Trauksmes zvani arī florbolā

Izlases tuvākās rezerves – uz ceļiem

Par to, ka Latvijas U-19 vīriešu izlasi šogad notiekošajā pasaules čempionātā sagaida smagas dienas, runāja jau labi sen. Un pamatoti. Nevērīgā izturēšanās visos līmeņos šādu piesārņotu augsni radīja. Šoreiz, kā jau tas latviešiem nereti izdodas, viss beidzās laimīgi. Junioros pasaules elitē ir astoņas komandas, kas sadalītas divās apakšgrupās. Latvieši no čempionāta atgriezās bez uzvarām, ar trešo vietu apakšgrupā, kas ļāva saglabāt vietu elitē un spēlēt par 5. vietu pasaulē, izcīnot vien labākas gūto/zaudēto vārtu attiecības dēļ. Iznākums – neizteiksmīga 6. vieta. To visu iespēja komanda, kas bija komplektēta tikai no Latvijas florbola virslīgas spēlētājiem...

„Ir jāizdara nopietni secinājumi un jāsaprot, kas īsti mums ir. Ne tik daudz uztrauc izcīnītā vieta, kā parādītais sniegums. Ņemot vērā to, ka izlase bija nokomplektēta tikai no virslīgas spēlētājiem...” nepatīkamo ainu iezīmē Latvijas Florbola savienības (LFS) prezidents Ilvis Pētersons. Viņš norāda, ka cerības, kas tika liktas uz šo izlasi, it sevišķi atsevišķiem spilgtiem spēlētājiem, nepiepildījās. „Kad vēl būs tā, kad junioru izlasē spēlēs virslīgas rezultatīvākais spēlētājs?” uz līdz galam neizmantoto potenciālu norāda Latvijas florbola galva. Pārmest šajā gadījumā Tomam Akmeņlaukam, ka viņš vienatnē neizvilka Latvijas izlasi līdz it kā nospraustajam pusfinālam gan būtu muļķīgi – jāpārmet ir pašiem sev, Latvijas florbola sabiedrībai. „Ko tad mēs izdarījām? Līdzīgi kā iepriekšējā čempionātā, neizšķirts mūs atstāja A grupā. Šoreiz tikai zaudējām spēli par piekto vietu. Treneri pirms turnīra bija izvirzījuši mērķi cīnīties par otro vietu grupā, bet spēle parādīja, ka ar šo sastāvu mēs tam neesam gatavi,” sūkstās Pētersons, kurš tuvākajā laikā gatavojas uzrunāt čempionāta dalībniekus, lai izvērtētu padarītu un domātu par darāmo.

Izlases treneru korpusam, kas, tāpat kā pieaugušo izlasē, ir somu speciālistu Pārviainena un Bjorkstena pārraudzībā, piestutēti klāt tika arī divi vietējie – Mārtiņš Jarohovičs un arī Artis Raitums, Latvijas pieaugušo izlases viens no līderiem. Viņš pret visiem izlases spēlētājiem ir spēlējis, bet šoreiz varēja uz situāciju paraudzīties no malas. „Kad paskatās, kā viņi spēlē Latvijā, liekas, ka līmenis ir ļoti augsts, spēlētāji ir ļoti meistarīgi. Bet, kad mēs izbraucam ārpus Latvijas un pretī nāk citu valstu zvaigznes, tad mēs saprotam, ka līmenis pie mums, Latvijā, ir ļoti, ļoti zems,” skaudro realitāti iezīmē Raitums. „Ja Latvijā labākie spēlētāji savā vecuma grupā regulāri gūst trīs četrus punktus spēlē, izslēgšanas spēlēs kāds pat astoņus punktus vienā spēlē bija savācis, bet pasaules čempionātā viņi neko nevar izdarīt, tad jāsāk ir domāt, kāds ir Latvijas florbola līmenis. It kā jau šķiet, ka tas ir labs un viss notiek, bet laikam jau kaut kas īsti kārtībā nav,” prāto Raitums, kurš trenē jauno paaudzi Talsos. Viņš bija viens no tiem pieciem pieaugušo izlases spēlētājiem, kas pret Somijas U-19 izlasi spēlēja pirms čempionāta pārbaudes spēlē Kocēnos. Viņš norāda, ka kaujas apstākļos Latvijas lielā izlase ir liekama vienā svara kategorijā ar somu junioriem. Lūk, kāda realitātes šalts!

