3. puslaiks

Regbijs ir sens sporta veids ar ļoti senām tradīcijām, bagātu vēsturi, kā arī auditorijas apmēriem, kas piekāpjas tikai sporta karaļa futbola priekšā. Pēdējo gandrīz 20 gadu laikā ir bijis ne mazums ļoti nozīmīgu pārmaiņu – profesionālā regbija ieviešana, tehnoloģiju iepludināšana, dažādu citu klasisku vērtību pastumšana malā. Un tomēr – viena lieta ir palikusi un paliks nemainīga. Tas ir t.s. „3. puslaiks” jeb pēcspēļu kultūra, kas ir attīstīta kā nevienā citā sporta veidā.

Lai rastu aizmetņus šai tradīcijai, vispirms ir vēl vienu reizi jāatgādina, kā radās regbijs. Tātad 1823. gadā Īrijas pilsētā Regbijā notika futbola spēle. Reliģskās koledžas vienam no audzēkņiem apnika bumbu spārdīt ar kājām, tāpēc viņš to paņēma rokās un nesa uz priekšu. Tas daudziem šķita interesanti, tāpēc spēle sāka iegūt konkrētākas aprises – H formas vārtus, meloņveidīgu bumbu. Vēlāk to tautās aiznesa karavīri un jūrnieki. Regbijs – tā kādreiz bija miermīlīga kara forma, kur miests sitās pret miestu. Arī tagad, neskatoties uz profesionālismu, pat augstas klases spēlētāji paralēli mēdz pārstāvēt sava reģiona komandas. Pēc tam, kā jau tas britu valstīs ir pieņemts, visi gāja kopā uz pabu. Tā arī „3. puslaika” tradīcija pamazām attīstījās, bet mūsdienās jau ir noslīpēta un izkopta.

„3. puslaiks” ir obligāts pienākums, turklāt nav pat svarīgi, kāda līmeņa spēle vai turnīrs noticis. Piemēram, Latvijas izlase spēlē Eiropas ceturtajā ešalonā, taču pēc katras mājas spēles kādā no Rīgas viesnīcām rīko „3. puslaiku”. Tas ir svēts rīkotāju pienākums, jo, vēlāk braucot izbraukumā, tiks atdarīts ar to pašu. Protams, reizēm – tas gan neattiecas uz Latviju – ir vērojams skopums (viena makaronu bļoda, viens alus kauss, dakša un dažas maizītes), kad tas viss tiek darīts ķeksītim. „3. puslaiks” nav tikai nacionālo izlašu padarīšana – mazliet citādās izpausmēs tas notiek arī pēc klubu spēlēm.

Kā tas izpaužas? „3. puslaikā” piedalās abas komandas, to spēlētāji, treneri, apkalpojošais personāls, spēles tiesneši, sponsori, komandu vadītāji. Izlašu gadījumā – federāciju vadītāji. Sākums ir oficiāls – tiesnešiem tiek pasniegtas piemiņas veltes, tāpat arī abas komandas apmainās ar vimpeļiem, kaklasaitēm vai ko citu. Tāpat klasiski ir, ka katra komanda nobalso par labāko spēlētāju pretinieku komandā, tam pasniedzot balvu. Pāris oficiālas uzrunas, tām sekojošie tosti un – oficiālā daļa ir beigusies. Tālāk sākas pats svarīgākais – neoficiālā. Komandu sagatavoti – tiesa, bieži vien spontāni - priekšnesumi, dziesmas, sarunas. Sarunas ir pats svarīgākais, jo pēc katras spēles ir daudz neapmierināto. Proti, daudz fiziskas cīņas, daudz aizvainojuma – gan uz pretiniekiem, gan tiesnešiem. Šādā pēcspēles procedūrā tiek kliedēts viss aizvainojums, kas nozīmē – atkārtota tikšanās nebūs atriebīga rēķinu kārtošana, jo, kā izrādās, tad tas Jānis vai Ivans nemaz nav tāds švalis, kā spēles laikā šķita.

