Kā nejauši iemaldījies svešinieks...

Var mierināt sevi ar faktu, ka punktu nav arī tādām spēcīgām komandām kā Rumānija un Šveice, taču šāda mierināšana būs tikai vēl viena savas bezspēcības kaut ko mainīt apliecināšana. Protams, ka ar Evaru Klešniku, Aivi Jurdžu, Jāni Glušaku, Margotu Valkovski, Raimondu Šteinu un Vladi Gūtmani ierindā Latvijas izlase būtu spēcīgāka un kāds punkts vai uzvara mums varbūt būtu. Taču - tikai varbūt un ne jau par to, kā "būtu bijis, ja būtu bijis" šoreiz ir jārunā. Tieši tāpēc arī ir tā, kā tagad ir - proti, dažādu objektīvu iemeslu dēļ no sastāva izkritušiem spēlētājiem nav pilvērtīgas maiņas vai arī šī maiņa nupat tikai parādījusies (vai tā būtu noticis, ja spēlētu arī pieminētais sešnieks - tas vēl ir liels jautājums), ka Latvijas izlases sniegums un rezultāts šajā kvalifikācijas turnīrā ir bēdīgi reāls. Diezin vai izdosies uzvarēt atlikušajās divās spēlēs jūnijā savā laukumā ar Īslandi un viesos ar Vāciju, tā ka īstais laiks būtu pārvērtēt vērtības, kas nebūt nenozīmē jaunas izlases veidošanu (patiesībā tā jau arī veidojas).

Lietuva divreiz pārspēja Rumāniju, ar kuru mēs salīdzinoši nesen spēkojāmies savā tolaik labākajā sastāvā, taču pārspēt to nespējām. Igaunija savukārt divreiz pārspēja Bosniju un Hercegovinu, kas arī nav vāja komanda, kaut arī laikam vājākā no visām bijušās Dienvidslāvijas valstu izlasēm. Lietuvas un Igaunijas izlašu uzvaras ir likumsakarīgākas tāpat, kā mūsu zaudējumi. Lietuvas izlases kandidātu sarakstā bija 11 spēlētāji no Spānijas, Šveices, Austrijas un Francijas virslīgu klubiem, trīs spēlētāji no Spānijas un Vācijas otrās pēc ranga līgas klubiem un pieci spēlētāji no Lietuvas komandām. Visnotaļ vērā ņemams spēks, arī uz papīra Rumānija nebūt nebija spēcīgāka. Igaunijas izlasē spēlē 7 handbolisti no Zviedrijas, Somijas, Grieķijas un Dānijas virslīgu klubiem, viens no Vācijas 2. bundeslīgas un 7 spēlētāji no diviem vienīgajiem profesionālajiem pašmāju klubiem (mums tādu nav vispār) - HC "Kehra" un Pilvas "Serviti". Nav tik iespaidīgi, kā lietuviešiem, bet arī pieņemami, turklāt bosniešiem jau arī sastāvā nebija nekas ārkārtējs.

Kā uz kaimiņu fona izskatās pašreizējā Latvijas izlase? Četri spēlētāji no Slovakijas, Norvēģijas, Portugāles un Austrijas virslīgas klubiem, pārējie - no Vācijas 2. bundeslīgas un Spānijas otrās pēc ranga līgas, Vācijas 3. bundeslīgas, kā arī Latvijas virslīgas klubiem. Salīdzinājums ir pārliecinoši par labu kaimiņiem. Austrija savukārt ir apmēram Rumānijas līmenī, varbūt nedaudz spēcīgāka par Bosniju un Hercegovinu, taču nesalīdzināsim pretiniekus - pirmām kārtām jau mēs paši esam vājāki. Ne jau leģionāru skaits izlasē ir svarīgs, bet gan tas, kādā līmenī tie spēlē savos klubos. Trešā līgā arī handbola lielvalstī Vācijā tomēr ir trešā līga. Tāpēc laikam nav jābrīnās, ka 11 vārtus divās spēlēs ir guvis 20 gadus vecais izlases debitants Austris Tuminskis no Portugāles virslīgas kluba SC "Horta", ka viens no rezultatīvākajiem bija Elvijs Borodovskis no Norvēģijas virslīgas kluba "Follo", ka pirmajā spēlē ar austriešiem sekmīgi debitēja izlasē Dainis Krištopāns no Slovakijas čempionvienības Prešovas "Tatran" (šosezon guvis 28 vārtus EHF Čempionu līgas grupu turnīrā). Jā, tie arī nav nekādi grandi handbolā, taču šo valstu (īpaši Norvēģijas) virslīgas ir diezgan labā līmenī, tās klubos rit profesionāls darbs un ja vēl pašam ir vēlēšanās kaut ko sasniegt, tad rezultāts laukumā ir redzams. Tā ka - no vienas puses - panākums jau ir mūsu iekļūšana šajā kvalifikācijas turnīrā, bet - no otras puses - mēs šeit tomēr esam likumsakarīgi sveši.

