Stendzenieks – cilvēks, kura nebija
Diemžēl Liktenis brīžiem kļūst par Nelieti – un reizumis tieši tādos gadījumos, kad cilvēks pats saviem spēkiem, bez Laimesmātes palīgā lūgšanas, ir izdarījis visu un vairāk, kā viņa spēkos stāv. Atliek uzlikt vainagu – taču tas tiek noskausts. Tā notika ar latviešu izcilo šķēpraidi Jāni Stendzenieku, kura simtgadi šajās dienās atzīmējam. Dzimtenē un pasaulē...
Kā būtu, ja būtu — lūk, cilvēces mūžīgais jautājums — nevis: būt vai nebūt?
Kā būtu, ja visi tie talantīgie cilvēki — arī sportisti — kurus no Dzimtenes aizskaloja lielinieku ordas, būtu palikuši saglabātajā neatkarīgā Latvijā? Viennozīmīgi: mūsu nacionālais lepnums būtu daudz augstākā pakāpē ar to olimpisko, pasaules un Eiropas cēlmetālu, kuru spēj iegūt latvieši. Jo mēs to esam izdarījuši, arī vergu jūgā būdami. Un tālu pasaulē klīstot.
Es viņus apbrīnoju. Jau gūstekņu nometnēs, pārvietoto personu (DP) nometnēs Vācijā tūdaļ pēc cilvēces vēsturē postošākā kara beigām izputinātie, no mājām patriektie latvieši ķērās pie sabiedriskās — kultūras un sporta — dzīves kopšanas. Viņi ne tikai rīkoja sacensības, bet spēja un prata arī izdot specifiskus laikrakstus: "Sporta Dzīve", "Sporta Vēstnesis", "Latvju Sports", pat "Šaha Pasaule"!
Vēlāk, no Vācijas nometnēm izklīstot plašajā pasaulē, sportiskie latvieši mācīja mītnes zemju saimniekiem savu sportisko darbu un prieku. No Austrālijas līdz Zviedrijai. Un guva arī starptautiskus panākumus — citu tautu un valstu slavai. Jo savas Latvijas, par kuru cīnīties, viņiem vairs nebija. Dzimtenei tika uzbāzts padomijas vāks, kuram cauri netika ne tā mazākā ziņa par to, kas notiek, ko dara tie tautieši, kas otra Baigā gada vairoties aizklīduši tālās malās. Kad piecpadsmit gadus pēc kara olimpiskajā Romā laurus plūca Austrāliju pārstāvošie latvieši Ilze un Jānis Konrādi, vēstis par etnisko latviešu panākumiem tika maksimāli slēptas un maskētas. Vienalga, mēs arī te pratām priecāties...
Jau 1955. gadā latvietis Jānis Stendzenieks Čīlē atzīmēja savu sporta gaitu 25 gadskārtu. Toreiz čīliešu sporta žurnāls "Estadio" viņam veltīja trīs lappušu garu rakstu ar daudziem fotoattēliem, kuros Stendzenieks bija redzams gan brīvajā Latvijā, gan emigrācijā Vācijā, Anglijā, Čīlē. Virsraksts skanēja: "Šķēpa mešanas vectētiņš". Taču latviešu šķēpraidis nebūt vēl negrasījās tverties pie spieķīša — viņš turpināja turēt šķēpu, piedalīties sacensībās un izcīnīt citu pēc cita Čīles čempiona titulus. To Jānim bija tik daudz, ka ne saskaitīt. Taču laika un cīņubiedri vērtēja, ka viņa gluži fenomenālo sasniegumu pamatā nav vis kādas izcilas dabas dotības, bet gan cieša griba un sīksti treniņi. Šajā ziņā šķēpraidi salīdzināja ar pasaules meistaru šaušanā ar pistoli Kārli Kļavu.
Jāņa Stendzenieka audzēkne, Čīles sportiste Miguela Ārensa 1956. gadā Melburnas olimpiskajās spēlēs izcīnīja otro vietu — aiz latvietes Ineses Jaunzemes, kura bija spiesta nest okupantu krāsas.
Neatlaidīgā sportista vienīgais atzītais starptautiskas klases sasniegums bija 1949. gadā Limā (Peru) uzstādītais Dienvidamerikas rekords — 67,12 metru tāls raidījums. (Togad mājās labāko rezultātu rādīja Edgars Birkovs – 60,05 metri.) Bet Jānis tika sapņojis un tiecies uz Londonas olimpiskajām spēlēm jau 1948. gadā...
Iz "Trimdas latviešu sporta vēstures":
"Latviešu sporta un fiziskās audzināšanas padome nolēma dibināt olimpisko komiteju trimdā. Tās uzdevums bija rūpēties par latviešu trimdas sporta starptautisku atzīšanu, kā arī darīt visu iespējamo, lai trimdas latviešu sportisti varētu piedalīties 1948. gada olimpiskajās spēlēs Londonā. (...) Tomēr trimdas sporta darbinieku mēģinājums cīnīties par labāko latviešu sportistu (Jāņa Stendzenieka, Valda Tetera, Alberta Priednieka u.c.) piedalīšanos pasaules spēcīgāko atlētu forumā beidzās neveiksmīgi, jo Baltijas valstis bija zaudējušas valstisko neatkarību, līdz ar to iespēju pārstāvēt savu valsti."
