Nāve ringā

Līdz nāve mūs šķirs

Pirms dažiem mēnešiem aizsaulē 75 gadu vecumā aizgāja boksa leģenda Emils Grifits. Vairāk nekā 50 gadus viņam nācās sadzīvot ar apziņu, ka viņš ir nogalinājis cilvēku. Divu otrā pusvidējā svara bokseru Emila Grifita un Benija Pareta dueļi 60. gadu sākumā šā vai tā būtu nonākuši boksa vēsturē, taču normālos apstākļos burtiem būtu jābūt zelta krāsā, nevis melnā rāmītī.

Lūsija Pareta 24. marta vakarā nolēma palikt mājās Bronksas dzīvoklī, jo Paretu ģimene gaidīja savu otro atvasi. Par pasaules čempiona titulu abi nesamierināmie sāncenši pirmo reizi cīnījās 1961. gada 1. aprīlī, kad Parets neveiksmīgi centās aizstāvēt savu titulu un Grifitam piekāpās. Revanša cīņā pēc nepilna pusgada Parets atkal troni atguva. Abas cīņas ar savu intensitāti un sižetu bija piesaistījušas ārkārtīgi lielu cilvēku uzmanību, tāpēc abu trešais duelis 1962. gada 24. martā notika pārpildītā „Madison Square Garden”, turklāt cīņu tiešraidē translēja raidsabiedrība ABC. Ņemot vērā abu bokseru saspīlētas attiecības un bangojošo aizvainojumu ārpus ringa, cilvēki gaidīja ko neredzētu. Un sagaidīja...

Cīņas sestajā raundā Parets gandrīz nokautēja Grifitu, taču Grifitu glāba raunda beigu zvans. Cīņas gaita izlīdzinājās un, tuvojoties tās beigām, intensitāte zuda. Pēdējā 12. raundā ABC komentētājs pat paguva pateikt: „Šis, iespējams, būs garlaicīgākais raunds visā cīņā.” Viņam nebija taisnība...Grifits iedzina Paretu stūrī un ar 29 bezatbildes sitieniem dažu sekunžu laikā panāca savu – kļuva par pasaules čempionu. Parets saļima un zaudēja samaņu. To viņš vairs arī nekad neatguva un pēc desmit dienām komā nomira.

Tikai pēc cīņas ļaudis sāka debatēt, vai tiesnesim (slavenais Rubijs Goldsteins) cīņu nevajadzēja apturēt ātrāk (pastāv versija, ka tiesnesis šādu lēmumu vilcinājies pieņemt, jo baidījies no karstasinīgajiem kubieša Pareta atbalstītājiem), vai Paretam, kurš pirms diviem mēnešiem bija piedzīvojis nokautu pret Džīnu Fulmeru, cīnoties par čempiona titulu arī vidējā svarā, vispār drīkstēja atļaut cīņā piedalīties un vai boksu vispār drīkst rādīt cilvēkiem? Goldsteinam, kuram līdz šai cīņai līdzi vilkās tiesneša, kas pārāk ātri aptur cīņas, reputācija, pirmo reizi dzīvē tika pārmests, ka cīņu ir apturējis pārāk vēlu; organizatoriem tika pārmests, ka viņi atļāva Paretam cīnīties tikai divus mēnešus (!) pēc piedzīvotā nokauta; savukārt bokss no televīzijas tikpat kā pazuda gadu vēlāk - jau citas cīņas dēļ – un atgriezās tikai 1970. gadā.

Grifita un Pareta triloģija beidzās traģiski. Šķiet, ka tikai tā abus 25 gadus vecos bokserus varēja šķirt vienu no otra. Emils Grifits turpināja savu karjeru, taču tas jau bija pavisam cits cilvēks. Visu savu atlikušo mūžu Grifits regulāri apciemoja Paretu viņa atdusas vietā. Benijs juniors savu tēvu tā arī nekad nesatika, taču satika Grifitu. Abu emocionālā tikšanās ir iemūžināta dokumentālajā filmā par Emilu Grifitu. Tur nebija naida, bija tikai emocijas un kopīgs pārdzīvojums.

Kurš nogalināja Deiviju Mūru?

Vēl nebija pagājis gads kopš Pareta nāves, kad miljoniem televīzijas skatītāju ASV atkal bija liecinieki liktenīgai cīņai. 1963. gada 21. martā Deivijs Mūrs un Ultiminio„Sugar” Ramoss izgāja „Dodgers” stadiona ringā, lai cīnītos par pasaules čempiona titulu WBC un WBA versijās pusvieglā svara kategorijā (līdz 57 kg). 30 gadu vecumā Deivijs Mūrs jau lēnā garā skatījās pensijas virzienā – bija izdomājis, ka aizvadīs vēl dažas cīņas, bet tad jau ar sapelnīto pilnīgi pietiks mierīgai dzīvei pēc sporta. Mūrs bija čempions un nebija zaudējis veselus četrus gadus.

