Peiners cenšas dzīvot mierīgāk

13 santīmu brauciens

Kamēr Rīgas mērs kaļ segregācijas plānus, sabiedriskā transporta pasažierus sadalot „savējos” un „pārējos” (kaut arī pats pirms dažiem gadiem aicināja tos „pārējos” ar automašīnām iebraukt Rīgā, lai tālāk dotos ar sabiedrisko transportu), tikmēr Žanis Peiners Ukrainā uz treniņiem vēsā mierā galvenokārt brauc ar sabiedrisko transportu, kur biļete maksājot 13 santīmus, pārrēķinot latviešu naudā. Žanis atzīst, ka pirmais iespaids par Ukrainu nav bijis diez ko spožs. „Sadzīves ziņā bija jāatceras tie gadi, kad tikko biju no Rēzeknes pārnācis dzīvot uz Rīgu. Arī tad pats sākums bija tāds nepierasts. Bet pamazām jau es pierodu, nekādas problēmas tas man nesagādā. Pirmajā nedēļā šķita, ka te ir pilnīgs PSRS. Dzīvojām vecā viesnīcā, gāju uz zāli un veikaliem. Arī veikali te nav nekādi supermārketi, viss ir jāprasa tantēm aiz letes, kas neapmierinātas staigā apkārt. Ielas vecas – nekas nav remontēts,” pirmos iespaidus atmiņā atsauc Žanis. Vēlāk, kad komandas biedri jau bija izrādīšu pilsētu un klubs bija piešķīris savu dzīvokli pilsētas centrā, skats uz dzīvi jau kļuva košāks.

Kas attiecas uz profesionālo basketbolu, tad ar neko jaunā komanda viņu pārsteigusi nav. Tomēr ir pieredze gan VEF, gan arī LU esot bijis profesionāls darbs, skaidro Peiners. Tāpat arī divu latviešu treneru – Galvanovska un Štālberga – atrašanās pie kloķiem sniedz zināmu stabilitātes sajūtu. „Treneris man uzticas un daudz izmanto. Vienīgais, par ko man ir jāuztraucas, ir savs sniegums. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēlējos spēlēt šeit, jo zināju, ka Agris mani daudz izmantos. Te viss no manis būs atkarīgs - iespējas viņš man dod un dos, taču tikai no manis būs atkarīgs, kā es tās izmantošu,” uzskata Peiners, kurš lielākoties spēlē uzbrūkošā aizsarga pozīcijā, epizodiski vadot arī saspēli.

„Ukrainas lejasgala komandas līmenis aptuveni varētu būt līdzīgs LBL vidusdaļas līmeņa komandām,” pēc pirmajiem novērojumiem vērtē Peiners, kurš atzinīgi vērtē līmeni Ukrainā, kā arī to, ka vismaz pirmo algu ir saņēmis un otro gaidu šajās dienās. Ar savu sniegumu pārbaudes spēlēs Peiners ir apmierināts, ar sniegumu sezonas pirmajā spēlē – ne sevišķi. Tiesa gan, optimālā fiziskā kondīcija vēl ir jāsasniedz. To izdarīt jau laicīgi atkal patraucēja veselības sarežģījumi. „Sākumā, kad atbraucu, bija grūtības, bet Agris bija ļoti saprotošs un deva mazākas slodzes. Paldies viņam par to! Tāpat jau pašā pirmajā nedēļā es biju vēdera vīrusu noķēris, sanāca izlaist pāris dienas, turklāt jau pašā sākumā, kad tikko esi ieradies un sācis trenēties kopā ar komandu. Bet pēdējās divās nedēļās jau viss ir kārtībā,” uz pozitīvo tendenci norāda basketbolists.

Gribējās vairāk, sanāca – kā parasti

Aizvadītajā vasarā Peiners bija Latvijas izlases kandidātu sarakstā, taču no tā principā jau pats sevi izsvītroja diezgan laicīgi. Iemesli – tie paši vecie... Sirds pārsitieni. „Man vienmēr ir tā izlasēs. Es nekad neesmu ticis. Jau kopš 15 gadu vecuma esmu mēģinājis tikt jauniešu izlasēs, tikai vienu vai divas vasaras es neesmu bijis pie izlases. Es vienmēr sāku trenēties, un man vienmēr sākas pārsitieni. Nezinu, kāpēc. Varbūt, pirmkārt, tāpēc, ka vasarā ir karstāks, lielāka slodze sirdij. Otrkārt, arī lielāks uztraukums – tāda kā nepierasta vide, sāku pārcensties. Klubā es tomēr piedomāju vairāk pie veselības, zinu, ka es tur esmu un ka nekas traks nenotiks, ja arī piebremzēšu. Izlasēs vienmēr esmu centies iet līdz galam, uz 100%, un uzreiz sākas pārsitieni. Izlase nav tā vieta, kur man vajadzētu piebremzēt un atpūsties, ja ir citi džeki, kas var iet un spēlēt. Turklāt vēl ārstam uzņemties tādu atbildību...Es to visu saprotu,” skaidro Žanis.

