Ziemassvētki trasē

Tā nu ir sanācis, ka olimpiskā sezona abos zem Bobsleja un skeletonas federācijas mītošajos sporta veidos ir sākusies ne sevišķi gludi. Par Oskara Melbārža likstām ar lieko svaru četriniekos jau rakstījām, tagad klāt ir nākušas arī mūsu otra pilota likstas – četriniekos viņš nestartēs, jo treniņos tā arī ne reizi nenobrauca un „neabsolvēja” Leikplesidas trasi. Līdz ar to sausais atlikums pēc Ziemeļamerikas tūres – četriniekos abas mūsu ekipāžas būs ārpus pirmās starta grupas. Sūri.

Jau tradicionāli vairāk pirms sezonas tika gaidīts no skeletonistiem, kas paši publiku (un vismaz Martins noteikti arī sevi) bija pieradinājuši pie latviešu dominances. Kas to būtu domājis, ka Martins Dukurs pēc pirmajiem trim posmiem Pasaules kausa kopvērtējumā būs „knapi” otrais; kas to būtu domājis, ka pēdējos gados tik neuzvaramais sportists būs uzvarējis tikai vienā no trim sacensībām; kas to būtu domājis, ka viņa sezonas portfolio gozēsies viņam necilā astotā vieta? Taču tā nu ir sanācis, un atkal, līdzīgi kā bobsleja kontekstā, jāsaka – labi, ka šāda aina pašā sezonas sākumā, nevis beigās.

Nav absolūti nekāda pamata apšaubīt Martina Dukura spējas un sākt runāt par karjeras pagrimumu. Nekāda revolūcija skeletonā starpsezonā nav notikusi, taču atsevišķas tendences būtu jāuzlūko ar bažām. Pirmkārt, acīm redzami netīri braucieni divas nedēļas nogales pēc kārtas, kas atsaucas arī uz rezultātiem. Tā kā meistarību vienā vasarā nodzert nevar (šie vārdi nav jāuztver kā mājiens), tad atliek vien iemeslus meklēt galvā. Acīmredzot pirmsolimpiskā spriedze spēlējas ar zemapziņu. Otrkārt, tehnikas ātruma īpašības. Ja brāļa Tomasa ātruma zudumu rēbuss ir kā sniegs ziemā – par spīti visam, kādā brīdī parādās katru gadu -, tad Martinam pēdējos gados šādu problēmu nav bijis. Kas attiecas uz Tretjakova atkal atjaunoto dominanci startā tieši olimpiskajā sezonā, tā uztrauc mazāk, jo nez kāpēc ir sajūta, ka krievi ir iedomājušies sezonas sākumā sasniegt formas pīķi un to mēģināt noturēt līdz Soču spēlēm. Pat ja tā nav, favorītu lokā (un tas attiecas arī uz bobsleju) ir novērojama acīm redzami dažādas pieejas kāpšanai fiziskās kondīcijas ledus kalnā. Piemēram, vācieši nekur nesteidzas un noteikti „izsprāgs” Sočos, un gribētos ticēt, ka arī latvieši vēl tikai tuvojas formas pīķim. Ja tomēr Tretjakovs arī līdz Sočiem saglabās savu vismaz desmitdaļas pārsvaru startā, ko Martins pēdējos gados bija nodzēsis līdz pāris simtdaļām, tad krievam azotē būs viens ļoti spēcīgs trumpis. Kāršu kava, ar kādu Tretjakovs (un arī Čudinovs) gatavojas stāties uz starta Sočos, tā jau nebūs trūcīga – piebraukta trase, pielāgota tehnika, mājas sienas, ar visām no tā izrietošajām sekām...Tiesa, vēl ir tāds aspekts kā mentālā sagatavotība, kas, paredzams, izgāzīs daudzus krievu sportistus Soču spēlēs – viņi vienkārši emocionāli „pārdegs”.

Tikmēr Tomass Dukurs startē daudzmaz stabili, starta ieskrējienā ir pienācis vēl tuvāk brālim un, ja nenotiks nekas ārkārtējs, Eiropas trasēs noteikti iekārtosies Pasaules kausa kopvērtējuma labāko trijniekā. Ja izdosies atrast ātrumu, kura rādītāji jau kuro sezonu lielākoties nav adekvāti sniegumam trasē, Tomass būs (ir) ļoti nopietns medaļu pretendents. Jāatzīmē, ka oficiālā Soču treniņnedēļa pirms sezonas sākuma aizritēja ar absolūtu Tomasa Dukura dominanci. Tiesa, krievi tikmēr slēpās...Gada sākumā Tomasa intervijai „Sporta Avīzē” kā virsrakstu liku šādu viņa citātu: „Varbūt arī man kādreiz paveiksies...” Tas toreiz tika teikts vairāk ar domu par pasaules čempionātu Sanktmoricā, taču, zinot kādas ligas piemeklēja sportistu arī Šveicē, citāts ir vēl aktuālāks Soču kontekstā. Kāpēc lai profesionāla atlēta etalonam beidzot nepaveiktos?!

Lai nu kā, brāļi Dukuri olimpisko sezonu neaizvada kruīza režīmā, kas varbūt nemaz nav slikti – daudz mazāka iespēja, ka uz pleciem varētu uzsēsties pašapmierinātības velniņš. No otras puses, jo tuvāk nāks Soči, jo saasinātāk tiks uztvertas neveiksmes, nebūšanas vai grūti izskaidrojamas ātruma un laika tendences trasē. Īsi pirms sezonas Dukuru komandas galva neslēpa, ka tikai tagad ir sapratis – viņa kā inženiera kļūdu dēļ Martins Vankūverā palicis bez zelta, bet Tomass – bez medaļas. Ko nu vairs par gandrīz četrus gadus seniem notikumiem, taču atlikušajā sezonas daļā nopietni būs jāiespringst arī Dukuram senioram un visai komandai ap viņu. Svētku brīvdienas Latvijas skeletona izlase pavadīs Siguldas trasē. Kas zina, iespējams tieši tas laiks, ko citkārt par brīnumu laiku sauc, izšķirs, kas Sočos gavilēs, kas - slaucīs no vaigiem asaru lāses. Tas attiecas ne tikai uz latviešiem, bet arī krieviem, vāciešiem, amerikāņiem, kanādiešiem un britiem...Neklātienes cīņa.