Saņemies, rietumniek – latvieši nāk!

Kur vien Otrā pasaules kara beigās klaidā paklīst kādi latvieši, tur drīz parādās teātris, koris un sporta spēles. Protama lieta, ka vispirms ir Vācija, kā jau kara zeme, kurā pulcējas gan izmukušie, gan izvestie, gan pēc leģiona sagūstītie. Arī Zviedrija Gotlandes laivās pārvedusi kādus simtus. Taču ar šīm valstīm vien latviešu sports trimdā neierobežojas ...
Izkāpj letiņi tālajā Austrālijas krastā—un drīz vien uzplaukst visa kontinenta basketbols, austrālieši sāk spēlēt arī volejbolu. Tāpat bumbu pāri tīklam raidīt latvieši pamāca nezinātājus zviedrus. Baumanis ar saviem zēniem liek pamatus Francijas modernajam basketbolam (ciktāl skolnieki tikuši, to dabūjusi nobaudīt arī mūsdienu Latvijas izlase). Ierodas latvietis Čīlē—un pēc dažiem gadiem čīliete jau ir olimpiskā sudraba šķēpmetēja. Un tā tālāk, un tā joprojām—ikviet.

Sāksim ar joku, kam patiess pamats.
1955. gadā Parīzē YMCA (Jaunatnes kristīgā savienība, savulaik plaša visas pasaules organizācija) simtgades jubilejas sacīkstēs volejbola turnīrā pirmo vietu izcīna ... Vācija, kuras žurnālisti pat nezina, kā pareizi rakstīt vārdu “volejbols”. Francijas laikraksti nākamajā dienā pauž: uzvaru Vācijai guvuši deportētie ukraiņi ...
Tā nav tiesa. Visi zelta medaļu guvēji bija latvieši:
Karps, Krīgers, Kūliņš, Kadelis, Avotiņš, Liepnieks, Jankovskis, ar treneri Priedīti priekšgalā. (Līdzīgs fakts tika fiksēts 1963. gadā, kad Panamerikas spēlēs Kanādu volejā pārstāvēja septiņi letiņi.)
Bet jau desmit gadu agrāk—1945. gada oktobrī Augsburgā latviešu meitenes basketbolā uzveic vietējo “Schwaben Augsburg” ar 40:6, puslaiks—22:0! Turklāt vācu vienībā “ārpus konkursa” piedalās pat viens vīra cilvēks ...
Augsburga ir arī tā vieta, kur visspilgtāk trimdas laikā sevi pieteica latviešu hokejisti. Par to jau izrunājām.
Nevar nepieminēt triumfālo latviešu DP (pārvietoto personu) Vācijas izlases basketbola turneju Francijā 1947. gada pavasarī. Šīs sacensības organizēja basketbolists un futbolists Aleksandrs Vanags, kurš tolaik jau spēlēja franču Strasbūras futbola “Racing Club” sastāvā. 20 dienās Kalē, Parīzē, Larošelā, Nantē, Šolē, Monbrisonā, Otunā, Parīzē, Lionā un Strasbūrā “All Stars de Riga” visās spēlēs guva ne tikai 10 uzvaru, bet arī franču simpātijas latviešu tautai. Šī turneja lielā mērā noteica to, ka mazliet vēlāk vienības treneris Baumanis un vairāki basketbolisti tika ielūgti uz Franciju pastāvīgā sporta darbā un dzīvē.

