Netaisnība? Sports...
Pirms Soču spēlēm es dzīvoju ar spītīgu pārliecību, ka sportā nejaušību patiesībā nav un katrs saņem to, ko ir pelnījis. Pēc notikumiem renes sporta veidos es sāku šo atziņu pārdomāt...Šķiet, ka ir arī izņēmumi. Vai tiešām brāļi Dukuri bija pelnījuši to, ko saņēma?
Mēdz teikt, ka sportā nav sliktāku vietu par otro un ceturto. Brāļiem Dukuriem jau otrās spēles pēc kārtas noslēdzās tieši ar šādām vietām. Taču brāļiem nav ko nožēlot. Jānožēlo ir tad, ja kaut kas nav ticis izdarīts. Bet mēs pavisam droši varam teikt, ka visa Dukuru komanda olimpiādei sagatavojās pēc vislabākas sirdsapziņas. Un tur parādīja iespējami labāko sniegumu. Taču gaidīts tika vairāk - mazliet, mazliet, bet tomēr vairāk. Galu galā arī konkurenti Sočiem gatavojās.
Man grūti iedomāties, kā šobrīd jūtas skeletona karalis (vēl joprojām tronī!), kad viņš atkal ir palicis bez olimpiskā zelta. Turklāt otro reizi pēc kārtas olimpisko zeltu iegūst mājinieks. Uzvari teju visur, kur piedalies, bet, kā klāt četrgades svarīgākais starts, tā tikai sudrabs. Viņa kalibra sportista sakarā nudien ir jālieto vārds „tikai”. Tā jau ikvienam sportistam ir grūti noskatīties, kā priecājas citi, kur nu vēl Martinam, kas no šādām sajūtām jau noteikti bija atradis.
Man grūti iedomāties, kā jūtas viens no panākumiem bagātākajiem latviešu sportistiem Tomass Dukurs, kurš otro olimpiādi pēc kārtas ir palicis ceturtajā vietā. Sportists, kuram attieksmes ziņā tikai retais Latvijā spētu nostāties līdzās, atkal palika aiz goda pjedestāla. Šosezon tā bija tikai trešā reize...Taču olimpiādē!
Šodien, starp citu, ir interesanta diena. Piemēram, Siguldā cilvēki sagaidīja kamaniņu braucējus, uzgavilējot divu vietējo brāļu (un viņu kolēģu) panākumiem, bet vien dažas stundas vēlāk dažs labs notrausa pa asarai pēc skeletona sacensībām, vēl daļa vienkārši drūmi paklusēja... Tā jau tas dzīvē laikam notiek – kādam liktenis dod, bet no kāda paņem. Kādam tas teju visu laiku smaida, bet muguru uzgriež nelaikā, citiem uzsmaida reizi četros gados pāris dienu iepriekš. Netaisnība? Sports...
Man grūti iedomāties, kas turpmāk notiks ar Latvija skeletonu. Vai tobrīd 33 gadus vecais Martins un 36 gadus vecais Tomass ar mērķi par dubultuzvaru izies uz starta arī Korejā pēc četriem gadiem? Vai pjedestāls zem olimpiskajiem riņķiem tā arī paliks teju vienīgais, zem kura brāļi tā arī nebūs gozējušies pēc kārtējās dubultuzvaras? Drošas prognozes izvirzīt ir pāragri. Droši vien pat paši sportisti tiktāl nav aizdomājušies...Bet padošanās, žēlošanās vai roku nolaišana Dukuru komandai nekad nav bijusi raksturīga, par to šaubu nav.
Ja tā padomā – cik mums ir sportistu, kas izcīnījuši divus olimpiskos sudrabus? Cik mums ir sportistu, kas divreiz ir palikuši ceturtie? Maz, ļoti maz. Mums ir jābūt lepniem. Bet Latvijas skeletons ir pelnījis vairāk, nekā tas līdz šim ir saņēmis. Un tāpēc jāsecina, ka atziņai „katrs saņem to, ko ir pelnījis” ir izņēmumi. Ja ar bronzas medaļu no Sočiem nebūtu pārradies Dukuru treniņbiedrs Mārtiņš Rubenis, tad varētu pat teikt, ka šī tēze nekam neder. Bet acīmredzot tā tas gluži nav. Atliek vien cerēt, ka Latvijas skeletona izlasi šī neveiksme (jo paši viņi to tā noteikti uztver, nebūsim naivi) tikai mudinās strādāt vēl sparīgāk (ja tas vispār ir iespējams...), ar domu par nākamo olimpiādi, kas būs tieši pēc četriem gadiem. Tālu. Bet – ceļš ir paveicams. To arī novēlam.
P.S. Fons, kas ap skeletonu un Sočiem radās pēdējās sezonās, protams, liek ar aizdomām raudzīties uz rezultātiem. Kanādas kamaniņbraucēju treneris jau burkšķ...
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
Varūt atbilde jāmeklē jau iepriekšējā pasaules čempionātā. Kur neatļauti paņemieni izgaja cauri un uzvaras cena prieks Krievijas bija zemāka.
Liels paldies par sagādātajiem rezultatiem abiem brāļiem un viņu tēvam, un visai komandai.
+2 [+] [-]
Ieguvuši Dukuri jau ir gana daudz - ne taustāmu un ne nosveramu - Fanu mīlestību un leрnumu, ka esam latvieši - tas nu ir fakts. Un tās netaustāmās lietas galu galā izrādās svarīgākas ar medaļām un tituliem...
[+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Tretjakovs allaž startā bijis labāks, Martins gan tik daudz parasti neatpalika bet nu - Tretjakovs tiem mačiem gatavojās kā savas dzīves pēdējai cīņai, "izkoda" visu trasi, kas citiem bija gandrīz liegts (daži treniņi ar krievu pavadīto laiku tajā nav salīdzināmi, un to spilgti apliecina arī citu krievu rezultāti gan dāmām, gan kungiem - ne velti šis zaļknābis Tregubovs uzleca šodien uz 6. vietu no, ja nemaldos, 17. pēc 1. brauciena).
Fakts tāds, ka jaunu trasi pat labākie meistari nevar atkost dažos braucienos, un, ja vēl to var koriģēt pēc sava prāta, plus, iespējams, arī "piesaldēt" vai "atsaldēt" pēc vajadzības, tad skaidrs, ka Tretjakovs maksimāli izmantoja savas trases priekšrocības (ja neskaita 3. braucienu, kur viņš Martinam piekāpās - un tikai par 0,02 s, neraugoties uz vairākām rupjām kļūdām!). Un gan jau krievu nauda parūpējās arī par piemērotāko tehniku, kas nezcik reižu iztestēta dažādos laikapstākļos...
Tā kā Martins ir un paliks pats labākais!