Virsotnē būt – un laikā aiziet

Dalība olimpiskajās spēlēs un izcīnītā medaļa laikam gan bija mana augstākā virsotne.
Olimpiskās spēles ir tāds pasākums, kas atstāj iespaidu uz visu mūžu. Man tāda bija Monreāla pirms trīsdesmit diviem gadiem. Plašākie iespaidi palika tieši no pašām sacensībām, jo pilsētā maz ko redzējām, mūsu dzīve ritēja pa maršrutu: olimpiskais ciemats – stadions.
Padomju sportistiem ar citu, sevišķi jau kapitālistisko valstu pārstāvjiem nekādas lielās draudzēšanās netika ļautas. Tieši aiz muguras gan neviens nestāvēja un aiz rokas projām nerāva, vienkārši tika radīta tāda atmosfēra, kurā mums par pienākumu uzlika atturību. Bija apmainīšanās ar kādiem krekliņiem, nozīmītēm, vimpelīšiem, bet tās notika galvenokārt sacensību laikā stadionā. Priecīgs brīdis pienāca tad, kad olimpiskajā ciematā satiku Uļu Semjonovu – vismaz varēju pēc ilga laika pārmīt kādu vārdu latviski.

Nereti mēdz sacīt: tās sāncenses nav uzveicamas. Volejbolā tā savulaik runāja par japānietēm, vingrošanā par krievietēm, peldēšanā par amerikānietēm. Monreālā 4 x 400 metru stafetē tā sprieda par vācietēm no VDR. Katrai vācietei, atsevišķi ņemot, tajā sezonā 400 metros bija labāki rezultāti, nekā attiecīgajai sāncensei no PSRS izlases. Vairākkārt samērojamies spēkiem pirms olimpiskajām spēlēm – turklāt dažādos sastāvos, meklējot optimālāko – taču vienmēr nācās piekāpties.
Tiesa, daudz un ilgi runāts par “demokrātisko vāciešu” pārmērīgo dopingošanu
it sevišķi gados pēc VDR sabrukuma, taču ko es zinu teikt un kā drīkstu apgalvot to, ko pati savām acīm neesmu redzējusi? Netīk aprunāt. Varu tikai sacīt, ka jau tolaik notika itin stingra dopinga kontrole, visas medaļu ieguvējas tika pārbaudītas.

ASV stafetes komandu PSRS priekšsacīkstēs pārspēja, toties finālskrējienā amerikānietes mūs apskrēja. Es savu pirmo posmu gan pabeidzu otrajā pozīcijā.
Ar amerikānietēm tolaik mēs bijām stipri līdzīgas, kaut viņām visas bija žiglās tumšādainās meitenes. Mums Aksjonova savu otro posmu finālā veica zem savām spējām, tur tad iesākās “tikai” trešā vieta. Man gan izdevās noskriet sava personiskā rekorda līmenī – 51,0 sekunde. Nekādu kļūdu nebija, ASV tikai izrādījās pietiekami ātrāka.

