Martins riskēs, jo Latvijai pienākas

Martins Dukurs pats intervijās parasti runā par sapni, bet viņa tēvs un treneris Dainis Dukurs runā par skaistiem braucieniem. Tulkojumā tas nozīmē – zelts Martinam un divas medaļas – katra savam dēlam. Un kāpēc ne? Olimpiskais sudrabs Martinam jau ir, olimpiskā ceturtā vieta Tomasam – arī. Gandarījumu var sniegt tikai kāpšana augšup “pa karjeras kāpnēm”.

Izejas pozīcijas nav sliktas – visi iespējamie tituli Martinam, atskaitot olimpisko zeltu, trīs medaļas Eiropas čempionātā un trīs godalgotas vietas pasaules kausa (PK) kopvērtējumā pēdējos trijos gados Tomasam. Liekam klāt starta metrus, kuros mūsējie ir vieni no labākajiem pasaulē, braukšanas prasmi, beidzot Tomasam uzbūvētu konkurētspējīgu skeletonu, pašu taisītas slidas. Arī Dainim Dukuram nav ko sev pārmest: “Viss ir izdarīts simtprocentīgi. Līdz šim brīdim. Pārējais – starts un pats brauciens – ir sportistu rokās.”

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka četrus gadus sportisti ir melnu muti ņēmušies pa svaru zāli, stadionu un starta estakādi, kamēr Dukurs seniors – pa darbnīcu. Tomēr ir viena lieta, ko Dainis nedara – tas ir karstais kartupelis skeletona pasaules mutēs – slidu cietība. “Es kā inženieris varētu minēt, kā no materiāla, ko Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija (FIBT) izdala visiem vienādu, var dabūt gatavu to, ka slida ir tik cieta, ka to nebojā svešķermeņi trasē, kas ļauj nezaudēt ātrumu, taču praktiski es to nezinu, jo mēs ar to nenodarbojamies. Tas, kā slīd slidas dažām izlasēm, rada aizdomas, ka tur viss nav tīrs.”

Kuras izlases tiek domātas? Pirmkārt, mērķēts Krievijas virzienā, kas jau pagājušajā gadā iekrita ar paaugstinātas cietības slidām. Saliekam to kopā ar pagājušā gada pasaules čempiona krieva Aleksandra Tretjakova fantastiskajiem rezultātiem starta metros, ar FIBT un Krievijas federācijas siltajām attiecībām, Soču trases mājas faktoru, iespējām regulēt ledus temperatūru, 60 caurumus trasē, kas saistīti ar laika ņemšanu, un kļūst skaidrs, ka ne jau Martins Dukurs ir galvenais sacensību favorīts. Atceramies, ka arī vairākas uzvaras Martinam šosezon nav nākušas tik viegli, kā tas bija iepriekšējos gados, bet dažas no tām tā arī neatnāca. “Redzam, ka konkurenti ir stipri, ka dažiem slīd labi, viņi kļūdās, bet slīd atkal labi,” ar vieglprātību konkurentu nenovērtēšanā Dainis Dukurs neaizraujas. “Mums savukārt it kā ir labas braukšanas prasmes. Mājinieki ir stipri. Es domāju, ka ar viņiem īpaši būs jāpacīnās, jo trase viņiem ir zināma labāk nekā mums, un viņi tās niansītes labāk būs piebraukuši.” Uz jautājumu, vai labākās līnijas mājinieku izpildījumā arī pētītas, Dainis apstiprina rūpīgu gatavošanos: “Mums ir zināmi konkurenti, ko mēs filmējam. Esam filmējuši citās pasaules trasēs, un filmējam arī šeit. Te mēs filmējām visu pirmo desmitnieku ar domu – redzēt, kā viņi brauc.”

Tikmēr konkurenti, it īpaši krievi, mēdz laist arī muļķi. Jau pierasts, ka treniņos ar rezultātiem baida vācieši, kuri reizi pa reizei Sočos apliecināja, ka varbūt nav tik miruši, kā visu sezonu izlikās. Arī amerikānis Metjū Antuāns un citi konkurenti brīdi pa brīdim grozījās labāko sešiniekā. Savukārt “Tretjakovs pēdējā treniņā vinnēja visus ar pussekundes pārsvaru, bet otrajā 0,5-0,7 sekunžu pārsvars strauji nodzisa, tik strauji, ka nevar saprast, kur,” rēbusus trenerim sagādājis galvenais uzvaras pretendents. “Varbūt treniņā gribēja pabiedēt mūs vai ierādīt mums mūsu vietu.”

it kā slidu izvēle ir veikta, taču “mājinieki zina, kāda būs ledus temperatūra. Tā mainās – vienu dienu ir mīnus trīs, vienu – mīnus septiņi grādi. Varbūt Martins ir izvēlējies tādu slidu, kas ir grūti vadāma, bet tā būs ātra. Viņš varbūt savā ziņā riskē un iet uz visu banku, jo tā bez kļūdām vai ar mazām kļūdām būs vieglāk cīnīties ar krievu Aleksandru Tretjakovu, kurš mačos būs labs.”

Kas neriskē, nedzer šampanieti, bet šampanieti Martins var dzert tikai vienā gadījumā... Kāds ir tas gadījums (vietas, rezultāti), izvairās runāt arī Dainis. Tomēr viņš pieturas pie tās pašas filozofijas, pie kuras pieturējies jau visu šo olimpisko ciklu: “Es teikšu tā, ka mani priecētu, ja katrs nobrauktu četrus sev labus braucienus, lai viņiem ir gandarījums par to, ka tas smagais darbs, ko viņi ir izdarījuši iepriekšējos četros gados, un arī šīs pēdējās nedēļas veikums – darbs šeit, ir bijis pareizs. Lai viņiem finišējot ir gandarījums par katru no šiem četriem braucieniem. Lai dvēsele priecājās!”

Uz norādi par to, ka skeletonistiem piemēru jau ir parādījuši kamaniņu braucēji, Dainis noņem cepuri brāļu Šicu priekšā (saruna notika pirms komandu stafetes. - D.Ā.): “Latvijai arī kaut kas pienākas. Patīkami, ka tie ir siguldieši brāļi Šici, ļoti pozitīvi cilvēki. Kamanas ir pelnījušas, jo arī viņi ir daudz izdarījuši, un tas ir viens no mūsu Latvijas sporta veidiem, kas brīdi pa brīdim atzīmējas.” Lūkojoties nākotnē, ir tāda sajūta, ka Latvijai pienākas vēl kas bez divām kamaniņu braucēju bronzām...