Kopumā regbijam ir aptuveni 1000 t.s. „tautas dziesmu”, kas, jāteic, nav sevišķi korektas. Populārākās ir „Jesus Can’t Play Rugby”; „Jonestown”; „I Used to Work in Chicago”. Krājoties izdzerto alus kausu skaitam, komandu piedāvātā daiļrade kļūst arvien, teiksim, nepiespiestāka. Īpaši to var attiecināt uz regbija – 7 „3. puslaikiem”, jo turnīra notiek vienkopus, komandas ir daudz, katrai savs galds un vēlāk – sava uzstāšanās. Tā, starp citu, ir laba kultūras mācību stunda - redzēt, cik mēs esam dažādi. Piemēram, austrieši reiz pamanījās imitēt haku, bet beigu akords - jau bez biksēm...Tam galdiņam gan laikam jau bija par daudz.

Ārzemju labākajos klubos pat ir izdomāta shēma, kā ar šādiem dārgiem pasākumiem arī atpelnīt. Proti, tiek uzklāts galds vairāk nekā tūkstots cilvēkiem, bet viss pasākums sadalīts pa grupām – pēc devuma klubam. Bieži vien sponsori, redzot, ka viņi ir pie nabadzīgāk klāta galda, bet tikmēr citi sponsori, kas ir devuši vairāk, ir pie spēlētājiem VIP pasākumā, palielina savus ieguldījumus, lai arī nākamreiz būtu goda vietā. Tāpat arī, piemēram, sezonas abonementu īpašnieki arī piedalās „3. puslaikā” – jā, varbūt viņiem klubs galdu ir uzklājis vistrūcīgāk, taču tomēr parāda savu attieksmi un cieņu.

Regbijam kļūstot par profesionālu sporta veidu, pēcspēles tradīciju kultūra mazliet ir zaudējusi savu šarmu. Gadās, kad treneris sagaida, līdz spēlētāji ir paēduši, sasit plaukstas un visi ir spiesti doties prom. Sak, atzīmējušies esam, ejam gatavoties nākamajai spēlei.

Labs piedzīvojums latviešiem bija 1993. gada Pasaules kauss regbijā – 7, kur visas komandas dzīvoja vienā viesnīcā un, protams, visas kopā atzīmēja turnīra beigas. Teicama iespēja saskandināt ar sava sporta veida pasaules titāniem. Tur arī ir tas šarms – lielas zvaigznes vienkopus ar parastajiem darba ļaudīm, kas bieži vien regbiju spēlē no darba brīvajā laikā. Neviens jau nav tik lepns, lai cilvēkus šķirotu pēc rezultātiem.

Jaunzēlandes sporta žurnālists Džareds Grelets SA+ pastāstīja par klubu tradīcijām Jaunzēlandē. Proti, katram klubam ir sava vieta jeb t.s. „club room”, kurā viņi rīko savus „trešos puslaikus”. Klubi tos apmeklē katru sestdienas vakaru pēc spēlēm. Ir pieņemts, ka mājinieki savās telpās uz vienu alu sagaida arī tās dienas pretiniekus, kuri vēlāk atgriežas savās telpās. „Tradīcijas katram klubam ir atšķirīgas, taču kopīgā visiem ir katras spēles labākā spēlētāja noteikšana spēlētāju vērtējumā. Vēlāk visu klātesošo komandu dienas labākajiem spēlētājiem ir jāpiedalās alus dzeršanas sacensībās uz ātrumu. Parasti arī katras komandas kapteinis pēc katras spēles saka runu, izvērtējot savas komandas sniegumu todien,” ieskatu sniedz Grelets. Viņš arī norāda, ka populāra „3. puslaiku” tradīcija ir spēle „boat race”. Proti, abas komandas sacenšas alus dzeršanā uz ātrumu.

Katram sporta veidam ir savas neatņemas tradīcijas, katrai komandai ir savas tradīcijas, taču nevienā citā sporta veidā nav vispārpieņemtas „3. puslaiku” kultūras, kas tiek ievērota neatkarīgi no kontinenta, komandas līmeņa vai vēl kā cita. Kāds pieredzējis regbija veterāns man noteica, ka, piemēram, arī basketbolā kas tāds derētu, bet es tikai papurināju galvu – tur jau ir savas tradīcijas...