FIBA veikals. Leišu bronzai ir cita cena

Leišu panākums Turcijā bija pārliecinošs un no tā sauktās sportiskās puses te izskatās kā pasakā. Citi teiktu – kā pasakā ar laimīgām beigām. Ja beigas jaukas, tad vajadzētu būt arī kaut kādam sākumam. Bija jau ar’! Kamēr mēs apraudājām, apspļaudījām un apsūkājām mūsu tusētāju paaudzes varoņdarbus un atkal, jau atkal pārlasījām Edgara Buļa ziņojumu federācijai, kas visai savdabīgā, bet nepārprotamā veidā atklāja Latvijas izlases spēlētāju izpratni par profesionālo sportu, Lietuvā gāja karstāk. Viņi no Polijas čempionāta atveda vienpadsmito vietu, kas būtu tas pats, ja Latvijas hokeja izlase izkristu uz B grupu. Leiši psihoja kā mācēdami, meklējot vainīgos, sitot krustā spēlētājus un paredzot pasaules galu... Ups! Pasaules gals patiešām daudziem bija uz mēles, jo izcīnītā vieta Eiropā laupīja kaimiņiem viņu pierasto viesošanos pasaules čempionātā, kas kā zināms, bija ieplānots 2010. gada septembrī Turcijā. Par ko leišus var apbrīnot? Brīdī, kad viņi viens otram ticības (lasi – basketbola) dēļ jau bija ne tikai piesolījuši, bet arī uzsituši zilumus zem acīm – viņi saprata, ka patiesībā spēks un galva ir jālauza pavisam citā virzienā. Viņi sāka cīnīties par braukšanu uz pasaules čempionātu. Viņi nolēma par katru cenu iegūt vienu no četrām brīvbiļetēm, ko Starptautiskās basketbola federācija (FIBA), sev vien tik savdabīgā veidā, nolēma kādam no gribētājiem uzdāvināt. Uzsveru vārdu „uzdāvināt”, jo sportiskajiem principiem te vieta nebija.

Vispār, FIBA spēlēšanās ar tā sauktajiem speciālajiem ielūgumiem vai wild card rada teicamu pamatu – kā teiktu mūsu korupcijas apkarotāji – augsnei, kas neko vairāk par kukuļošanu, šmugulēšanu un aizkulišu intrigām neparedz. Reglaments saka, ka pasaules čempionātā automātiski startē laukuma saimnieki un pašreizējie pasaules čempioni. Tad klāt viņiem nāk piecu zonu (kontinentu) čempioni un vēl noteikts skaits veiksmīgu izlašu – kopskaitā 18 – kas pēc atvēlētajām kvotām sportiskā cīņā nopelna kārotās ceļazīmes. Piemēram, Eiropā par atlases sacensībām kalpo Eiropas čempionāta finālturnīrs. 2006. gada pasaules čempionātā tika nolobēta sistēma, kas tobrīd esošo 18 komandu skaitu palielināja līdz 24 valstīm. Tā dzima absurdā wild card sistēma, bet, ja atceras, kas togad pie savas aklās vistas grauda tika, tad secinājums viens – aklumu šīm vistām noteica...urologi. Tātad – 2006. gada speciālos ielūgumus, kam bija visai attāls sakars ar sportisko principu, ieguva – Itālija, Puertoriko, Serbija un Melnkalne un, protams, Turcija, jo... turki taču rīkos nākamo pasaules čempionātu. Interesanti, ka līdzīgs arguments nograbēja arī Lietuvas sakarā, jo... viņi taču rīkos 2011. gada Eiropas čempionātu. Starp citu, šī loma, iespējams, bija labs pamats, lai tirgotos, ko Lietuva visticamāk arī izdarīja.

