Lai viņi runā... Starp ķēmiem, kaunu un nolemtību!

Matīss Burģis (33.vieta): Pirmā cīņa bija ļoti nervoza...
(šeit un turpmāk tiek ņemti citāti no sportistu sniegtajiem oficiālajiem komentāriem Londonā)
Uzvarējis pirmo maču, Matīss zaudēja otrajā bez variantiem krievu veterānam un nezin kāpēc uztvēra šo spēli kā lielu traģēdiju. Burģis neizmantoja iespēju savam sporta veidam pievērst uzmanību. Jo tā bija Latvijas galda tenisa debija olimpiskajās spēlēs. Bet, ja cilvēks negrib runāt – lai lobās tālāk...

Uvis Kalniņš (30. vieta): Vakarā būtu nopeldējis vēl ātrāk...
Valmierietis bija pamatīgi sasprindzis un, ja godīgi – vispār jābrīnās kā viņš ar šo mandrāžu tika galā. Rezultāts kopumā pieklājīgs un, ja vien Uvis turpinās – viņa īstās spēles būs nākamās. Tiesa, līdz šim mums ar peldētājiem bijis tā – aizbrauca, apskatījās un...apmierinājās. Vai samierinājās ar realitāti... Vai viņš vakarā būtu nopeldējis ātrāk? Būtu, bet olimpiskās programmas priekšpeldējumi vienmēr ir no rīta. Uvi, ja gribi peldēt vakarā ātrāk, vispirms nopeldi ātrāk no rīta. Par personisko rekordu – paldies.

Gabriela Ņikitina (39. vieta): Viss ir super!
Meitene bija laimīga, ka bija olimpiādē. Bija redzams, ka pats pasākumu un nevis sports bija pārņēmis jauno peldētāju, kas noteikti nav pārmetums. Varēs savā CV ierakstīt, ka bijusi olimpiete. Būšu patīkami pārsteigts, ja Gabriela aizbrauks arī uz Rio... Visdrīzāk – Londonas baseins arī paliks par viņas vienīgo olimpisko piedzīvojumu.

Aleksandrs Samoilovs (9. vieta): Neesmu apmierināts ar spēli...
Viens no mūsu pludmales lauvām emocionāli jau ar turnīra pirmo spēli noteica gaisotni olimpiskajās smiltīs. Pēc dabas maksimālists, pēc tehniskajām iespējām varētu vēlēties vairāk izdomas. Teātra žanrā viņš zaudēja varbūt tikai Jamaikas sprinteriem, vienīgi – tie izrādījās publikai, jo bija stipri... Aleksandram ir liela loma pie otra pāra izcīnītās bronzas, vienīgi ar sevi vēl nemāk tikt galā.

Ruslans Sorokins (9.vieta): Nekas nesanāca jau no paša sākuma...
Jo no paša sākuma šajā pārī dominēja Saška... Daudzviet – pārspīlēti. Atradās sava spēles partnera ēnā. Dažos gadījumos prasījās, lai tajos pārtraukumos, kad abi sēdēja malā, Ruslans vienkārši pasūtītu Samoilovu šķērsām, bet – bija par inteliģentu... Vai -pieklājīgu.

Aleksejs Saramotins (55. vieta): Būtu bijis apmierināts ar desmitnieku...
Grupas braucienā Saramotinam kā vienīgajam mūsu riteņbraucējam nebija nekādu iespēju pacelties augstāk, par desmitnieku – nerunājot... Tajā pašā laikā, apliecināja, ka profesionāļa maizi ēd kā visi citi kolēģi – ja vajag, nobrauks līdz galam, pasprēgās atsevišķos izrāvienos un... nepārsteigs. Jo tāda ir viņa loma arī klubā.

