Pa vecam paradumam – airus ūdenī!

Vieniniekos Latviju pārstāvēs Eza Gulbe un Jānis Timofejevs, abi gluži svaigi mūsu valsts čempioni, par tādiem izcīnījušies nupat 8. septembrī. Un tad vēl būs vīru divnieks, kurā Lauris Šīre nomainījis pārinieku: Dairis Adamaitis (viņi bija 2011. gada U-23 pasaules čempioni) aizstāts ar Mārtiņu Ļabi. Elzai bagāžā ir pērngad izcīnītā pasaules junioru čempionāta bronza un Eiropas junioru čempiones tituls; savukārt Laurim īpaša motivācija apliecināties varētu būt gribētā, bet nesasniegtā ceļazīme uz Londonas olimpisko regati. Junioru šāgada pasaules meistarsacīkšu vicečempioni Krišs Kalniņš un Gints Zunde ir tikai 18 gadus jauni. Savs darbiņš padarīts, lielo konkurencei vēl jākrāj spēki. Bet ja kāds interesējas par mūsu airētājiem olimpiešiem Kristu Straumi un Alekseju Rumjancevu, tad jāatgādina: šoreiz sacenšas tikai akadēmiskie airētāji, savukārt Krists un Aleksejs ir smaiļotāji...

Neatkarības gados Latvijas lielie vīri un sievas dižus panākumus diemžēl vēl nav sasnieguši. Labāk veicas jauniešiem. Kopš 2004. gadā Kristaps Bokums kļuva par pasaules junioru čempionu, mūsējie reizi pa reizei sevi nopietni atgādina. Viss panākumu milzums latviešiem ir iegūts padomju varas žņaugos. Olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos deviņas zelta, 11 sudraba un 4 bronzas medaļas (divnieku un četrinieku sasniegumus rēķinot kā vienu medaļu). Šis panākumu laiks ilga no 1963. gada (Maija Kaufmane-Pumpure un Daina Mellenberga-Šveica) līdz 1991. gadam (Ģirts Vilks).

Tāpēc interesanti liekas uzklausīt Aivaru Lazdenieku, visīstāko padomjlaika produktu. Viņam pieder 1976. gadā visaugstākā izcīnītā olimpiskā sudraba medaļa (arī pasaules bronza – 1975) un pārdzīvotās padomju sporta plosošās sekas.

„Lai iekļūtu PSRS izlasē – tur vajadzēja aknas. 1974. gadā vinnēju PSRS čempionātu junioriem. Vieniniekā. Paņēma mani kā kandidātu – rumpis liels, augums divi metri. Tolaik tādi PSRS izlasē nebija. Unikāls eksemplārs. Bet gāja man smagi – pilnīgi citas slodzes, citi apgriezieni. Cita vide: noķēru sevi pie domas, ka pat pulsu esmu sācis skaitīt krieviski.
Kad 1975. gadā sāka veidot komandas, nokļuvu pie trenera Sirotinska četriniekā. Taisīja visādas kombinācijas, līdz izveidojās tas sastāvs, kas palikām kopā. Divi zēni no Krievijas – Jakimovs un Duļejevs – kā arī leitis Butkus.
Nekāda milzīgā draudzība nebija. Tāda arī nemēdz būt. Kad visu dienu esi pa to laivu kopā noņurkājies, tad vakarā ir diezgan, gribas citas sejas redzēt. Vispār jau latviešu man ļoti pietrūka. Bet tajā laikā Latvijā tiešām citu nebija. Es izrādījos viens no pirmajiem garajiem, kurus Sproģis savāca. Pēc tam nāca visa tā Tikmera brigāde.