Niansēs nav vērts iedziļināties, vien atgādināsim, ka uz četrām 2010. gada pasaules čempionāta wild card vietām, pieteicās 14 valstis. Visām bija argumenti, pat neskatoties uz to, ka par saņemto iespēju, FIBA no četrām laimīgajām paņemtu 500 000 eiro lielu sāpju naudu. Leišu fani uz FIBA rakstīja vēstules un petīcijas, katoļu garā dievojoties, ka pat finanšu krīzes apstākļos viņu valsts mierīgi sametīs vajadzīgo naudu. Kā izrādīsies vēlāk, pusmiljonu Lietuva par savu wild card dabūja no 5 sponsoriem - PokerStars, Viasat, Kauno Grūdai Group, PKN Orlen and DbN Nord. Taču brīdī, kad vēl nekas nebija zināms, leiši ar savu naudas kuli varēja stāvēt pie ratiem... Ļoti nopietni uz FIBA lobiju fona izskatījās krievi un vācieši, kam šajā organizācijā allaž bija ietekme, un brīze uzpūta arī no Anglijas, kas pēkšņi visos līmeņos – sākot ar leģendāriem olimpiskajiem čempioniem airēšanā un beidzot ar Premjerlīgas futbola zvaigznēm (karaliskā ģimenes automātiski nāca komplektā), vienā balsī sāka skandēt, ka pasaules basketbola čempionāts bez Lielbritānijas izskatīsies...nenopietni. Redzot, ka Eiropai labākajā gadījumā tiks divas vai trīs vietas (ceturto šķiebtu Āzijai, kur figurēja Libāna), bija nojaušams, ka leišu pozīcijas ne tikai šķobās, bet patiesībā ir ļoti vājas. Jo vēl jau savus pieteikumu bija iesniegusi Itālija ar NBA trio – Barnjani, Belinelli, Gallinari – priekšgalā, Polija un Izraēla, kam deguns teica priekšā – Ābram, neguli, apzags... Pa vidu maisījās šķietami iemaldījušās Dominika un Nigērija, kam arī teorētiski pietika balsu un entuziasma, par naudu nerunājot, taču – viņi pēdējā brīdī tomēr no šīs laivas izleca ārā. Starp citu, ja mums liekas, ka leišu basketbola fani ir traki un ārprātīgi, tad Libāna viņus sabāž maisā vienā setā, geimā un taibreikā. Turklāt, par Āzijas laimīgo biļeti, kas tiktu atdota libāniešiem, ļoti strikti iestājās čempionāta rīkotāji, kas paredzēja naudīgu līdzjutēju pieplūdumu un attiecīgas biznesa veiksmes (ģeogrāfiskais tuvums). Tātad – pēc visa spriežot, wild card dalīšana drīzāk līdzinājās izsolei, kapitālisma labākajās tradīcijās, kur basketbolam bija otršķirīga loma. Lietuvā nervu gali bija atkailināti visām iesaistītajām pusēm, līdz vienubrīd lielo entuziasma namu pilnībā nogrāva basketbola federācijas prezidenta Vlada Garasta publiskā replika, ar nolemtības priekšnojautām, ko citējām ievadā: (..)Arābi ar turbāniem, nēģeri no Āfrikas, aziāti, kuri balsošanā tikai paceļ rokas, jo viss jau ir izlemts iepriekš.(..) Tomēr – Lietuvā ieklausījās.