Artūrs Plēsnieks (7.vieta): Esmu pilnībā apmierināts...
Gluži kā Ščerbatihs, tikai daudz jaunāka versija... Spēks vēl nāks klāt, Londonā izdarīja maksimālo, ko varēja no sevis un stieņa izspiest. Var redzēt, ka svarcelšanas virtuves kaislības nav viņu sabojājusi. Iedvesmo, ka Viktora treneris Andruškevičs fanātiski atdevies jaunā censoņa karjeras apčubināšanai. Izskatās, ka latviešiem aug lācis.

Afanasijs Kuzmins (17.vieta): Man ir kauns...
Veterāns bija paškritisks un atklāts. Tostarp, savā unikalitātē viņš laikam jau tomēr paliks nepārspējams. Interesanti, ka valstī, kur aizsardzības budžetam, tiek tērēts ar atliektiem galiem, pēc Kuzmina nav uzradies neviens pieklājīgs šāvējs šī vārda sportiskajā nozīmē. Saprotams – Afganistānā maksā vairāk...

Laura Ikauniece (9.vieta): Nedaudz pietrūkst, lai rezultāti būtu vēl labāki...
Daudzcīņniece liek pamatu nopietniem izaicinājumiem – šķiet, būs maz tādu atlētu Lavijas sporta vēsturē, kas tik vēsi un aukstasinīgi tika galā ar olimpisko spēļu neizbēgamo satraukumu. Laurai ir visi priekšnosacījumi, lai kļūtu ne tikai par vieglatlētikas jauno princesi, bet – par karalieni.

Poļina Jeļizarova (13.vieta): Es neesmu priecīga par 13.vietu...
Apņēmība un raksturs. Labojusi n-tās reizes valsts rekordu grūtajā šķēršļu skrējienā, liepājniece to izdarīja arī olimpiskajās spēlēs. Finālā sevi mazliet uzcepa, tomēr kopumā – vēl viena no jaunās paaudzes līderēm. Neņaud, bet dara.

Aiga Grabuste (bez rezultāta): Diemžēl dzīvē gadās visādi...
Daudzcīņniece tikai pēc izstāšanās atzina, ka pirms olimpiādes esot pārcentusies un tāpēc – iedzīvojusies savainojumā... Te gan jāvaicā – kur bija treneri, kas to visu apstāvēja, noskatījās, organizēja sacensību kalendāru? Aiga ir bijis labs izaicinātājs un atskaites punkts Laurai Ikauniecei, tajā pašā laikā vecums neliek par viņu runāt kā par rietošu sportisti. Vai viņa spēs aprast, ka jaunā sāncense jau šobrīd ir vienkārši labāka?

Mareks Ārents (22.vieta): Barankas nav – tas man pats galvenais...
Jā, arī tādus mērķus var izvirzīt olimpiskajās spēlēs. Latvijas kārtslēkšanas olimpiskā vēsture pazīst vārdu „baranka” (bez rezultāta), tāpēc Mareka veikums var tikt vērtēts kā apmierinošs. Grūtākais bija sasniegt olimpisko normatīvu, ko viņš paveica īsi pirms spēlēm. Olimpiādē gaidīt kaut ko vairāk vai to pašu, bija naivums – kas arī tika pierādīts.

Māris Urtāns (27. vieta): Gribas visu sākt no gala...
Pārdzīvoja, nodzina bārdu... Vai apņemšanās sākt visu no sākuma, nozīmē arī kaut ko vairāk par bārdas naža uztrīšanu? Māris gribēja vairāk, bet – vai varēja? Stāsti, ka treniņos viņš ir grūdis, nav vairs oriģināli. Paskatāmies rezultātus pirms olimpiskajām spēlēm – tur pat ap deviņpadsmit metriem ir grozījies. Kāpēc domāt, ka vienā olimpiskajā rītā pēkšņi viss mainīsies?

Jānis Leitis (35. vieta): Nevajadzēja skatīties uz amerikāni...
Viss labākais ar Jāni notika pirms olimpiskajām spēlēm, kad viņš Eiropas čempionātā atkārtoja Latvijas rekordu 400 metru skrējienā un izpildīja olimpisko normatīvu. Tas, ka Londonā viņš netika galā ar priekšskrējiena taktiku, paliek uz pieredzes rēķina, jo šis bija kucēns, ko vajadzēja slīcināt... Patiesībā – viņam ir jākoncentrējas tāllēkšanai, kas ir viņa īstā stihija.