Ar PSRS izlasi man saistās arī tik patīkams notikums, kā jauna pasaules rekorda uzstādīšana. Tas notika 1976. gada 7. augustā, un rekords sasniegts padomijā tik neierastā distancē, kādi ir 4 x 440 jardi.
Pēc olimpiskajām spēlēm mājās atgriezāmies caur ASV, kur piedalījāmies vairākās sacensībās. Jutāmies labā formā (kaut tik labi būtu bijis Monreālā!), un tā tas rekords gadījās. Tie jardi tur ir tāpēc, ka Amerikā ikdienā pieņemti biežāk, nekā metri. Saimnieki noteica savus likumus. Starpība jau nav liela: 440 jardi ir apmēram 404 metri.
Būtu pasaules rekords Monreālā – būtu arī olimpiskais zelts. Taču vajag vēl īstajā brīdī īsto laimi noķert. Starptautiskā vieglatlētikas federācija toties pēc gada mums atsūtīja skaistas piemiņas medaļas par to pasaules rekordu.
Pasaules rekordu 4 x 400 metru skrējienā 1969. gadā Minskā uzstādīja arī Latvijas izlase: Lilita Zāģere, Sarmīte Štūla, Ingrīda Barkāne un Anna Dundare. Bet es tad vēl nemaz apzinīgi nenodarbojos ar sportu. Nopietni iesāku kaut kur 1970. gada rudenī, jau 18 gadu vecumā. Mācījos Bulduru dārzkopības sovhoztehnikumā, kur fizkultūras skolotājs Antons Prikulis mani aicināja uz treniņiem. Diezgan negribīgi, tomēr piekāpos skolotāja pārliecināšanai. Līdz tam sports mani nevilināja. Nāku no Ventspils novada, no Vārves, kur esmu dzimusi 1951. gada 14. decembrī. Pamatskolas laikā, kad bija obligāti jāskrien, uzvarēju kādā krosā, jau tad mani gribēja iesaistīt treniņos. Vienreiz aizgāju, pēc tam sāpēja kājas, vairāk negāju “mocīties”. Skolotājs Prikulis mani tomēr ievilka, tad Lauku sporta spēlēs Gulbenē mani saskatīja viens no labākajiem Latvijas vieglatlētu treneriem Imants Liepiņš.

Man gandrīz labāk patika skriet 200 metrus, četrsimtieks šķita tā kā par garu. 300 metrus varēju noskriet ļoti labi, pat izcili, bet tad nāca spēku izsīkums. Tomēr rezultāti bija augsti un paliku pie specializācijas uz 400 metriem. Tajā divsimtniekā bija arī liela konkurence no 100 metru sprinteru vidus.
Latvijas izlasē kopš 1972. gada visbiežāk manas partneres bija Štūla, Šmerliņa un Barkāne, ar Zāģeri neesmu kopā skrējusi nemaz, ar Dundari – reti. Manā disciplīnā vienmēr bija stingra konkurence. Kurai gan patiks, ja kaut kāda jaunā viņu apskrien un izkonkurē? Ar mani tā notika ne reizi vien. Taču kad skrējām stafeti, tad bijām komanda bez aizdomām un intrigām.
Tad PSRS izlasē... Gandrīz kauns sacīt, bet projām no mājām es sacensībās jutos gandrīz vai labāk, nekā Latvijā. Te man reiz ļoti nodarīja pāri. Sacentāmies abas ar Sarmīti Štūlu individuālajā 400 metru skrējienā, finiša līniju šķērsojām plecu pie pleca. Tiesneši paziņoja: abām rezultāts ir 54,0 sekundes, kas nozīmēja sasniegtu, tolaik visai svarīgo PSRS sporta meistares normu. Bet pēc stundas nāca auksta duša: man vienai tomēr esot noteikta 54,1 sekunde. No dusmām necik vēlāk Vissavienības augstskolu spartakiādē noskrēju 52,7 sekundēs, kļuvu par to sporta meistari, bet rūgtums palika.

