Latvija – nākamā tramplīnlēkšanas lielvalsts?

Jaunatnē – starp labākajiem pasaulē

Latvijas labākie tramplīnlēcēji ir vecumā no 9 – 12 gadiem. Vecāku par viņiem vienkārši nav. Treneris Agris Kumeliņš sarunā ar SA+ lepni uzskaita visus pēdējos panākumus. Piemēram, nesen Vācijā uz starta izgājuši 5 jaunie sportisti, no kuriem 4 izcīnīja 1. vietu savās vecuma grupās, bet viens – dalītu 3./4. vietu. Tāpat arī neoficiālajā bērnu pasaules čempionātā 3 zelta godalgas. Protams, ka arī šajā sporta veidā viss balstās uz vecāku fanātismu un naudas maka biezumu. „Mēs palīdzam ar informāciju, komunikāciju ar citām federācijām, treneriem,” uzskaitījumu sāk Agris Raugulis, LSS (Latvijas Slēpošanas savienība) atbildīgais sekretārs. „Kaut kad esam viņiem formas iedevuši, palīdzējuši ar inventāru. Katru vasaru palīdzam aizbraukt arī uz vienu nometni Austrijā – tas viss ir mūsu ieguldījums, pārējais, lielākoties, uz pašu pleciem,” uzskaita Raugulis.

„Ja nevar nekur aizbraukt, tad arī nav rezultātu. Uzturamies pārsvarā ārzemēs, kur ir normāli tramplīni – 70 metru un 40 metru ,” stāsta Kumeliņš, Siguldas tramplīnlēcēju treneris. „No Latvijas mums nav pilnīga nekāda atbalsta pašlaik. Mēs cenšamies apmeklēt FIS (Starptautiskā Slēpošanas federācija) apmaksātās nometnes.” Latvijā ir divi klubi, kur var apgūt šo sporta veidu. Otrs atrodas Ogrē, kur jauno maiņu audzina pieredzējušais Modris Krūze. Arī Krūze uzskaita labākos sasniegumus, īpaši izceļot 9 gadus jauno Markusu Vinogradovu, kurš 9 gadu vecumā jau lec no 90 metru tramplīna. Zīmīgi, ka šis puisis jau cītīgi mācās vācu valodu, jo gatavojas pārcelties uz Austriju, kur būs topošajam profesionālim atbilstošs treniņu process. Jānovēl veiksme un izturība, bet vecākiem un vectēvam, kurš gatavojas to visu finansēt, pacietība.

Tramplīns kā strīdus ābols

Attēlā redzamais Siguldas tramplīns bija iemesls, kāpēc tramplīnlēkšana pēkšņi nonāca reģionālās preses slejās. Uzcelts pirms dažiem gadiem, tas momentāni kļuva par karstu sarunu tematu gan domē, gan būvvaldē, gan dzīvojamo masīvu pagalmos, kur uz soliņiem sēdošo pensionāru tribunāls arī deva savu atzinumu. Kumeliņš atminas būvdarbu gaitu, skaidrojot, kāpēc būvatļauja nemaz nebija nepieciešama. „Ja nav uz pamatiem, nekādu projektu nevajag. Man bija uztaisīts skiču projekts – kā viņš apmēram izskatīsies.” Kumeliņš atceras, ka pašvaldība pretenzijas sākusi celt tikai tad, kad ieraudzījusi, kā tramplīns izskatās.

„Visas problēmas sākās, kad no Somijas bija jāpērk mākslīgais segums. Tā viņš maksā 70 eiro kvadrātmetrā, bet mums bija gatavi atdot pa 40 – lai sporta veids varētu attīstīties Siguldā. Tad pilsētas mērs bija Tālis Puķītis, viņš mani atbalstīja. Tad bija jāraksta iesniegums gan uz rajonu, gan pašvaldību. Tramplīns maksā 15 tūkstošus eiro. Uzrakstījām uz rajonu, atbilde bija pozitīva, tikai vajadzīga bija pašvaldības ieteikuma vēstule, bet pašvaldība to nevarēja dot, jo mums nebija projekts. Iznāca nelikumīgā būve. Ar to arī visas problēmas sākās. Vajadzēja izstrādāt projektu, par kuru man paprasīja 600 latus, man tādas naudas nebija. Tad pašvaldības Attīstības komitejas sēdē tika nolemts, ka vajag mani atbalstīt. Attīstības komitejai naudas nav, ir Sporta komitejai. Rakstījām uz Sporta komiteju, kuriem jau bija iesniegts Attīstības komitejas lēmums, ka vajadzētu atbalstīt. Sporta komiteja atbildēja: „Tikai par saviem līdzekļiem!” Tā arī nonāca līdz lēmumam, ka jānojauc. Beigās gan viss tika sakārtots, un atļāva mums tramplīnu paturēt.”