Dmitrijs Jurkevičs (25. vieta): Nepaveicās ar skrējienu...
Vispār, olimpiskajās spēlēs, nonākot jebkurā skrējienā, nav stāsts par veiksmi... Ja vari, tad dari, ja nevari – nemeklē vismaz šādus attaisnojumus.

Arnis Rumbenieks (45.vieta): Pēc šī starta būs lielāka motivācija...
Trenera dēls pēc Londonas ir iedvesmots un tas ir labākais, kas ar viņu notika. Turklāt, viņš vēlas turpināt soļot, kas arī ir labi – vienam otram, saskaroties ar olimpiskās realitātes skaudrumu un konkurenci, tam nepietiktu dūšas.

Lauma Grīva (28.vieta): Nespēju aptvert, ka viss ir beidzies...
Tāllēkšanā, kur liela nozīme ir eksplozijai un prasmei ieskrējiena ritmā atrast tuvāko vietu uz atspēriena dēlīša – jābūt gatavam arī tad, ja ir dots tikai viens mēģinājums. Kamēr Lauma saprata, kur nonākusi – izrādījās, ka svētki beigušies. Varētu lūgt tētim (viņš arī treneris), lai tiek galā ar meitas galvu, tomēr – jālec tomēr ir Laumai. Vienus šādi aplauzieni stiprina, citus – sagrauj... Cerēsim, ka mums ticis pirmais variants.

Dace Lina (98. vieta): Finišēju ļoti skaisti...
Viņa tik ļoti gribēja piedalīties olimpiskajās spēlēs, ka to neslēpa ne pirms, ne pēc starta. Godīgi priecājās. Turklāt, iegaumējiet – viņa finišēja... Gribasspēka piemērs, ko ir vērts atgādināt. Par sportu te var runāt tiktāl, ka kvalifikācijas norma maratonā (maratonā!) tomēr bija jāizpilda.

Edgars Eriņš (22. vieta): Ko varēja, to izdarīju...
Mūsu labākais daudzcīņnieks, kurš visās disciplīnās ir labs, bet – tikai līdz starptautiskās arēnas durvīm... Londonā izturēja līdz galam un veltīja šo startu trenerim – cienījama attieksme.

Sinta Ozoliņa-Kovale (20.vieta): Jūtos atbildīga par savu startu...
Ja viņa šķēpmetēju ģimenē var iedot kādu pievienoto vērtību, tad tā ir šī tēze par atbildību. Bērna piedzimšana palīdzējusi raksturam – iespējams, pēc sportiskā niknuma labākā Latvijas sportiste šajā disciplīnā.

Līna Mūze (13. vieta): Tāds stadions!
Līnai laba vieta, taču kopumā viņa iederējās jūsmiņu kompānijā... Protams, ka emocionālais pārdzīvojums bija solīds, tomēr – arī tad ir jāsaprot, ka šādas iespējas pārsvarā tiek dotas vienu reizi dzīvē. Jātiek ar to galā, neatkarīgi no apstākļiem. Jo, ko tu teiksi otrajā piegājienā – ak, arī šis ir skaists stadions!

Madara Palameika (8.vieta): Astotā vieta tiešām nav slikta, vai ne?
Ar kurzemnieces spītību un tēva (arī viņu trenē tētis) nepiepildīto sapņu bagāžu mugursomā, mums izveidojusies koķeta un spēcīga personība. Labi saprot, kur atrodas, bet neapzinās, ka šobrīd viņas astotā vieta patiesībā ir dāvana, avanss. Labs materiāls nākotnei.

Vadims Vasiļevkis (38.vieta) : Karjerai lieku punktu!
Vīrs mocās, turklāt – tam nav nekāda sakara ar šķēpa mešanas sektoru. Diemžēl.