Labi, ka PSRS izlasē bija arī Ingrīda Barkāne, nejutos vientuļa. (Inga uz Monreālu neaizbrauca tikai tāpēc, ka pārrāva Ahila cīpslu.) Maskavā mani piekopa Nadja Iljina, pieredzējusi un autoritatīva sportiste, vienlaik ļoti draudzīga un izpalīdzīga; viņa mani pie sevis pat izmitināja. Bet konkurence PSRS izlasē bija zvērīga. Vienmēr treniņometnē aicināja vismaz sešas, bieži pat astoņas skrējējas uz četrām stafetes vietām. Uz 4 x 400 metriem bīdījās ne tikai īstās četrsimtnieces, bet konkurēja arī 200 un 800 metru skrējējas – jo zināja, ka pie mums katrās sacensībās medaļas ir drošas. Treneru arī tur bija milzums, un katrs vilka savējās. Tad nu iedomājaties vien, kāda bija sajūta tām, kurām pirms mačiem pateica: brauciet mājās! Man gan tā nevienu reizi negadījās…
Visā tajā sabiedrībā, kas vērpās ap PSRS izlasi, neviens nebija ieinteresēts, lai tur ietiktu kāda sportiste no Latvijas. Man, piemēram, netika nekādas speciālās procedūras, ne masāžas. Manu atrašanos tur nodrošināja tikai un vienīgi uzrādītie rezultāti. Trenējos arī nevis pēc izlases norādījumiem, bet pēc sava trenera Liepiņa sastādītā plāna – bez noslēpumiem.. Viņš, protams, pie PSRS izlases netika ne aicināts, nedz pielaists.Bet bija lielisks treneris, kurš spēja pārliecināt par vieglatlētikas augsto sūtību pat mani, kura nopietni uzsāka to lietu pavisam vēlu. Man, piemēram, patika viegli skriet, bet nepatika spēka vingrinājumi, taču Liepiņš prata tos iemānīt kā bērnam auzu biezputriņu – ar kādu zemeņievārījumu tur iekšā. Labi satikām. Treneris man lika skriet kopā ar puikām krosus –lai būtu, kas pavelk uz augšu.

Salīdzinot ar citām PSRS izlases dalībniecēm, man bija mierīgāka dzīve. Citas, kurām līdzi bija savi treneri, rāvās gandrīz nepārtraukti, līdz septītajiem sviedriem, bet es ne rīta rosmes vingroju, nekā. Biju pietiekami apzinīga, lai pildītu Liepiņa līdzdotos norādījumus. Varbūt tā iznāca labāk, ka mani nesamocīja. Redziet, kā iznāca Ingai Barkānei, kura gan trenējās daudz vairāk par mani, gan skrējējas karjeru sāka un beidza daudz pirms un pēc manis – šķiet, pārpūlējās. Es tikai skrēju. Rezultāti bija tādi, ka vajadzēja mani likt komandā.

Mūsu, Latvijas 4 x 400 metru stafetes komandas, uzvara PSRS tautu spartakiādē 1975. gadā ir Anša Epnera kinolentē iemūžinātais skrējiens, kas—pēc dažām domām— saucams par izcilāko Latvijas vieglatlētikas vēsturē. Vai nu?
Tiesa, Maskavu vinnēt nebija nieks. Es skrēju pēdējo posmu, kad vajadzēja saglabāt meiteņu izcīnīto. Pret manu labo aizgādni, maskavieti Iljinu. Mums izdevās tas brīnums, kaut šampanieti tolaik visapkārt nešļakstīja. Maskavietes neraudāja, tomēr jutās dziļi aizvainotas. Godīgi sakot, man kādas ārkārtējas triumfa un atriebības izjūtas nav palikušas atmiņā.
Toreiz, pēc Monreālas, ātri vien nogāju no skrejceļa. Bija jābeidz institūts, apprecējos arī, drīz vien pieteicās pasaulē nākšanai dēliņš. Kad sāku apskatīties pēc atgriešanās, tad pamanīju, ka PSRS līmenī ir ļoti noteikti un uzmācīgi ienācis dopings, kas man nekādi nebija pieņemams. Sāku darboties par sporta rīkotāju Rīgas rajona padomē, kur, ar nelielu pārtraukumu, esmu strādājusi vairāk nekā trīsdesmit darba gadus.

Reizēm man vēl tagad pavaicā: kādas izredzes būtu bijušas Latvijas komandai, Tautu spartakiādes uzvarētājai, ja tā Monreālā būtu startējusi zem savas valsts karoga? Tad saku, kā domāju: lai cik gribētos, medaļas nespīdētu, kaut tuvu tām varētu gan pietikt.