Trauksmes zvani skan. Ne pirmo gadu...

Ne pirmo gadu izlases tuvākās rezerves knapi noturas spēcīgāko sabiedrībā. Gadu no gada to izdarīt paliek arvien grūtāk, jo konkurenti elpo pakausī arvien ciešāk. Junioru izlašu starptautiskajām modes skatēm vajadzētu kalpot par pietiekamu iemeslu, lai skandinātu trauksmes zvanus visai Latvijas florbola saimniecībai. Tie jau skan, turklāt ne pirmo gadu. „Trauksmes zvanus es skandinu visu laiku. Tagad laikam procesa sākšana būs man jāuzņemas. Tikai daži klubi Latvijā strādā pēc normālas sistēmas – zina ko, kad un kāpēc trenēt,” uzņemties iniciatīvu gatavs ir Pētersons. „Mēs tagad esam sākuši apkopot somu, zviedru un šveiciešu treniņu programmas, sākot no 8 gadiem līdz 18. Ir jātaisa kodols savējiem,” pārliecināts ir LFS prezidents. Viņš prāto, ka vajadzētu izveidot Treneru komiteju, kas jau gadiem neizdodas. „Par Treneru komitejas izveidi mēs runājam jau gadus trīs, bet nekas nav izdarīts. It kā kaut kādi iedīgļi parādās, šķiet, ka tūlīt viss sāksies, bet atkal viss tiek atmests – kādam nav laika, kāds nevar, kāds pārdomā. Tā mēs uz priekšu netiekam. Es tos trauksmes zvanus dzirdu un ar šausmām visu laiku domāju par to. Mums ir jāsper pirmie soļi, jo ir komandas un klubi, kas zvana un prasa treniņu plānus, jo grib zināt, kā pareizi bērni būtu jātrenē,” stāsta Pētersons.

To, ka nekavējoties lietas labā kas būtu jādara, junioru čempionātā Hamburgā ļoti labi ieraudzīja arī Raitums. Viņš norāda, ka pašapmierinātība par Latvijā notiekošo ārzemēs tiek ātri kliedēta: „Var redzēt, ka labākās junioru izlases spēlē tādu florbolu, kur mazāk ir jāizmanto fiziskais spēks, vairāk – tehniskā meistarība, taktiskās gudrības, kuras var iegūt tikai spēlējot augstā līmenī visu sezonu. Mums ir tā: mēs aizbraucam uz pasaules čempionātu un tikai tur saprotam, kādā līmenī ir jāspēlē. Mēs bumbojam savā starpā.” Florbols Latvijā attīstās, masveidība (ap 3000 licencēto spēlētāju) ir atzīstama, taču kvalitāte lielākoties izpaliek. „It kā florbolistu skaits valstī pieaug, bet tas ir tā: es tagad iedomājos, ka būšu florbola treneris, jo visiem bērniem patīk florbols, tad aiziet – spēlējam florbolu! Prieka pēc tas der, bet, ja mēs gribam arī rezultātus, tad kaut kas ir jādara citādi,” strikts ir Latvijas izlases florbolists.