Māris Veršakovs, Borodovskis, Tuminskis, Krištopāns, Ingars Dude, Jurdžs, Glušaks, Artis Kurmēns un Šteins laikam būtu tie spēlētāji, ap kuriem varētu veidot jauno izlases modeli, iesaistot tajā arī pieredzējušākus spēlētājus (Evaru Klešniku, Andreju Kuzminu, Ģirtu Lilienfeldu, varbūt vēl 2-3). Plus - ir talantīgi 18-22 gadus veci spēlētāji pašmāju čempionātā, taču tur jau tā lieta, ka pārāk liela atšķirība ir trenētības un spēļu līmeņos starp labu ārzemju klubu un pašmāju komandu spēlētājiem. Lietuvā un Igaunijā šī atšķirība ir krietni mazāka. Ja kāds šaubās, tad var apskatīties, piemēram, Baltijas līgas turnīra tabulu - regulārajā čempionātā abas spēcīgākās (arī šosezon) Latvijas komandas LSPA un Dobeles TENAX ieņem 6. un 7. vietu septiņu komandu konkurencē. Turklāt šosezon Baltijas līgā nespēlē ne Baltkrievijas labākie klubi, ne Sanktpēterburgas komanda. Nevar no zila gaisa spēlētāji "iekrist" labos ārzemju klubos, lai tajos tiktu, vispirms ir jāsasniedz pietiekami labs līmenis Latvijas komandās, bet tas ar pašreizējo treniņdarba režīmu tajos diezin vai ir iespējams. Neviens no Handbola federācijas nebrauks un neorganizēs klubos treniņdarbu, tā ka vispirms no pašu vēlēšanās un mērķtiecības (arī no iespējām, protams) ir atkarīgs, kādas pārmaiņas mūs gaida jau tuvākajā laikā, jo 1980./1981. gadā dzimušo paaudze, uz kuras plus dažu jaunāku vai vecāku spēlētāju pleciem arī turējās izlases spēks, jau ir tuvāk karjeras beigām nevis jauniem izaicinājumiem. Cita lieta, ka izlase ir lielā mērā arī attiecīga sporta veida saimniecības spogulis. Lietuvā un Igaunijā rokasbumbas klubu rocība nav ne tuvu starp lielākajām, salīdzinājumā ar citām sporta spēlēm, taču laikam jau kaimiņi savu rokasbumbas saimniecību prot apsaimniekot daudz labāk un mērķtiecīgāk. Lai cik tas nebūtu bēdīgi, bet mūsu talantīgākajiem pašreiz prātīgākais laikam būtu braukt prom jau 18-19 gadu vecumā un jāizvēlas klubs, kurā būtu nodrošināts profesionāls treniņdarbs ar visu, kas tam pakārtots (Krištopāna, Tuminska, Borodovska piemērs). Cita lieta, kā kļūt pamanītam, ieinteresēt par sevi. Kas ar šādiem spēlētājiem, kas var pa īstam uzplaukt ārzemju klubos, teorētiski var notikt tālāk - tas jau ir cits temats. Savukārt, spēlējot 24-25 gadu vecumā, piemēram, Vācijas 3. bundeslīgā un netiecoties uz augšu, nav iespējams progresēt. Izskatās, ka dažiem pilnīgi pieņemams ir princips "arī tāpat ir labi".

Spēles ar Vāciju, Īslandi un Austriju neatkarīgi no to rezultātiem ir ļoti vērtīgas tikai viena iemesla dēļ - nevar zināt, kad vēl mums būs iespēja tik labi paskatīties uz sevi no malas jeb redzēt sevi uz tik spēcīgu izlašu fona. Taču šī vērtība tā arī paliks virtuāla, ja nesekos rīcība visos līmeņos.