Kā piešķilt slapju malku?

Sējēja menedžera biogrāfijā var atrast daudzus kniksīšus un izklupienus, reizēs, kad šķiet – nu, tas nevar būt, viņam tas neizdosies, to dabūt gatavu nav iespējams. Tā tas bija gan „Dinamo” pirmajā sezonā, kad sastāvam tika pieteikti labi un meistarīgi darītāji (cita lieta, ka toreiz maz kāds spēja novērtēt atbraucēju svaru), gan vēlāk, kad uzpeldēja acīmredzamais/neticamais Ozoliņa variants, iedvesmojošā Karsuma kārts, nostalģiskā Hosas atgriešanās. Tendence ir nenoliedzama – Sējējs savu menedžera rokrakstu slīpē pēc principa „par godu neticīgajiem”. Protams, tas viss iespēju un gaumes robežās, taču nevar noliegt – Normunda dzinulis ir vēlme pagrābt no tirgus labāko, ja vien tam ir atvēlēta nauda. Un – pat, ja tās nav, viņš cenšas šo eksāmenu nokārtot. Prāgā Sējējs diezgan apsviedīgi nodemonstrēja, ka spēj piedalīties arī lielāku kumosu dabūšanā un sakošļāšanā (Hara) un nav nekādu šaubu, ka tagad atkal esot Rīgā, viņš nebūs pasīvs notikumu vērotājs. Uz kuru pusi skatīties? Iesaku pavērtēt iespējamo jaunā trenera kārti...

Atcerēsimies, ka tieši Sējējs bija tas, kas savulaik Šuplera vietā ieteica Rautakalio. Kas no tā visa sanāca beigās, nav svarīgi, galvenais saprast, ka konkrētais menedžeris komandas galvenā trenera posteni redz kā loģisku sava darba turpinājumu. Jo – ja tevis savāktais sastāvs nonāk pie cilvēka, kas negrib, nemāk vai neprot rotaļāties, tad pats vien esi vainīgs. Nesaku, ka šobrīd Normunds kategoriski ir nostājies pozā pret Arta Ābola kandidatūru, vien vēlos hipotētiski norādīt, ka par galvenā trenera kandidātiem Rīgas „Dinamo” vadības galā runā un turpinās runāt... Ja Ābolam būtu pateikts „jā”, nekas neliedza ar viņu pagarināt līgumu, par to painformējot arī tautas masas. Ko vilkt garumā? Taču administrācija nesteidza šo darbu, bet tagad, līdz ar Sējēja atnākšanu, tas noteikti prasīsies pēc citiem akcentiem, vai vismaz – citas izvērtēšanas. Jo Normunds ļoti labi pazīst Arti, bet galvenais – „Dinamo” ģenerālmenedžeris pazīst vēl dažus labus trenerus, kas varētu atbilst konkrēto vajadzību nosacījumiem. Par ko ir runa? Jūs pārsteidza Pētera Skudras pēkšņā kļūšana par Ņižnijnovgorodas „Torpedo” kluba cilvēku Nr.1? Tādā gadījumā, paraudzīsimies uz situāciju, kad par Rīgas galveno kļūst, nu, piemēram, kāds no... Maskavas „Dinamo” treneriem. Te pārsteigumu noteikti būtu mazāk, nekā Skudras gadījumā. Bet – aizmirstiet Znaroku, kurš jau reiz te savu kandidatūru bija izspēlējis, bet – nevienojās. Kā jums patīk Harija Vītoliņa nosaukums? Atbilst visiem priekšrakstiem – sākot ar Savicka proponēto „mums vajag uz Rietumu vērtībām orientētu” (Haris dzīvo Šveicē, pārstāv slavenu latviešu hokejistu dinastiju), beidzot, pa kaktiem dzirdēto un salasīto, ka „agrāk vai vēlāk viņš gribēs būt pirmais”. Vai kāds vēl atceras, ka pirms šīs sezonas KHL „play off”, publiskajā telpā panesās ziņa, ka Znaroks ar Vītoliņu varētu kļūt par Rīgas „Dinamo” treneriem? Toreiz balamute bija Lipmans, savukārt maskavieši uzreiz centās paziņot, ka viņiem nav nodoms atteikties no treneru pakalpojumiem. Kam tobrīd tas bija izdevīgi, kāpēc par tādām lietām sāka runāt tieši Kirovs, kurš no tā beigās guva labumu – vēsture pieklājīgi klusē. Tostarp tā pati vēsture zina teikt, ka par Vītoliņa kandidatūru Skanstes ielā pie kamīna ir runājuši vairāk nekā divi...

Harijs Vītoliņš ir pievilcīgs Rīgas „Dinamo” projektam vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš ir bijis autoritāte kā spēlētājs un kā tā sauktais „latviešu hokeja mentalitātes pazinējs”. Kad viņgad par treneri tika nosaukts Peka Rautakalio, tieši Haris bija tas, kas pateica, ka „viegli viņam nebūs un, ka divus trīs gadus vajadzēs, lai izkostu latviešus”. Gan tāpēc, ka lielu daļu no Rīgas dinamiešiem Vītoliņš bija darbībā pārbaudījis pie Latvijas izlases, gan arī tāpēc, ka labi zināja Rautakalio metodes (pats savulaik pie Pekas bija Šveicē trenējies). Lai kādi arī bijuši Harija panākumi kopā ar Oļegu, brienot Maskavas pļavās, neatstāj sajūta, ka Vītoliņš vēlētos kaut ko vairāk par otrā trenera posteni. Viņš nav tas, ka negrib būt ģenerālis. Pērnvasar varēja pamanīt, ka treneris ir saērcināts - ka Latvijā viņa izcīnīto Gagarina kausu „nenovērtē”. Intervijā kādam vīriešu žurnālam šī sajūta netika slēpta. Skaidrs, ka Krievijā priekšplānā izvirzās Oļegs. Kas atliek Harim? Pierādīt, ka viņam arī pašam ir svars. Agrāk vai vēlāk notiktu nenovēršamais – Vītoliņš mēģinātu iztikt bez Znaroka, pierādīt, apliecināt, ka pats arī spēj trenēt, turklāt augstā līmenī. Domājiet, ka Skudras piemērs viņam nedod pa nerviem? Ja paskatās un novērtē spēles lauku, ko viņam vajadzētu uzrakt – paliekam KHL robežās, kur Haris ir atpazīts un cienīts – pirmais klubs, kas tomēr nāk priekšprātā, ir Rīgas „Dinamo”. Te viņš justos kā starp savējiem – ja runājam par hokeja sabiedrību.

Cik liela ir varbūtība, ka tā varētu notikt? Liela, jo nauda ir svarīga, bet viņa vecumā būtiska loma ir arī ambīcijām, izaicinājumam. Sējējs kā menedžeris mierīgi varētu to dabūt gatavu. Haris ir Normunda cīņu biedrs kopš seniem laikiem - abi ir viengadnieki un kopā savārījuši gan sūdus, gan izēduši ievārījumus. Jaunajam/vecajam „Dinamo” menedžerim šobrīd vajag arī leģendu, stāstu, ar ko uzšķilt dzirksteli pie „Dinamo” izmirkušajām malkas pagalēm. Ābolu šajā ziņā būtu vienkārši nobīdīt sāņus, jo „te nāk viens, kas tomēr pašu Gagarinu ir taustījis”. Katrā ziņā, te Normunds nekompleksotu. Tas neradītu pumpas un niezi arī viedajā vadības galā, kur pret Znaroku izturas augstprātīgi, bet Vītoliņš vēl nav atstājis šādu pēcgaršu...
Turam acis un ausis vaļā!