Tās nebija Lietuvas prostitūtas, Jāni...

Tagad tikai nelabojams naivulis tic, ka minētā spēle, kas beidzās ar Latvijas izlases uzvaru, bija godīgs pasākums. Tāpat kā tas nebija gadījumā ar vēl vienu maču, kas – zīmīgi, notika pēc dažām stundām, tajā pašā Turcijas stadionā un ar... to pašu tiesnešu klātbūtni. Fabula vienkārša: abās spēlēs tika fiksēti rezultāti, kas visvairāk apmierināja totalizatoru cienītājus. Proti, tika gūti vismaz trīs vai vairāk vārtu, turklāt – gan Latvijas un Bolīvijas (2:1), gan Igaunijas un Bulgārijas (2:2) spēlē, visa rezultativitāte tika būvēta ar 11 m soda sitienu palīdzību. Mūsu gadījumā bija vēl lielāks pods – kad Verpakovskis ar pirmo piegājienu neguva vārtus, viņam lika pārsist... Loģiski, divas reizes Māris no šāda attāluma nevarēja kļūdīties. Tiktāl, zināmais. Kas mulsina?

Latvijas futbola federācijai šo spēli sarunāja aģentūra "Footy Sport International". Citos ziņojumos un preses atskatos tiek minēta arī tāda ''Footy Media''. Tātad, kompānija, kas ir atbildīga par visu – sākot ar atbilstošas sadzīves un treniņu apstākļu nodrošināšanu, beidzot ar honorāru, ko saņēma mūsu federācija. Runā, ka šis cipars ir ap 30 000 dolāru, plus vēl visas izmaksas, kas saistītas ar pašu braucienu. Tātad, braucienam uz Turciju, kur tika aizvadīta pārbaudes spēle, no izlases treneru plauktiem bija sportiska nozīme, bet – no federācijas viedokļa, tas bija komercbrauciens. Nav nekā nosodāma – tā mēdz notikt. Vienīgi, maz ticams, ka Bolīvija bija tā, kas apmaksāja visus šos Latvijas komandas izdevumus, kā sākotnēji tika runāts pie mūsu futbola federācijas durvīm. Visticamāk, kā vieniem, tā otriem, visu sedza jau minētā aģentūra, kurai bija konkrēta interese un nodomi. Tagad zinām, kādi tie bija – spēles rezultāta ietekmēšana ar tiesnešu palīdzību. Raug, cik interesanti ar savām pārdomām pēc spēles dalās Latvijas izlases treneris Aleksandrs Starkovs – piebildīšu, ka tobrīd mačs bija tikko beidzies un nevienam nekādi jautājumi par tiesāšanu neradās, kur nu vēl uzvarētājiem: „Tomēr mums izdevās izveidot vairākus labus uzbrukumus, bija izdevības, tāpat vien jau tiesnesis 11 m soda sitienus nedāļāja. Tāds bija viņa skatījums uz spēli viņu un arī mūsu soda laukumā.” Tiesnesis patiešām tāpat vien neko šajā spēlē nedarīja, tur trenerim jāpiekrīt.

Tagad iztēlosimies šo mistiskās aģentūras domu gājienu. Viņi uzrunā federāciju, kas pēdējo gadu laikā vairākkārt tikusi ierauta totalizatoru skandālos. Attiecīgi, viņi saprot, ka mūsu pusē pret mistiskiem vai mīklainiem nodomiem, izturēsies ar piesardzību. Tā vismaz vajadzētu būt. Pieņemsim, ka šīs aģentūras fails nav pieejams parastajiem mirstīgajiem, kas savas neskaidrības novērš ar interneta meklētājiem. Tur patiešām ne viena, ne otra aģentūra (ja pieņemam, ka viena no tām patiešām varētu būt īstā) nefigurē – nu, vismaz, tā nav atrodama starp kompānijām, kas vispār kaut ko futbolā organizē. Pieņemsim, ka tā var būt. Tātad, Latvijas futbola federācijai bija skaidrs priekšstats, kāpēc tieši minētā kompānija būtu tā, kurai jāuzticas vai jānotic. Neaizmirsīsim, ka mums piesola naudu – skaidrā! Tātad, atbildīgās amatpersonas saprot, ka saistības tiks izpildītas, iespējams, ar priekšapmaksas maksājumiem, ko gan mūsu puse vēl nav atklājusi. Skaidrs, ka LFF labi saprot, ka kungi ar šo piedāvājumu spēlē atbildīgi. Viņus pirms mača nesatrauc nekas, kas varētu mest uz šiem darboņiem ēnu. Vēl vairāk – mēs esam tik pārliecināti par aģentūras reputāciju, ka nemaz nepavaicājam – vai viņiem ir tiesības šādas spēles rīkot. Futbola pasaulē šī prakse ir strikti atrunāta, tāpat kā futbolistu tirgos, arī spēļu organizēšanā, priekšnoteikums ir speciāla licence, ko apliecina šīs spēles augstākā izpildvara FIFA. Sergejam Procenko, kas bija šīs aģentūras pārstāvis – šādas licences nebija. Tātad – vai nu mēs viņam uzticējāmies tāpēc, ka viņu zinājām, vai tāpēc, ka – mums bija vienalga. Pēc mača izrādījās, ka licence nav, taču – tas tomēr būs nevis minētās personas, bet gan mūsu federācijas jautājums – kā tas varēja notikt, ka mēs pārkāpām tik elementārus noteikumus. Mēs, kas sakās – cīnāmies futbola godīguma un ētika frontē – paliekam šajā ziņā kā ābečnieki vai absolūtie iesācēji? Neticu...