Kara pagalam izpostītajā Vācijā nekāda lāga palikšana nebija, un latvieši sāka mek1ēt, kur labāk. Kāda daļa sadūšojās pat mērot tālo ceļu uz Austrāliju. Nevaldāmā mūsu tautas sporta dziņa nelika mieru pat brauciena laikā. Tā, itin sačākstējušam kuģim uz vairākām dienām piestājot Gibraltārā, lai pielāpītos, latvieši tūdaļ tiecās sacensties ar vietējiem sportistiem. Izdodas samek1ēt pretiniekus futbolā, šahā, galda tenisā. Basketbolu vietējie nespēlē - nav jau nekādi jeņķi, bet gan godīgi briti. Tad nu baltieši paši izveido divas “ekipas”, un lietuviešu kopā ar igauņiem sastādītā vienība taču uzveic latviešus ar 24:10. Kāds latviešu basketbolists ziņkāroja: “Kas šis īsti bija par laukumu, kur spēlējām?”.
Vietējais godīgi atbildēja: “Tagad te ir tirgus laukums, bet vē1 pirms 80 gadiem bija karātavu placis ... “ .
Kur un kā tikai nav latvieši basketu, basi, basīti laiduši!

Kolīdz nokāpts Austrālijas krastā—jāskatās pēc voleja un basketa bumbām. Mētāt un gremdēt emigranti sāka tūlīt, kaut par volejbolu austrālieši ilgi brīnījās, līdz sadūšojās arī stāties tīklam vienā pusē. Taču īsti nopietna, organizēta sporta dzīve piektajā kontinentā mūsējiem iesākās tad, kad bija nokārtoti sadzīves un darba apstākļi. Tad nu izrādījās, ka Viktorijas štata meistarsacīkstēs finālā spēlē tādas komandas, kuru nosaukumus sporta zāles saimnieki nemaz nepazīst: “Rīga” un “Daina”. Kā jau Latvijas galvaspilsētai klājas, uzvarēja “Rīga”, bet sūri gan - 58:56.
Austrālijas štatu meistarsacīkstēs tai pašā gadā finālā spēlē Viktorija un Dienvidaustrālija jeb četri latvieši un viņu treneris pret pieciem latviešiem. Viktorija (latīniski uzvara) savu nosaukumu attaisnoja, bet tie latvieši saucās: Bumbērs, Pētersons, Raiskums, Šteinbergs, treneris Erkens, pret Danci, Freidenfeldu, Luteru, Ozoliņu, Tiliku. Mūsējie tika iedalīti arī tajā Austrālijas izlasē, kas sacentās ar leģendārajiem basketbola cirka māksliniekiem “Harlem Globetrotters”. Lieliska pārbaude pirms olimpiskajām spēlēm (Austrālija kā rīkotāja iekļuva finālā bez priekšsacīkstēm) bija ASV Tālo Austrumu kara gaisa spēku izlases turneja pret trim basketbolā spēcīgākajiem Austrālijas štatiem un trīsreiz pret kontinenta izlasi. Jeņķi pārliecinoši uzveica piecās spēIēs, taču sensacionāli zaudēja Dienvidaustrālijai—58:66. Uzvarētāju sastāvā piedalījās četri latvieši, divi austrālieši un viens lietuvietis.

Un tad – 1956. gadā klāt olimpiskās spēles Melburnā. “Trimdas latviešu sporta vēsturē” lasām:
“Sākumā kandidātos izraudzīja 6 latviešus, taču pie “zaļā galda” trīs latvieši zaudēja savas vietas trīs sidnejiešiem, par kuriem Melburnas prese rakstīja, ka “ne visi spēlētāji sasnieguši olimpisko klasi”. No DA meistarvienības izIasē iekļuva vienīgi Dancis, no Viktorijas meistarvienības - tikai Bumbērs. Trešais latvietis bija Freidenfelds, kuru pagodināja, ieceļot par izlases kapteini. Šādā sastāvā neko vairāk par iegūto 12. v. nevarēja gaidīt.”
Nākamajā olimpiskajā četrgadē Austrālijas basketbols piedzīvoja krietnu uzplaukumu (kā vienmēr - olimpisko spēļu iespaids!), latviešiem aizvien vē1 turoties priekšgalā. Galvenais - nāca jaunā maiņa: Verners Linde, Miķelis Dancis u.c. Olimpiskajā izlasē iedalīja Freidenfeldu un Juri Danci, komandu trenēja Eriks Erkens, tomēr kvalifikācijas tunīrā Boloņā (Itālijā) tā panākumus neguva.
No mājām līdzņemtajam entuziasmam palēnām noplokot, ar gadiem izsīka arī panākumu pūrs. Vienalga—kad 1989. gadā basketbolisko Austrāliju “atklāja” Rīgas VEF vīri, priekšā bija gana daudz jūsmīgu sagaidītāju un atbalstītāju, kas sauca sevi par latviešu basketbolistiem.