Kubietis Ramoss bija cilvēks, kuram dūres bija darba instruments. Tās 21 gadu vecajam bokserim nodrošināja iztiku. Nekā cita bez boksa viņam nebija. Mūrs allaž intervijās teica, ka bokss ir bizness un viņš ar to nodarbojas, lai pelnītu naudu. Pats audzis deviņu bērnu ģimenē, Mūrs bija parūpējies par kuplu un pārtikušu piecu bērnu ģimeni. Abiem liktenīgajiem sāncenšiem bija šis tas kopīgs: abi, uzsākot pelnīt naudu ar boksu, bija melojuši par savu vecumu: Mūrs starp vīriem cīnījās jau 14 gadu vecumā, Toress – 15. Un arī Toress bija no daudzbērnu ģimenes: viņš bija vienpadsmitais bērns ģimenē un vecāki, ieliekot vārdu Ultiminio, vēlējās pielikt punktu bērnu radīšanai, taču, kā vēlāk izrādīsies, nespēja noturēties.

Mūrs par uzvaru cīņā bija pārliecināts, tāpēc aicināja līdzi uz Losandželosu (tur notika cīņa) arī sievu, lai pēc cīņas nosvinētu kārtējo panākumu. Cīņas pirmā puse ritēja ar Mūra pārsvaru, taču otrā puse jau pagāja Toresa zīmē, līdz pēc vairākiem nokdauniem 10. raundā (piezemēšanās ringa virvēs ar kaklu vēlāk tiks izcelta kā liktenīga) Mūram nācās atzīt oponenta pārākumu. Pēc cīņas viņš vēl paguva sniegt interviju televīzijai, solot revanšēties, taču saļima dažus mirkļus vēlāk pie ģērbtuvēm. Pēc 72 stundām Mūra vairs nebija...Smagie smadzeņu bojājumi izrādījās nāvējoši.

Deivija Mūra nāve izraisīja vēl nebijuši rezonansi sabiedrībā, izpaužoties arī tiem, kas boksam līdzi sāka sekot tikai pēc ziņām par traģisko atgadījumu. Tā, piemēram, mūziķis Bobs Dilans nāca klajā ar dziesmu „Who Killed Davey Moore?”, kurā cita starpā bija arī šāds pants:

„Who killed Davey Moore,
Why an’ what’s the reason for?
“Not us,” says the angry crowd,
Whose screams filled the arena loud.
“It’s too bad he died that night
But we just like to see a fight.”

Ar savu nosodījumu par boksu kā sporta veidu klajā nāca arī Vatikāns, mediji, atsevišķu ASV štatu gubernatori. Aicinājumi to aizliegt nāca no visām pusēm, Deivija Mūra nāve uz visiem laikiem iesakņojās popkultūrā, bet bokss palika. Bokss līdz pat 1970. gadam principā pazūd no televīzijas. Taču laiks dziedē visas brūces. Bokseru skaits, kas aiziet vai nu cīņas laikā, vai cīņas dēļ, nemitīgi turpina pieaugt, taču kopš Deivija Mūra nāves tik lielas rezonanses vairs nekad nav bijis.

Ramoss turpināja karjeru un ringā atgriezās četrus mēnešus pēc bēdīgi slavenās cīņas. Sešas reizes aizstāvot savu titulu. To vienreiz zaudējot, viņš atpakaļ vairs neatguva. Ramoss vairākkārt beidza karjeru, tad atgriezās, līdz aizgāja pa visam. Viņš ir Starptautiskās Boksa slavas zāles biedrs. „Kāpēc viņam bija jāmirst? Tas bija mans vakars, mana zvaigžņu stunda. Es uzvarēju godīgi un pelnīti. Tad viņš nomirst un neviens neatceras, ka Ramoss aizvadīja labu cīņu un uzvarēja. Viņi tikai atceras, ka Deivijs Mūrs nomira. Daži pat saka, ka es viņu nogalināju. Es smagi strādāju un viņu pieveicu. Es neesmu slepkava,” salīdzinoši neilgi pēc uzvaras pār Deiviju Mūru izteicās Ramoss. Vēlāk viņš teiks, ka pārdzīvojumi kādu brīdi ir traucējuši ringā kādam iesist ar visu spēku. Mūra kvēlākais sapnis pēc karjeras beigām bija nedarīt neko: tikai tērēt sapelnīto naudu un baudīt sievas garšīgos ēdienus, nedomājot par svara kategorijas ievērošanu...