Pēc Peinera balss intonācijas var noprast, ka izlase – tā ir tēma, kas Žani gadu gaitā ir emocionāli ļoti nomocījusi. „Gribētos jau spēlēt izlasē, bet – cik vasaru jau šādi ir sanācis...Nezinu...Kopš 15 gadu vecuma šādi jau kādas sešas reizes ir bijis, kad vasarā es sāku trenēties ar izlasi, tad kāds brīdis ir jāizlaiž pārsitienu dēļ un beigās sanāk saraustīts treniņu process, kura dēļ sanāk „lēni ieiet sezonā”. Tāda ir tā situācija.” Risinājumu arī sevišķi daudz nav (ja vispār ir) un kā vienu no reālajiem Žanis min atpūtas svītrošanu uzreiz pēc sezonas, lai iespējami labākā tonusā ierastos izlases treniņos (ar piebildi, ka vēl būs uzaicinājumi). Iepriekš vismaz pāris nedēļas atpūtai ir ņemtas, tā varbūt ir bijusi kļūda, spriež pats spēlētājs.

Peiners atminas, ka vasarā vairāk ir sliecies par labu Ļubļanas „Olimpija” variantam, taču paša izvēlētais atskaites punkts – sniegums izlases rindās – ir licis šo iespēju svītrot no sava bloknota. „It kā vasarā likās, ka ar veselību viss ir kārtībā. Domāju, ja varēšu izlasē nostiprināties un normāli sevi parādīšu un redzēšu, ka varu tādā līmenī spēlēt, tad varētu spēlēt Ļubļanā, jo tas tomēr ir Eirokausa līmenis, it kā visaugstākais no visiem piedāvājumiem. Bet sākās atkal problēmas ar sirdi, un es sapratu, ka laikam nevajag uzreiz lēkt tur iekšā. Nepazīstams treneris (serbs), noteikti būtu prasīgs – kaut kā nejutu, ka tas varētu būs vislabākais variants.” Un tad palika divi varianti – BK „Ventspils” un „MBK Mykolaiv”. „Ļoti ilgi domājām un ilgi arī uz mums gaidīja. Ar Gunti Šēnhofu ļoti ilgi šaubījāmies, visu laiku bija 50/50 starp Ukrainu un Ventspili. Sākumā visi trīs varianti šķita pilnīgi līdzvērtīgi – vispār nezināju, kur lai iet. Tad sāka likties, ka, ja izlasē viss „aizies”, tad došos uz Ļubļanu, bet, ja ne, tad izvēlēšos starp Ventspili un Ukrainu. Domāju, domāju, līdz beigās izdomāju. Liekas, ka pareizi,” spriež Žanis, kurš piebilst – ukraiņu ārsti ir lietas kursā par viņa specifisko veselības stāvokli un, protams, nav sajūsmā par to.

Latviešu treneri, apmierinošs atalgojums, labs spēles laiks un Ukrainas čempionāta līmenis - šie faktori liek Peineram domāt, ka ar savu izvēli viņš nav kļūdījies, kaut arī sezona tik tikko ir sākusies un plānot dzīvi ilgtermiņā – tas nav Peinera stilā. „Ceru, ka šī sezona man būs atspēriena punkts. Taču arī šis līmenis man ir OK. Gribētos tikt arī kaut kur augstāk, taču pagaidām ir labi arī šeit. Arī finansiāli mani šis līgums apmierina, taču, kā jau jebkuram sportistam, protams, vienmēr gribas sasniegt vairāk, spēlēt augstākā līmenī. Par nākotni neko negribas prognozēt, tad jau redzēsim. Minēt kaut ko uz priekšu, par nākotnes iespējām – tas man vienmēr beidzas ne pārāk labi...Tā ka labāk ir visu tā mierīgāk uztvert.”

Līgums ar „MBK Mykolaiv” ir noslēgts uz vienu sezonu. Šī ir pirmā talantīgā Latvijas basketbola rūpju bērna pirmā sezona ārpus Latvijas robežām, līdz ar to raisa papildus interesi. Novēlēsim Žanim labu sniegumu un mieru – to viņš vēlas pats, uz tā nepieciešamību daudzajās pārbaudēs ir norādījuši arī ārsti.