Tāpat mani izbrīna fakts, ka nevis Latvijas, bet Igaunijas pārstāvji pirmie vērsās pie FIFA un UEFA ar prasību – izmeklēt minēto incidentu. Bet – igauņi lūdza izmeklēt savu spēli ar bulgāriem, nevis mūsējo, kas notika divas stundas pirms viņu mača. Mēs šobrīd esam tā kā vārdos pievienojušies kaimiņu aizdomām, taču nekur starptautiskajā presē un preses prelīžu apkopojumos, nekas neliecina, ka tas patiešām arī ticis izdarīts – proti, ka esam sākuši aktīvu izmeklēšanu. Par Igaunijas un Bulgārijas spēli gan – interneta galdi un miskastes ir pilni ar atreferējumiem. Lūk, mūsu federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis saka: ''Par visu ziņosim FIFA un UEFA, noskaidrosim, kas tie bijuši par tiesnešiem. Ar to firmu, kas organizēja šo spēli, vairs nesadarbosimies, lai gan pret organizāciju nekādu pretenziju nav, tikai par savdabīgo tiesāšanu.'' Tātad – ziņosim. Pasākuma organizācija bija līmenī, tas nekas, ka to paveica nelicencēta aģentūra. Viņus gaida bargs sods – Latvijas nolēmusi vairāk ar Procenko un kompāniju nesadarboties... Var nojaust, ka Mežeckis nepasaka kaut ko līdz galam, bet jautājums – ko? Pēc būtības, lielākā FIFA noteikumu pārkāpēja ir LFF, jo tā neievēroja elementāro FIFA reglamentu. Labi, pieņemsim, ka Procenko ar firmu mūsējos paralizēja – tas bija pārdomāts ekstrasensa seanss, kura rezultātā mēs tikai klanījām galvas un neko nesapratām. Izņemot to, ka mums par šo spēli pienāksies honorārs. Kāpēc Bolīvijai vajag mums maksāt, lai sarīkotu spēli Turcijā – aizdomājieties, cik tur daudz divdomīgu vēstnešu. Sameklējiet Bolīviju pasaules kartē, lai saprastu – kas šajā gadījumā ir neloģiskais...