Kas bija tas, kas lika FIBA nolemt – četri ielūgumi uz pasaules čempionātu Turcijā tiks Krievijai, Vācijai, Lietuvai un Libānai – joprojām ir noslēpumā tīts. Formāli ir kritēriji, taču tie drīzāk atgādina izplūdušus akvareļus, nevis noteiktu kārtību. Tādā gadījumā ir pamats veikalam... Ko apsolīja Lietuva, saņemot pretī wild card uz pasaules čempionātu? Varbūt tieši tajās 2009. gada decembra dienās tika ielikts pamats nākamajam FIBA dīvainajam lēmumam – likt leišiem organizēt 2011. gada Eiropas čempionātu, kurā piedalītos nevis 16, bet gan 24 komandas. Tobrīd tie bija slepenie protokoli, par kuru esamību nevarēja nojaust, taču, mēs neviens neesam naivi – sagaidījuši Eiropas kvalifikācijas turnīra rezultātus, federācijas (FIBA) amatpersonas kopā ar Lietuvas basketbola federāciju pēkšņi nāk klajā ar pārsteidzošo priekšlikumu, kas tagad durvis uz Eiropas čempionāta finālturnīru pavēra... Latvijai un vēl septiņām komandām. Izlasēm, kas pēc noteiktajiem un visiem sportiskajiem kritērijiem patiesībā pacietīgi stāvētu pie ratiem... Un darītu to, bez iebildēm, vareno Itāliju ieskaitot. Ne jau velti ebreji tagad lec uz pannas, kliedzot pa visu Eiropu, ka viņi speciāli gatavojās noteiktajam turnīra formātam un, lai kvalificētos pēc nu jau vecās kārtības, iztērēja šī mērķa sasniegšanai vienu miljonu (dolārus vai eiro – kāda starpība)... Žīdiņi jau uzsilda savu advokātu krēslus, kas patiesībā ir pamatoti un būs precedents. Droši vien viņi zina kaut ko vairāk par pasaules čempionāta speciālo ielūgumu izspēli un tagadējām atkāpēm no Eiropas čempionāta finālturnīra reglamenta, ko tagad izmantos savā labā ar sekām. Kā tas notiks? FIBA vien’ to zina – vieniem ieriebs ar tiesnešiem, citiem pakalpos ar turnīriem, vēl kādiem ar wild card... Ja godīgi, no malas izskatās pastulbi, jo runa jau nav par Šauļu tirgu, bet gan par nopietnu starptautisku sporta organizāciju.

Mēs, protams, ka esam laimīgi par savu likteņa pagriezienu, taču kurš būs tas brīdis, kad FIBA zem deķa sastrādāto mums pabāzīs zem mūsu pārsteigtajiem deguniem, ar konsekvencēm, kas neliks priekā sist plaukstas? Lietuvai pasaules čempionātā bronza, taču patiesībā viņi nelabprāt jums stāstīs, par kādu cenu tā nākusi (500 000 eiro ir tikai FIBA oficiāli noteiktā nodeva). Par adrenalīnu un iedvesmas impulsu, kas tika tautai – nav vārdam vietas. Teicami! Tagad Lietuva izmisīgi klāsta pasaulei savus labos – ak, ļaudis, atveram acis! - nodomus, uzņemoties upuri – atveram acis vēlreiz! - organizējot Eiropas čempionātu ar papildus komandām un izmaksām. Cik negaidīts dāsnums! Pie reizes piekodinot – mēs to varam izdarīt, vienīgi visus ceļošanas un dzīvošanas izdevumus, lai jaunpienācēji sedz paši. Un viņi – mēs tai skaitā – patiešām segs, mēģinot saprast vai nojaust, ka patiesībā tas drīzāk izskatās pēc parupja biznesa plāna... Nebrīnīsimies, ka astoņas klāt nākušās valstis samaksās par saviem īpašajiem ielūgumiem vairāk kā pilnu cenu, jo patiesībā Lietuva un lietuvieši nav pieraduši zaudēt, kur nu vēl basketbola sakarā... Un FIBA tāpat. Lai būtu! Intereses pēc, mēģiniet norezervēt sev kādu viesnīcas numuriņu uz nākamā gada septembri vienā no Lietuvas basketbola pilsētām– baidos, ka te pat Kirovs Lipmans pietvīktu... Bet, ja mums tas viss neuztrauc, tad iztēlojamies, kā Latvija pēc gada ar savu wild card astotdaļfinālā no turnīra izslēdz laukuma saimniekus. Neviesmīlīgi? Dīvaini? Absurdi? Neiespējami? Jā, bet atbilstoši FIBA garam un stilam...