Ainārs Kovals (17. vieta) : Zinu, ko varu, tāpēc turpināšu strādāt...
Ja zini, tad parādi. Dīvaini, bet no trīs mūsu šķēpa metējiem, bija sajūta, ka Ainārs šo spēļu galarezultātu sagaidījis ar tādu kā atpestīšanas misiju. Proti – tagad viss būs tikai labāk. Redzēsim.

Zigismunds Sirmais (bez rezultāta): Man ir pazudusi šķēpa garša...
Pasaules junioru rekordists ir bez sāta... Varbūt vajag vienkārši kādu gadu iet pastrādāt ostā par krāvēju. Pamainīt vidi, zemapziņas izaicinātājus un, skat – būs ieviesta skaidrība arī par garšu. Sarkastisks pārspīlējums, bet galvu var sakārtot, ja izmanto galvu.

Dmitrijs Trefilovs (38.vieta): Biju uztraucies...
Vingrotājs netika galā ar olimpisko debiju – nebija gatavs ne tehniski, ne psiholoģiski. Tagad arvien vairāk saprotam, kāds brīnums mums savulaik iekrita Igora Vihrova personā. Labi, ka Igors ir palicis pie sporta veida trenera kārtā – tas sola turpinājumu.

Anastasija Grigorjeva (zaudējums 2. kārtā): Šī bija pretiniece, kas jāuzvar...
Pārdega ar lielu liesmu. Acīmredzams, ka nebija gatava olimpiskā turnīra psiholoģiskajām šūpolēm. Slikti, ka arī padomdevēji izrādījās tik pat negatavi.

Jevgeņijs Borodavko (zaudējums 2.kārtā): Bez komentāriem...
Ja trenerim ļautu tikai stāstīt par savu audzēkni, tad mums būtu izrunāta vēl viena zelta medaļa. Diemžēl džudo ar muti medaļas nedala. Ja pats sportists nebija gatavs izstāstīt līdzjutējiem, kas ar viņu notika Londonā, tad laikam jau patiešām nav ko stāstīt un - rezultāts ir drīzāk atbilstošs, nevis šokējošs...

Konstantīns Ovčiņņikovs (zaudējums pirmajā kārtā): Labprāt dienu sākt no jauna...
(sk.Griogerjevu) Lai gan Vsevelods Zeļonijs šo stādiņu bija apčubinājis no sirds... Acīmredzot, pārmēsloja.

Jānis Šmēdiņš (3.vieta): Šķita bezcerīgi, taču nepadevāmies...
Viens no tiem, kas izstaroja olimpisko aukstasinību un racionālu pieeju realitātei.

Mārtiņš Pļaviņš (3.vieta): Olimpisko medaļu nevar pārspēt nekas...
Viltība, apķērība, intelekts – bronzas komplekts.

Māris Štrombergs (1.vieta): Svarīgāku maču man nav bijis un nebūs...
Kā viņš to izdarīja! Pasvītroju – KĀ!!!

Edžus Treimanis (9.vieta): Pusfināls bija ņemams, un – jāņem...
Kritiens pirmajā dienā bija kā zīme – viegli nebūs. Iespējams, Londona viņa pārliecību noliks uz augstāka plaukta, jo tehniski viņš ir finālu braucējs.

Rihards Veide (13. vieta): Tik ļoti gribējās labu startu, ka pārcentos...
Iekļūšana pusfinālā ir laba vieta, turklāt – Rihards visos braucienos spilgti nodemonstrēja, ka viņš ir sīksts.

Sandra Aleksejeva (13. vieta): Vēl gribu sevi pierādīt un es to izdarīšu...
Ja izdarīs – būs labi, bet šobrīd 2012. gada augustā ir skaidrs, ka viņu un BMX meistarīgāko eliti šķir plats grāvis. Cīnījās godam, bet – tas tik vēl trūka, ja tā nebūtu.