Citēju Mežecki: „Pirms šīs spēles mums bija paziņots, ka tiesās čehi, tad parādījās informācija, ka ungāri. Es pirms spēles iegāju tiesnešu istabā, stādījos priekšā un vaicāju ''Jūs no Ungārijas?'' Nē, izrādās, no Horvātijas,'' aģentūrai BNS piektdien pastāstīja Mežeckis. ''No Ungārijas bija tiesneši, kas turpat vēlāk tiesāja spēli starp Igauniju un Bulgāriju.'' Oficiāli pieejamā informācija un spēles protokoli liecina, ka abas spēles tiesāja brigāde ar galveno tiesnesi Kristianu Šelmeci priekšgalā. Ja tā ir bijis, tad uzskatīsim, ka puikas varen izturīgi – nogrieza pa laukumu divas spēles piecās stundās. Nekāda problēma – sētas mači! Taču izbrīna kaut kas cits: ka mūsu ģenerālsekretāru tas nepadara piesardzīgu. Viņš, kurš Eiropas tiesnešu apritē ir grozījies aktīvi pēdējos divdesmit gadus, viņš, kas ir bijis UEFA un FIFA delegāts visdažādāko līmeņu futbola pasākumos, pēkšņi pirms parastas draudzības spēles, norausta tikai plecus par pēkšņajām izmaiņām tiesnešu sastāvā. Piebildīšu, ka FIFA rangā arī pārbaudes spēlēm ir nozīme, tā kā nevajadzētu izlikties, ka tie ir tikai formāli mači. Mežeckis pavaicā, bet paliek ar savām aizdomām malā... Viņš nav arī tas, kas pirmais sāk kliegt – ķeriet zagli! To, kā jau rakstīju augstāk – darīja igauņi par savu spēli. Mežeckis ar savu mandātu un nenoliedzamo autoritāti, pieņem šo situāciju kā normālu! Bet, kā mača organizatori varēja paredzēt, ka mūsu federācijas amatpersona, kas ir arī vīrs ar vārdu starptautiskajā tiesnešu korpusā, neliksies ne zinis par tādu neikdienišķu lietu kā tiesnešu maiņu pirms spēles. Bija solīti čehi, tad teica, ka – būs ungāri, izrādījās, ka ir horvāti, bet spēles protokolā – ka ungāri... Tās nebija prostitūtas Lietuvā, kuras lika atpazīt vietējā policija. Tie bija starptautiskas klases tiesneši. Vai arī – federācijai bija vienalga, kas šo spēli tiesā? Vai arī – federācija zināja, ka šie tiesneši uzvaru mums sakārtos? Un – kas notika ar čehiem, kas bija solīti sākumā?

FIFA oficiālajos sarakstos nekāds Kristians Šelmeci no Ungārijas nefigurē. Tātad, starptautiskas spēles, kas tiek atzīmētas visā pasaulē un, kas atstāj ietekmi uz FIFA valstu rangu, var tiesāt jebkurš, kas tajā vakarā ir brīvs? Ungārijas tiesnešu korpusa vadītājs sakās, ka viņš nebija saņēmis vēstuli no mača organizatoriem, kas atļauj Šelmeci un vēl viņa diviem tautiešiem, strādāt Turcijā, minēto divu spēļu laikā. Tātad- jābūt vēstulei, kas apliecina, ka noteikti tiesneši ir izvēlēti noteiktajai spēlei. Kur tāda ir? Kāpēc mums pirms un pēc spēles tas viss likās otršķirīgi? Vai tāpēc, ka uzvarējām, vai tāpēc, ka mūs šādas formalitātes neuztrauc? Ja ir otrais variants, vai nav tā, ka mēs patiesībās esam laba ēsma totalizatoru pasaules ēnu kabinetiem, kas to vien tik kaļ un domā – kā apmānīt noteiktos azartspēļu rīkotājus. Jo būsim korekti – tie, kas veido šādas mahinācijas, tie nav kantori, kas rīko totalizatorus. Tās ir kompānijas, kuras, redzot, kādas likmes ir noteiktas uz vienu vai otru kombināciju – izmanto jebkuru iespēju, lai paņemtu no totalizatoru kantoriem kārtīgu kumosu. Nebija dīvaini, ka uz likmi – šajā spēlē tiks gūti trīs vai vairāk vārtu – bija labs cēliens. Jo ne Latvija, ne vēl jo mazāk Bolīvija – nevar lepoties ar rezultatīvu spēli. Mūsējie pēdējās 12 spēlēs pirms mača ar bolīviešiem, bija guvuši 5 vārtus... Tātad – bija pilnīgi skaidrs, ka varbūtība, ka pa divām šīs komandas pēkšņi sāks sist iekšā vārtos bumbas kā nagliņas – bija niecīga. Ja vien nepiepalīdz tiesneši. Kuri to pārliecinoši izdarīja! Te nav tikai stāsts par negodīgiem tiesnešiem – kur bija mūsu apzinātā un neapzinātā modrība, kad tas viss notika mūsu acu priekšā? Turklāt, vēl pirms spēles! Esam atklāti – Latvijas futbola federācija šajā skandalozajā gadījumā pieļāva vairāk kļūdu, nekā to varēja un drīkstēja atļauties organizācija, kura ir atbildīga par šīs spēles kārtību šajā valstī. Attiecīgi – arī pašiem ir jāatbild uz jautājumiem, ko neizdarījām un, tikai pēc tam rādīsim izbrīnītas sejas pie FIFA durvīm... Jo tas ir skandāls!