Palīgā devās arī LSS, kuri aicināja pievērt acis – sporta veida attīstības labā. Beigu beigās dome deva zaļo gaismu, taču ar norunu, ka viņiem tur nebūs jāiegulda ne santīma. Lēmums par nojaukšanu tā arī spēkā nestājās, taču tas nenozīmē, ka nesākās pakāpeniska tā izpilde. „Siguldā mums bija problēma, jo vasarā mums nozaga metāla ieskrējiena sliedi, kas 700 latus maksāja. To nozaga, lai atdotu lūžņos vienkārši. Tāpēc rudenī mēs tikai uzlikām vietā, tāpēc vasarā Siguldā neko nevarējām darīt,” skarbo situāciju iezīmē Kumeliņš, skaidrojot, kāpēc ir izpalicis vasaras treniņu process Siguldā. Pašlaik treniņu process notiekot intensīvi, taču šo rindu autors, siguldietis būdams, ir šo gadu laikā ļoti daudz braucis garām šai sporta būvei, taču rosību nekad nav redzējis, tāpat kā nav saticis nevienu, kas būtu redzējis. Tā gan sportā ir – treniņu procesam ir jābūt maksimāli slepenam.

Ogrē šādu problēmu nav, jo treniņu process norit kā plānots, turklāt Krūze gatavojas būvēt vēl trīs jaunus mazos tramplīnus – zeme tam ir iedalīta, jāsper nākamie soļi, proti, jāvāc līdzekļi. Problēma esot ar Kumeliņa pieminētajām FIS nometnēm, kur Krūze met akmeni LSS dārziņā.

Notikusī/nenotikusī nometne

FIS rīko bezmaksas nometnes, kur ir jāsedz tikai savi ceļa izdevumi. Latviešu sportisti labprāt naski izmanto šādu iespēju, taču tam visam vajag nosūtījumu – ne ģimenes ārsta, bet LSS gan. „Vasarā bija paredzēta un arī notika FIS rīkotā nometne. Mēs zvanām uz LSS, bet viņi saka, ka nav. Viņi mūs vienkārši neaizsūtīja. Bez Latvijas Slēpošanas savienības akcepta mēs nekur nevaram aizbraukt. Savienība mums pasaka, ka nav tādas nometnes. Zvana mums ungāri, ar kuriem mums ir laba sadarbība, viņi prasa: „Kāpēc jūs nometnē nebijāt?” Bet mums pasaka, ka nav!” sašutis ir Modris Krūze. Viņš redz tikai vienu iemeslu tam, kāpēc šāda LSS atbilde:

„Varbūt tāpēc, ka mēs biedru naudu nemaksājam savienībai, jo mums nav ko maksāt. Jāmaksā 250 Ls gadā, mums tādas naudas nav. Ko es no bērniem paņemšu?” vaicā Krūze. „Neviens jau nesaka, ka mūs nesūtīs. Vienkārši pasaka, ka nometnes nav. Konflikta situācija var būt tikai tāpēc, ka mēs biedru naudu nemaksājam.” Raugulis gan neatceras šādu situāciju, vien piemin citu gadījumu. „Šoziem bija tāds gadījums, kad nometne bija distanču slēpotājiem un Ziemeļu divcīņai. Mums no FIS atbildēja, ka viņa ir tikai vienam sporta veidam,” stāsta Raugulis. Pirmais jautājums – kura puse maldās? Otrais – vai Ziemeļu divcīņa un distanču slēpošana tagad ir viens sporta veids? Tiesa, neizskatās, ka abas puses būtu ieinteresētas uz dialogu. Varbūt jāsāk ar biedra naudu?

Pasaules kauss tramplīnlēkšanā...Siguldā?