Krists Straume (11. vieta): Finišā domājām, ka esam finālā...
Smaiļotājiem ir ārkārtīgi sarežģīta olimpiskā kvalifikācija un izskatās, ka šis ir maksimālais, ko no sevis viņi izspieda. Spēka pietiek, bet ir acīmredzams, ka šajā sporta veidā ar spēku vien jau sen vairs nevienu nepārsteigt.

Aleksejs Rumjancevs (11. vieta) : It kā visu darām, bet nepietiek...
Sk.Krists Straume. Izbrīnīja, ka olimpiādes laikā viens no smaiļotāja divnieka par katru cenu gribēja vēl sevi apliecināt individuālajā distancē. Vai tas bija pašapmāns, vai tomēr sportista nespēja apjaust, kur viņš ir nokļuvis? Londonas airēšanas kanāls prasīja maksimālu koncentrēšanos.

Igors Sokolovs (21. vieta): Biju gatavs tālākam metienam...
Kāpēc tad neuzmeti, ja biji gatavs? Tātad – laikam jau tomēr nebiji gatavs tik tālam metienam, lai būtu augstāks rezultāts. Jo gatavību apliecina sezonas galvenajā startā. Nekas netraucēja tam nobriest.

Ineta Radeviča (4.vieta): Sports nav dzīvē viss...
Psiholoģiski visstabilākā un stiprākā Latvijas delegācijas sportiste. Citiem derētu pamācīties tāllēcējas spēju koncentrēties konkrētajam startam vai mēģinājumam. Viens centimetrs līdz medaļai? Ja esam godīgi – Ineta pēc tehniskās varēšanas izcīnīja vietu, kas viņai pienācās.

Armands Zvirbulis (zaudējums 2.kārtā): Visas kārtis sakrita, lai es būtu finālā...
Vēl viena pasaciņa, ko atlēts izmisīgi stāsta, lai attaisnotu savu klātbūtni olimpiādē. Neviens jau viņu nesit. Tāpat – neviens no viņa negaidīja medaļu. Vai bija pamats, ka būs vairāk, nekā Armands iespēja? Nebija.

Igors Kazakevičs (45. vieta): Motivācija – iegriezt visādiem ķēmiem...
Ja sportistu trasē notur interneta komentāru kritiskā daļa, tad viņš pats arī atbild, uz ko spējīgs starp pasaules labākajiem. Nosoļoja līdz galam un ar to pietiks – bet viss pārējais ūdens par neatsūtītajiem apaviem, par fizisko darbu Vācijā utml., ir tikai zināšanai.

Jeļena Rubļevska (8.vieta): Neesmu apmierināta...
Neizmantoja iespēju paklusēt, izsakoties par citu komandas biedru startiem (kritizēja šķēpa metējus). Nez vai šo indes zobu vajadzēja tik uzskatāmi atrādīt. Bet tas, ka viņa ir neapmierināta ar rezultātu, parāda Atēnu sudraba laureātes maksimālismu. Apmierināts var būt tikai čempions.

Deniss Čerkovskis (19. vieta): Laikam nav lemts...
Pilnīgi lieki piesaukt kaut kādus augstākus spēkus, jo tas beigu galā arī sāk nomākt sportista zemapziņu. Ko nozīmē – nav lemts? Ja vajag vismaz četras olimpiskās spēles, lai to atklātu, tad jāatzīst – pie šāda sireāla secinājuma viņš ir nonācis par vēlu...

Valērijs Žolnerovičs (bez rezultāta): Nav vērts sevi mocīt...
Atbrauca ar savainojumu un domāja, ka tas pāries... Naivs priekšstats par savu organismu maratona slodzes apstākļos, vai tomēr izmisīgs aprēķins?

Agnese Pastare (24. vieta): Nolūzu ap sesto kilometru...
Treneris saka, ka Londonā viņš kopā ar sportisti bija laikam izvēlējies pārāk augstus mērķus, tāpēc soļotāja nav izturējusi. Vai treneris neapzinās savas audzēknes potenciālu? Diezgan dīvaina pieeja, ja runājam par augstu sasniegumu sportu. Domājams, ka šī mācība ies labumā...