Volejbolā latvieši stāvēja pie paša šūpuļa. 1955. gadā Viktorijas un Dienvidaustrālijas štatā nodibinājās pirmās volejbola savienības. Tīkla bumbu sita arī igauņi, lietuvieši, poļi, ukraiņi, gadījās jau tāpat pa kādam austrālietim. Tomēr iesākumā visur pirmajās vietās bija latvieši un latvietes. Dāmu komanda “Adelaides Latviešu Sports” Dienvidaustrālijas meistarsacīkstēs bija galvenā favorīte 14 gadu pēc kārtas! Latvietes un latvieši tika ievēlēti pavalstu volejbola savienību vadošos amatos.

Līdzīga loma kā Austrālijā latviešiem bija arīdzan Zviedrijas volejbola un basketbola attīstībā. Zviedrija bija tā mītnes zeme, kurā latviešu sports izpaudās visagrāk. Jau 1942. gadā (!) pirmie bēgļi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nodibināja Baltiešu sporta un vingrošanas biedrību, kuras aprūpē nonāca pirmie basketbola grozi zviedru zemē. Notika savstarpēja mačošanās, reizēm iesaistījās arī Stokholmā dzīvojošie amerikāņi, uz kara beigām, mūsējo paraugam sekojot, parādījās jaunais zviedriskais Stokholmas basketbola klubs.
Bet vē 1946. gada decembrī, kad Zviedrijai basketlaukumā bija jāstājas pretī amerikāņu studentu un karavīru izlasei, par zviedriem skaitījās divi latvieši, divi igauņi un divi lietuvieši. Visa komanda!
Būdami panaivās zemnieku tautiņas dēli, latvieši cerēja uz viņu trimdas sporta starptautisku atzīšanu, caur to pievēršot starptautisku vērību okupētajai Tēvzemei. Tomēr mums pirmajā vietā nebija politika - bija sports un godīga cīņa. Un tā, kad 1946. gadā Ženēvā (atkal Ženēvā, latviešu pirmā basketbola triumfa pilsētā!) gatavojās startēt ceturtās Eiropas meistarsacīkstes, Zviedrijas letiņi pieteicās pārstāvēt Latviju - pirmos Eiropas čempionus. Taču izrādījās, ka pirmie Eiropas meistari Šveicē nevienam nebija vajadzīgi. Tolaik tur vē1 darbojās kādreizējais brīvās Latvijas vēstnieks J. Feldmanis, un viņa galīgā atbilde skanēja šādi: “Pagodinos paziņot, ka Eiropas basketbola meistarsacīkšu lietā nebija nekas vairāk iespējams padarīt, jo Politiskais departaments, t.i., Šveices Ārlietu ministrija, bija pret mūsu komandas pielaišanu sacīkstēs.” Lūk, tā. Padomieši tolaik vēl starptautiskās sporta arēnās neizgāja, taču gandrīz vai visi rietumnieki baidījās raustīt lāci aiz astes...

Un tad, septiņdesmitajos gados, latvietis Alī Strunke, Zviedrijas basketbola savienības ģenerālsekretārs un FIBA tiesnesis, okupētajiem tautiešiem atveda atpakaļ zviedru pateicību – ar Zviedrijas basketbola savienības pūlēm arī padomju Latvija tika pie starptautiskām basketbola sacīkstēm – Baltijas kausa izcīņas…