Tradīcijas jau bija priekšā. Latvietis Nikolajs Švedrēvics piedalījās jau 1912. gada olimpiskajās spēlēs – 43,21 m. 1924. gadā Parīzē Latvijas šķēpraižus reprezentēja Arveds Ķibilds – 50,15 m. Tad Latvijas rekordu tālāk cēla Oto Jurģis – 67,68 m, līdz 1943. gadā rekordistu sarakstu vainagoja Stendzenieks ar pirmo reizi Latvijā pārsniegtu 70 m robežu — 70,80 metri. Kā zināms, togad Latvija bija kārtējo reizi okupēta...
Šis sasniegums bija un palika Latvijā labākais veselus 15 gadus – kaut gan tika padomju sporta slēpts un ignorēts – līdz 1957. gadā Zigfrīdam Graudulim izdevās tolaik par fantastisku nodēvēts 74,56 metrus tāls raidījums, kurš oficiāli pastāvošo padLatvijas rekordu pārspēja uzreiz par apmēram sešiem metriem. LPSR ar treneru Oto Jurģa un Valentīna Mazzālīša pūliņiem dzima un attīstījās tā kustība, kuru vēlāk lepni dēvēsim par latviešu šķēpmešanas skolu un tradīcijām.
Bet Stendzenieks jau 1947. gadā no Vācijas pārcēlās uz dzīvi Anglijā, cerēdams tā būt tuvāk olimpiskajai arēnai — un iespējām tur iekļūt. Trimdas tautieši no savas mazās rocības pat saziedoja naudu, lai latvietim būtu krietns mešanas inventārs. Taču...
Pats Stendzenieks tolaik laikrakstā "Latvija" pauda:
"Anglija nav vieglatlētu zeme. Speciāli vieglatlētikas laukumi ir tikai miljonu pilsētā Londonā, Birmingemā, Mančesterā. Manā dzīves vietā, kur mīt ap 60 000 cilvēku, ļaudis disku un šķēpu nemaz nav redzējuši. Te viss notiek kā kādreiz pie mums Grostiņos — paši sportisti laukumā uzvelk svītras un sporto vaļā. No vieglatlētikas disciplīnām angļi mīl tikai skriešanu.. Mani treniņu apstākļi grūti. Vakaros pēc darba jau tumšs, tad trenējos naktis, jo laukuma malā deg lampas un šo to redzēt var. Vienīgais labums, ka pēc krietnā uztura nejūt nogurumu, kā tas bija Vācijā. Lai nu kā, visvairāk tomēr ilgojos, lai reiz lieliskā laukumā varētu sacensties ar spēcīgiem pretiniekiem."
Letiņš dīpītis (tā viņu nodēvēja izdevums "Athletics") kļuva par Anglijas meistaru šķēpa mešanā 1947. un 1948. gadā (64,20 un 66,67 m). Tur viņš startēt drīkstēja. Neviens neliedza arī neilgi pirms olimpiskajām spēlēm aizmest sezonas otru labāko rezultātu pasaulē — 71,31 m (amerikānim Stīvam Seimūram bija 72,44 m). Taču olimpiskie vārti dīpītim tā arī neatvērās...
Vecais sportists un leģionārs Arvīds Zaķis, par biļeti olimpiskā stadiona tribīnēs samaksājis visu mēnešalgu, atcerējās:
"Sēdējām skatītāju solos, Jāni Stendzenieku vidū ieņēmuši. Pirms pāris nedēļām viņš angļu sacīkstēs bija aizmetis šķēpu 71,31 m tālu — tik tālu Anglijā šķēps nekad vēl nebija lidojis. Nelidoja arī Vemblijā. Somu dziedonim, filmaktierim un atlētam vienā personā — Tapio Rautavaram uzkāra kaklā Olimpisko zelta medaļu par turpat divus metrus tuvāku raidījumu. Somu himnai stadionā atskanot, pār Jāņa vaigiem noritēja divas spožas asaras. "Mans sapnis ir izgaisis", viņš klusi noteica, "pēc četriem gadiem būšu jau par vecu". Un arī man kaklā iespiedās liels, liels kamols..."
1948. gada 27. decembrī Jānis Stendzenieks, Čīles vieglatlētikas savienības uzaicināts, ieradās Santjago, lai visu savu prasmi ziedotu šai zemei, kura viņa nopelnus prata novērtēt. Vienalga, visu mūžu, savus spēkus un prasmi atdodams valstij mītnes vietai, viņš prātā paturēja tālo Latviju.
Jānis Stendzenieks
Dzimis 1913. gada 8. februārī Rīgā, Latvijā. Miris 1983. gada jūnijā Santjago, Čīlē
Vairākkārtējs Latvijas čempions un rekordists (okupācijas apstākļos)
Daudzkārtējs Čīles čempions un rekordists, Čīles izlases šķēpmetēju treneris
1947. un 1948. gada Anglijas čempions un rekordists
Dienvidamerikas rekordists 1949. gadā
Ar šķēpa mešanu nodarbojies kopš 1930. gada
+4 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]