Humpalu loģika

Latvijas biatlona saimniecība šobrīd atgādina ļooooooti atpalikušu kārtību, lai gan rezultāti fragmentāri uzjundī optimismu. Gadījums ar Madaras Līdumas sporta tērpu, kad sportisti diskvalificēja tāpēc, ka viņas sacīkšu forma neatbilda noteiktajām normām, ir simbolisks. Kāds neizlasīja, cits neievēroja, vēl kādam nebija laika – un tā tālāk. Kam negadās? Visi esam cilvēki. Beigu galā var taču iedot pa muti arī pašai sportistei – sak, ko lien ar savām adāmadatām pie Latvijas izlases formas tērpa. Vēl varētu piesieties izlases galvenajam trenerim, taču viņš ar komandu strādā sabiedriskā kārtā un uz sezonas galvenajiem mačiem nemaz neaizbrauca. Laikam ir jābūt lielam izmisumam, lai tik svarīgu amatu atstātu tādā novārtā. Kad mūsu kungi skrēja stafeti, sapratu, ka ir vēl bēdīgāk – valsts komanda atgādināja humpalu parādi. Ja kādam svešajam būtu gribējies izsekot līdzi Latvijas izlases identitātei vai krāsām – tas neizdotos. Viens ar sarkanu kombinzonu, otrs ar melnu, trešais ar raibu, ceturtais – eh... Var jau arī šo defektu padarīt par efektu un iestāstīt, ka mēs ieviešam biatlonā jaunu modi – katram savs krekls tuvāks, ērtāks. Vienīgi žēl, ka tas mūsu sportistiem ir ne tikai ērtākais, bet vienīgais krekls... Un visticamāk, ka gādāts par paša naudu, nevis kroņa sarūpēts. Vienkārši nožēlojami? Nē, pelnīti...

Uz visa šī fona izbrīna biatlona sabiedrības attieksme. Kā tas varēja notikt, ka sporta veidā, kurā esam mierlaiku Latvijā sasnieguši vienus no labākajiem rezultātiem starp visiem olimpiskajiem sporta veidiem, kurā mums ir ne tikai kompetence, bet arī izcilas personības - esam nolaidušies tik zemu? Kur ir biatlona sabiedrības iniciatīva, organizētība, kur ir tās spēks? Nolamāt pašreizējo federācijas prezidentu, par viņa nespēju izslaucīt istabu – tā ir nieka lieta. Ko tas maina? Saprotu, ka pēc aktīvajām sporta gaitām pie sava sporta veida tādā vai citādā kapacitātē ir palikuši gandrīz visi deviņdesmito gadu Latvijas biatlona varoņi. Ko viņi tur dara? Smērē slēpes, vāc patronu čaulītes, vēro sniegu? Kad viņi bija trasēs, tad redzējām spēku – arī tagad viņiem vajadzētu būt avangardā, lai savu sporta veidu celtu pretī saulei. Kāpēc tas nenotiek? Kāpēc šie simpātiskie atlēti ir izvēlējušies knābāt zem galda pakritušās drupačas, bet neko nedara, lai biatlona mājai uztaisītu kapitālo remontu? Kas vēl, ja ne viņi? Ja Ješkam (Nākumam) bija dūša braukt uz Angliju mazgāt mašīnas un pēc tam atvērt Rīgā fitnesa centru – tad nevar teikt, ka puika ir bez aknām. Ja Oļegs (Maļuhins) pēc aktīvajām gaitām skrien deputātos – arī tas liecina par ambīcijām un apņēmību. Tieši šāda attieksme šobrīd ir vajadzīgs biatlonam, viņu sporta veidam – mērķtiecība un spītīga varēšana. Skaidrs, ka ar varu kādu spiest atdoties pagalma akai vai purva akacim – nav labi. Taču, ja tādu trako vai brīvprātīgo nav, tad neizgudrosim pasakas par mistisko federāciju, kas neko nevar, vai – nedara. Jo federācija ir viņi paši.

Nav naudas – tā pārsvarā dzird ņurdam no Latvijas biatlona aizgalda. Starp citu, Ilmārs Bricis arī ņaud, taču viņš iet un pats sameklē to, kas viņam ir vajadzīgs. Par spīti sistēmai, Bricis naudu sev atrod un četrdesmit gadu vecumā turpina aktīvās sporta gaitas. Jā, tas nav labi, nav normāli, bet Ilmārs saprot, ka neviens neko viņam klāt šobrīd nenesīs – tikai pats. Tātad laikam nevar teikt, ka naudas nav vispār. Tā ir jāmāk paņemt, atrast, pacelt no zemes... Federācija neko nedara? Tad ir pretjautājums – kas ir šī federācija? Tie ir visi, kas uzskata sevi pie biatlona esam. Ja viņus neapmierina līdzšinējā kārtība, tad viņi paši lietas var mainīt. Pārvēlēt, iebalsot, sakārtot – izveidot tādu organizāciju, kas atbilst lietu kārtībai. Jo runa ir par olimpisko sporta veidu, kas Eiropā šobrīd pelna vislielākos komerciālos panākumus. Ja Latvijas biatlona sabiedrība to nevar vai negrib izdarīt, tad neviens cits viņu vietā to nedarīs. Tad viņi to ir pelnījuši. Saimniecība nav tik liela, lai nesaprastu – kur te kaut kas sākas, kur beidzas. Ja viņi to patiešām nesaprot, tad, acīmredzot vajadzēs paiet vēl kādam laikam, lai pie šīs galda apsēstos cilvēki, kas vienkārši dara. Rīkojas. Par šo kuslumu vai impotenci brīnos arī tāpēc, ka nav bijis tā, ka Latvijas biatlonā ir pārdzīvoti treknie gadi. Tie varbūt bijuši trekni trasēs, ar sasniegtajām vietām un rezultātiem, bet nekādā ziņā tur nav bijusi pārpilnība, ja runājam par naudu vai – sistēmu. Tātad – nevar teikt, ka kaut kāda paaudze ir visu notrallinājusi, bet viņu pēcnācēji ir saņēmuši tikai parādus un slimības. Ja nevaram sākt ar zvaigžņu celšanu no debesīm, tad varbūt tik daudz, lai izlasei visiem būtu vienādas formas – to taču spējam? Un tad tālāk – soli, pa solim... Nebūs tā, ka jums kāds vispirms noliks pie kājām miljonu, un ieprecinās karaliskajā dzimtā. Ja šī formula neapmierina, tad humpalas esam pelnījuši. Diemžēl.