Kims upurēja sevi, paglābjot citus

1982. gada novembrī vieglā svara bokseris Kims Duks - Koo ieradās Lasvegasā, lai kļūtu par pasaules čempionu. Viņa sieva palika Korejā, jo pāris gaidīja pirmdzimto. Viņa pretinieks bija Rejs Mančīni. 23 gadus vecaajam korejietim šī bija pirmā cīņa boksa Mekā ASV, viņš apmetās grandiozā Lasvegasas viesnīcā, uz viņu palūkoties klātienē ieradās daudz prominentu personu, pat Frenks Sinatra. Miljoniem korejiešu Duks – Koo bija elks, nacionālais varonis, kura cīņai tiešraidē sekoja daudzi.

Cīņa bija skatāma, intensīva un spraiga, taču no bokseriem bija paņēmusi pārāk daudz. Jau 13. raundā ne viens, ne otrs tā īsti vairs neturējās kājās. 14. raunds korejietim izrādījās liktenīgs – viņš pēc nokdauna paguva piecelties vēl pirms laika atskaites beigām, taču tiesnesis cīņu apturēja, piešķirot uzvaru Mančīni. Vilšanās Korejā, kura no vilšanās drīz vien pārauga traģēdijā. Kims Duks – Koo tika iemidzināts mākslīgajā komā, no kuras neatmodās. Asinsizplūdums smadzenēs izrādījās spēcīgāks par korejiešu bokseri.

Koreju pārņēma valsts mēroga sēras. Četrus mēnešus pēc sava dēla nāves pašnāvību, iedzerot pesticīdus, izdarīja Kima Duka – Koo māte. Četrus mēnešus pēc boksera mātes nāves, pašnāvību izdarīja arī liktenīgās cīņas tiesnesis Ričards Grīns. Tikmēr Rejs Mančīni, pārliecināts katolis, arī ļoti pārdzīvoja sava oponenta nāvi. Lai arī viņš turpināja cīnīties, tas jau bija cits bokseris un arī cits cilvēks. Salīdzinoši nesen iznāca grāmata par Reju Mančīni „The Good Son”, kā arī filma ar tādu pašu nosaukumu. Šajos darbos atrodamās liecības ļoti uzskatāmi ieskicē Mančīni dzīvi pēc cīņas.

Kims Živaņs piedzima septiņus mēnešus pēc sava tēvas nāves. 29 gadu vecumā viņš devās uz ASV, lai satiktu Reju Mančīni un pateiktu, ka nevaino viņu. Kimam Duk – Koo nācās nomirt 14. raundā, lai maksimālais raundu skaits tiktu samazināts līdz 12 raundu atzīmei. Ar savu nāvi viņš no aiziešanas mūžībā paglāba daudzus citus...

Boksa garoza

Bokss nav kautiņš uz ielas - par to, ka kāds mirst pēc ringā gūtajām traumām, nevienu nesoda. Jo ringā visi iet labprātīgi un zina, ka viņiem sitīs. Un zina arī, kur sitīs jeb, precīzāk, kur nesitīs. Lielākā daļa vai pat visi bokseri, no kuru dūrēm kāds ir aizgājis viņsaulē, mainās uz visiem laikiem. Un tas ir viņu sods. Nepelnīts. Vēl trakāk ir tad, ja gadās kā Maksam Baeram, bijušajam pasaules smagsvaru čempionam, kad no tavām rokām ir aizgājuši veseli divi oponenti.

Profesionālais sports vispār ir nežēlīga padarīšana, bet bokss ir viens no tiem sporta veidiem, kam ir pati cietākā garoza – nāve. Gluži tāpat kā autosportā. Šogad aprit 50 gadu kopš Deivija Mūra nāves un sekojošās ažiotāžas ap to. Maz kas ir mainījies. Profesionālais boksa vēl joprojām ir skatīts, pieprasīts, tur apgrozās lielas naudas summas, tur ir savi laikmeta varoņi un to visu vēl aizvien rāda televīzijā. Bokseri kāpj ringā, vienmēr rēķinoties ar to, ka, iespējams, dara to pēdējo reizi. Leģendārais boksa treneris Kazs d’Amato reiz izteicās, ka visi viņa bokseri (starp viņiem arī Maiks Taisons), kāpjot ringā, patiesībā ļoti baidoties. Svarīgi ir radīt par sevi tādu vizuālo priekšstatu, lai pretinieks baidītos vēl vairāk.