Sproģis man jau pirmajā treniņā pateica: “Tu brauksi uz olimpiskajām spēlēm”. Tas tā iesita pa galvu, ka sāku trenēties gluži fanātiski. Neesmu nokavējis nevienu treniņu. Neesmu muļķi laidis. Bet gāja smagi – līdz olimpiskajām spēlēm.
Un tad—uz Monreālas regati 1976. gadā…
Visu ziemu iepriekš novergoju. Pavasarī nobraucām tolaik populāro Maskavas regati. Tur vinnējām bez variantiem. Slodzes bija lielas. Nedēļa veidojās tā: nometnes cauru gadu, pie sievas ziemā tika vienreiz, vasarā nemaz. Celšanās septiņos no rīta, tad pirmais treniņš desmit kilometri uz ūdens, tad kādos desmitos otrais treniņš – tas bija galvenais, vālējām kādus 25 – 30 kē mē, un vakarā trešais brauciens, tā uz kilometriem 15 – 18. Pirmdien otrdien trīs treniņi, trešdien divi, ceturtdien, piektdien trīs, sestdien divi, svētdien – esi brīvs.
Pēc tās nedēļas drukas par uzdzīvi nebija ne domas. Atgulējām neizgulēto – tā arī visa uzdzīve. Mums treniņnometnes nereti bija kaut kādā Azerbaidžānā – ko tur citu darīt, ja ne pampt. Sportistam pastāv tikai divi eksistences varianti: vai nu trenēties vai gulēt. Brīvgājienu nav.

Tās ir pļāpas, ka sportisti par velti apceļo pasauli, to apskatīdami. Darbiņš jādara. Bijām Kanādā jau trīs nedēļas pirms mačiem. Lieli prieki notika ar ēšanu – varēji iet olimpiskā ciemata ēdnīcā un kraut uz šķīvja cik vien iekšā lien. Bet… Te nu bija treneru kļūda – nepateica mums, ko var ēst, cik var ēst, kā var ēst. Kodām visu, ko gribējās, kas vien līda iekšā. Galu galā izrādījās smagums vēderā.
Pretinieki jau visi bija zināmi.Tie paši austrumvācieši. Čehus mēs jau bijām stipri vinnējuši. Kā par nelaimi friči mums gadījās pretī jau pusfinālā. Ko darīt – jāmauc! Bija tāds foršs pavējš, tā likām vaļā. No starta vinnējām trīs sekundes (tas airēšanā ir stipri daudz), jutāmies labi. Gaidījām finālu, kas notika tikai pēc nedēļas. It kā varētu atpūsties, taču nervu slodze neļauj. Mokas septiņu dienu garumā. Turklāt vēl visādi darbinieciņi nāk klāt, spiež rokas, sauc par malačiem un čempiņiem. Mēs esot krietni labāki par vāciešiem…

VDR finālā uzvinnēt mums liedza muļķīgs starpgadījums. Uzrāvām pretvējā krietni, bet tad notika kaut kas neiedomājams. Duļejevs no pirmā numura kliedz; falšstarts! Ko tad vairs plēsīsies, jāmet nost. Vēl paskatos uz to starta torni: jā, kāds vicina sarkanu karogu. Izlaidām pāris smēlienus, bet tad labi, ka Butkus sakliedza: turpinām airēt! Visi patiešām vālē tālāk. Mēs pakaļ, bet nu jau no pirmajiem esam kļuvuši par pēdējiem. Vilkām, vilkām, izvilkām vāciešiem uz 1000 metriem spicīti priekšā, bet no 1500 atzīmes viņi tā lēnām aizgāja. Galu galā vinnēja vienu sekundi, kas ir pieklājīga atstarpe – tā, lai mēs nebubinātu par savu nelaimi un friču laimi.
Neviens nespēja noskaidrot, kāds „komunists” vicināja to karogu. Taču nevar būt tā, ka četriem vīriem vienlaikus mālējas kaut kas ārpus jēgas esošs. Bet par to mainījās izlases vadība un vietā nāca tādas šausmas, kas pārtrenēšanās dēļ nolaida uz grunti visu komandu. Tika spiestas ārā no katra sportista prasības, kas pārspēja cilvēka iespēju robežas. Rezultāts bija redzams: septiņdesmito gadu otrajā pusē padomju airētāji nesasniedza neko. Līdz nāca Sproģa trenētā paaudze.”