Agris Kumeliņš, izcīnījis cīņu par vienu tramplīnu, ir sācis jau nākamo, daudz apjomīgāko. Stāsts ir par lielā tramplīna celtniecību Siguldā. „Pašlaik top projekts lielajam tramplīnam Siguldā. Bet kā notiks tālāk – nezinu. Iespējams, ka izdosies tikt pie Eiropas naudām,” saka Kumeliņš. FIS pārstāvis bija ieradies, lai apskatītu vietu – bija pozitīvas atsauksmes. Runa ir par 120 metru tramplīnu. Ja mums izdodas uzcelt tādu, kāds viņš ir iecerēts, tad Siguldā būs kāds no Pasaules kausa posmiem,” stāsta Kumeliņš. „Starptautiskā federācija ir atzinusi, ka Siguldas variants ir ļoti labs – ēdināšana, dzīvošana – turklāt mēs esam pa vidu starp Rietumeiropu un Austrumeiropu,” veiksmīgo atrašanās vietu akcentē Kumeliņš. Esot atbalsts arī no igauņiem, kas saredzot izdevību. „Igauņi mūs ļoti atbalsta, jo tad varētu rīkot mačus arī Ziemeļu divcīņā, proti, tramplīns pie mums, slēpošana – pie viņiem. Kā man FIS pārstāvis pateica: „Tad jau Siguldā mierīgi var Olimpiskās spēles rīkot, vienīgi jums slaloma trases nav.””

Kad tad viss varētu notikt?

„Kad būs projekts, skatīsimies, kur ir kāda iespēja. Esmu interesējies par Eiropas naudām. Viens variants varētu būt programma, kas no 2014. – 2020. gadam risināsies,” uz tuvākajiem atskaites punktiem un iespējām norāda Kumeliņš. Viņš gan piebilst, ka šeit būs vajadzīgs prāvs valsts atbalsts, par kuru var sākt domāt tikai tad, kad būs izstrādāts projekts. Krūze nav sevišķi optimistisks attiecībā uz iespēju, ka šāda sporta būve kādreiz būs. „Ja mēs ar Agri Kumeliņu kaut ko uzcelsim, tad tas arī būs. Es neticu vairs nevienam. Nevienam!” iespējamo valsts atbalstu noraida Krūze, pastāstot par sarunu ar Aldoni Vrubļevski, kurš ciniski noraidījis jebkādu iespēju palīdzēt, pat ar ieteikuma vēstuli, iesakot Krūzem...nopirkt kalnu, lai viņš var darīt, ko grib – viņi šķēršļus tam neliks.

Arī Raugulis skaidro, ka pagaidām sarunas par PK Siguldā ir nenopietnas. „Es zinu, ka Siguldā projekts ir apspriests, bet nemāku pateikt, cik tālu, taču to, ka Sigulda par to domā – to mēs zinām,” atklāj Raugulis. „Cik tālu tas viss ir, to mēs nezinām – neesam runājuši tik sīki, taču pieņemu, ka pašiem siguldiešiem tas vēl nav īsti skaidrs.” Raugulim nav arī īstas pārliecības par FIS līdzdalību. „Par FIS solījumiem man ir grūti spriest. Treneri braukā pa visādām sacensībām, tiekas ar citiem treneriem. Tur, iespējams, ir arī kāds FIS tehniskais delegāts – viens no simta vai vairākiem. Varbūt, ka viens ar otru šādā kontekstā ir runājuši – es nevaru komentēt, jo oficiāli tādas informācijas, ka starptautiskā federācija atbalstītu, nav.”

Pazīstama situācija, vai ne? Līdzīgi jau sen tiek lauzti šķēpi attiecībā uz PK bobslejā Siguldā. Arī tur regulāri tiekot dotas kaut kādas starptautiskās federācijas „garantijas”. Garantēta nav arī mūsu jauno sportistu izaugsme, taču abi treneri uzskata, ka ir potenciāls sasniegt augstākos iespējamos plauktus. „Es domāju, viennozīmīgi! Trīs no tiem bērniem, kas man ir – vai tā ir Austrija, vai Polija, kas tomēr ir lielvalstis – savā vecuma grupā ir starp labākajiem pasaulē, bieži ir godalgotās vietas dabūjuši,” stāsta Kumeliņš.
Tā kā arī tramplīnlēkšanā procesi notiek. Ja ir kašķi, tas nozīmē – ir rosība. Nepatīkami, taču tik raksturīgi. Tramplīnlēkšana Latvijā nevaid mirusi, tā šobrīd gatavojas karjeras svarīgākajam lēcienam. Pirmkārt, lai izdodas piezemēties, pēc tam skatīsimies, cik tehniski pareizi tas bija.