Raitums ir pārliecināts, ka mums, latviešiem, ārzemju florbola pieredze būtu jāgrābj saujām, jo nekādi citādi mēs uz priekšu ar savu zināšanās ļoti ierobežoto treneru resursu netiksim. „Viens no galvenajiem uzdevumiem būtu piesaistīt speciālistus no ārzemēm, vai arī sūtīt mūsu jauniešus trimdā uz ārzemēm, kas skolu ir pabeiguši. Vajadzētu sūtīt viņus uz Somiju, Zviedriju, Šveici, lai viņi aposta to gaisu un pēc tam brauc atpakaļ, lai nodotu savas zināšanas tālāk,” risinājumus meklē Artis Raitums.

Latvijas florbola treneru starpā nereti ir novērojama vīpsnāšana, runājot par abu somu treneru dueta hegemoniju Latvijas florbolā. Šis tandēms klubu līmenī šogad cīnījās Zviedrijas elites finālā, bet Latvijā pārrauga gan vīriešu izlasi, gan U-19 izlasi. Lai arī treneru aprindās abi somi nav favorīti, spēlētāji allaž ir norādījuši, ka viņu klātbūtne ir ļoti nepieciešama. „Mums vajag ārzemju speciālistus, mums vajag redzēt, kā tas notiek ārzemēs. No otras puses, visiem bija iespēja pieteikties trenēt Latvijas U-19 izlasi, bet nebija absolūti neviena pieteikuma no Latvijas speciālistiem. Tāda tā latviešu mentalitāte ir: kritizēt, kritizēt, bet, kad pašiem vajag sākt darīt, tad stāvam maliņā,” ierasto situāciju atzīmē Raitums.

Tiesa gan, abu somu darbība Latvijā, neapšaubot viņu zināšanas, ir visai savdabīga. Viņi šeit parādās uz lieliem svētkiem, tāpēc nav jābrīnās, ka reti kuram padotajam junioru izlasē zina vārdus. Par kopīgu iešanu izlūkos laikam runāt būtu muļķīgi... „Tā bija liela problēma. Kad tie somu speciālisti atbrauca, viņi šeit bija maz bijuši – dažādu iemeslu dēļ. Tad mēs saskārāmies ar problēmu, ka viņi nezina visiem izlases spēlētājiem vārdus - kā spēlētāji izskatās, tā arī viņus sauc. Piemēram, ja tu izskaties pēc Elvisa Preslija, tu būsi Elviss. It kā smieklīgi, tajā pašā laikā – diezgan sāpīgi,” sadzīves ainiņu atstāsta Raitums. Arta Raituma vārds Pārviainenam un Bjorkstenam droši vien vairs nav svešs, taču arī talsenieks piekrīt, ka, šādas retas vizītes turpinot, somu devums Latvijas florbolam paliks tāds, kāds šajos nepilnos piecos gados ir bijis – neliels. Viņaprāt, ļoti svētīgi būtu, ja kāds ārzemnieks visu laiku būtu uz vietas Latvijā un ar savu padomu palīdzētu iezīmēt virzienu, kādā būtu jāiet. Tiesa, šeit viss atduras pret LFS finansiālo situāciju.

„Tiem, kas ir beiguši skolu, vajadzētu doties uz ārzemēm. Latvijas treneriem vajadzētu izmantot iespēju pabraukāt pa starptautiskiem turnīriem Zviedrijā un Somijā, meklēt iespējas uz nometnēm piesaistīt speciālistus un uzņemt zināšanas. Jārīkojas tā, lai florbols attīstās, nevis tikai priecāties par to, ka ciemā esam labākie, bet uz pilsētu nemaz negribam braukt,” tiešs savā vērtējumā ir Artis Raitums. Par piramīdu pamatu kvalitāti un to (ne)esamību šajā pavasarī runā ne tikai hokeja kontekstā. Florbolam ir laba izejas pozīcija: virslīgas klubi, zem kuriem ir pilnas jaunatnes piramīdas. Vien ar kvalitāti pašvaki. Bet to, kā to uzlabot, zinot cilvēki tur svešumā. Ko lai dara – gaidīsim vien viņus, ja paši negribam/nespējam...