Ekipāžu motokrosam draud dinozauru liktenis?

Ekipāžu motokrosa (nav tāda blakusvāģu motokrosa, jo nav redzēts, lai trasē brauktu blakusvāģi - tie tomēr ir motocikli ar blakusvāģiem) sezona līdz ar pasaules čempionāta pēdējo posmu Rudersbergas trasē Vācijā nebeidzās. 26. septembrī Sverepecas trasē Slovakijā risināsies Nāciju kausa izcīņa jeb komandu čempionāts ekipāžu motokrosā un izvēlēties tam komandu Latvijai bija ļoti viegli - Māris Rupeiks un Kaspars Stupelis, brāļi Jānis un Lauris Daideri, brāļi Arnolds un Gints Sīļi. Citu ekipāžu gluži vienkārši nav!

Piemēram, Latvijas čempionāta priekšpēdējā posmā Madonā ekipāžu konkurencē brauca tikai 9 dueti, taču trīs no tiem bija no Lietuvas un vēl trīs no Igaunijas. Tikai trīs pašmāju ekipāžas! Ar lielu pārsvaru uzvarēja brāļi Sīļi, kuri starp trim labākajiem Latvijas ekipāžām (kaut arī šā gada Latvijas čempioni) vismaz pagaidām tomēr ir pārliecinoši trešie, tā ka var iedomāties, kāds ir pārējo līmenis... Jā, nepiedalījās Rupeiks un Daideri, tad sanāktu piecas. Iespējams, ka nestartēja vēl kāds, taču tas kopainu nepadara labāku. Kādreiz tik populārā (pat populārākā!) motokrosa disciplīna Latvijā nīkuļo un strauji tuvojas mirējas statusam. Rupeiks un Stupelis vēl ir jauni, vēl jaunāki ir Daideri, bet Sīļu pilotam Arnoldam vispār ir vēl tikai 19 gadu, tā ka neviena no trim labākajām ekipāžām tuvākajā laikā izjukt negrasās (jācer, ka negadīsies apstākļi, kas piespiedīs to darīt) un it kā nevajadzētu satraukties - ja ne pēc gada, tad pēc trim vai pieciem atkal kāda vai kādas ekipāžas parādīsies. Bet ja tomēr ne, ko tad? Ekipāžu skaitam vietējos motokrosos tendence diemžēl ir nevis saglabāties vai kaut tikai nedaudz saamazināties, bet gan strauji sarukt.

Savulaik Kristers Serģis un Artis Rasmanis kļuva par dzinuli un piemēru daudziem motobraucējiem, savukārt pieckārtējiem pasaules čempioniem pašiem dzinulis un piemērs bija Kristera tēvs Jānis Serģis, kā arī nākamo paaudžu motobraucēji, kurus Kristeram bija mērķis panākt un apsteigt. Kristers un Artis ekipāžu motokrosa latiņu pacēla vēl nebijušā augstumā, tieši vīņu divcīņa ar Danielu Vilemsenu lielā mērā sekmēja visas šā sporta veida izaugsmi. Ekipāžu motokross, kam vienubrīd pat draudēja atņemt pasaules čempionāta statusu, pēdējos gados ir krietni audzis profesionālā un masveidības ziņā (šogad, piemēram, pasaules čempionā ta posmos piedalījās 105 ekipāžas, bet punktus guva 72 no tām), līdz ar to krietni auga sacensību vidējais līmenis. Tie ir objektīvi apstākļi, pret kuriem, tāpat kā pret ierobežoto finansiālo rocību, neskriesi, bet...

Visiem nav jābrauc pasaules čempionātā, Latvijai tajā nekad nav bijis un nebūdz daudz ekipāžu, divas vai trīs, dažreiz - četras arī ir optimālais skaits, taču Latvijai pašmāju motokrosos arī nekad nebija tik maz ekipāžu. No kurienes tad savulaik uzradās Kaspars Liepiņš un Elvijs Mucenieks, kas brauc citu valstu pilotu ekipāžās? Pašmāju motokrosos, kur viņi nebūt nebija plašai publikai zināmi. Viņiem gluži vienkārši bija, pie kā kāpt "kulbā". Šķiet, ka motokrosa vadoņiem pienācis pēdējais laiks padomāt nevis par to, lai Latvijas čempionātā būtu pēc iespējas vairāk titula ieguvēju (vairāk nekā 20 čempioni tik salīdzinoši mazam braucēju skaitam - tas ir absurds!), bet gan ko pasākt, lai ekipāžu motokrosu Latvijā nepiemeklētu dinozauru liktenis. Tā tomēr mums ir ne tikai viena no motosporta disciplīnām, tā ir viena no mūsu motosporta tradīcijām, viena no Latvijas motosporta spožākajām vizītkartēm.