, līdz fufaiknieku okupācijas pēdējās nedēļās bija spiests vairīties no izsūtīšanas, slēpjoties mežā. Brālis Roberts ar ģimeni mēroja ceļu uz Sibīriju...
1944. gadā, utainajiem par jaunu klauvējot Valmieras vārtos, Daliņu ģimene dodas emigrācijā. Vispirms uz Vāciju, kur 1947. gadā Nirnbergā Daliņš soļo un uzvar pēdējo reizi. 1949. gadā Daliņi aizbrauc uz Austrāliju, kur uzceļ māju un dod izglītību bērniem Ivaram, Jānim un Rudītei. Lielinieku "Rīgas Balss" 1958. gadā ziņo par Daliņa nāvi, taču meistars nodzīvo vēl 20 gadus...

Vizītkarte

Jānis Daliņš.
Dzimis 1904. gada 5. XI. Jaunbrenguļos. Miris 1978. gada 11. VII. Melburnā.
Sacensībās piedalījies no 1927. līdz 1947. gadam.
Sudraba medaļas ieguvējs X. olimpiskajās spēlēs Losandželosā 50 km distancē. #Eiropas meistars 50 km distancē kontinenta meistarsacīkstēs Turīnā 1934. gadā.
Septiņkārtējs pasaules rekordists. 40 reizes labojis Latvijas rekordus visās distancēs.
1932. gadā Daliņam piederēja itin visi Latvijas rekordi visās soļošanas distancēs.
Četras reizes uzvarējis populārajās soļošanas sacīkstēs "Šķērsām Berlīnei".
Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris (1932. g.).
Tēvzemes balvas laureāts (1940. g.).
Sporta dzīves vadītājs Vidzemē, Vācijā un Austrālijā.
Bija precējies, divu brašu dēlu un meitas tēvs.
1978. gadā Melburnā nodibināts Daliņa piemiņas fonds.
Kad 1931. gadā Valmierā notika pirmās starptautiskās soļošanas sacīkstes, savu novadnieku Daliņu skatīties atnāca 5000 valmieriešu. Pilsētā tolaik bija 8000 iedzīvotāju. Tagad, kopš 1991. gada, pilsētas stadions nes Jāņa Daliņa vārdu.

Šis cilvēks Latvijai nozīmē vairāk, nekā tikai slavens sportists, daudzu starptautisku sacensību uzvarētājs. Savulaik viņš bija — latviešu sīkstuma, neatlaidības un uzvaras gribas iemiesojums. Latvijas simbols. Latvijas lepnums. Faktiski ar Daliņu mūsu sports kļuva par tautas ikdienas un svētku būtisku sastāvdaļu. Un ilgi sporta lietpratēji lauzīja galvas: kam piešķirt godu būt par Latvijas izcilāko sportistu divdesmitajā gadsimtā? Jānis Daliņš vai Jānis Lūsis? Lūsis izrādījās sasniedzams, bet Daliņš vairs ne…