Kontrasts
Soču olimpiāde jau ir deguna galā, tāpēc vasara ir īstais laiks, kad ielikt fizisko bāzi visai olimpiskajai sezonai. Tieši tas, ar kādu nopietnību sportisti tai gatavojas, parāda, cik nopietni ir viņu plāni Soču sakarā. Kā vienmēr, kāds brauks cīnīties par godalgām, kāds – piedalīties. Kā vienmēr, ar lielu delegāciju Sočos būs pārstāvēta arī Latvijas kamaniņbraucēju izlase. Kontrasts, gatavojoties četrgades atbildīgākajam startam, ir liels. Kamēr Rubenis esot atdzimis jaunā kvalitātē, tikmēr daži viņa komandas biedri dzērumā vicina dūres un sniedz liecības policijai. Katram savs...
Pa visiem galiem pienāk informācija par to, cik motivēts un darbspējīgs šogad ir Mārtiņš Rubenis, kura „Sporta Avīzei” teikto, ka „zemāku mērķu par augstākajiem man nav” nevajadzētu uzlūkot ar smīnu vai neticību. Pat ja Mārtiņš Sočos nevienu medaļu tā arī neizcīnīs, jau tagad droši varam teikt – viņš būs izdarījis visu iespējamo, lai sasniegtu iespējami labāko rezultātu. Tikai retais nebūs dzirdējis, ka fizisko bāzi Rubenis ieliek pie Mihaila Arhipova kopā ar Dukuru ģimeni, bez tam vēl papildus strādā ar Raivi Aršauski.
Rubeņa sagatavošanās visuzskatāmāk apliecina, ko tas īsti nozīmē – izsprāgt olimpiskajā sezonā. Padomāts ir par visu – vairāki treneri, nebeidzams treniņu darbs, turklāt piesaistīti savi cilvēki, kas rūpējas par tādām svarīgām lietām kā mentālā sagatavotība un pareizs uzturs. Lai Rubenim būtu labākais uzturs, talkā nācis gan restorāns „1221”, gan zemnieki. Lai arī šobrīd itin lielā komanda, kas strādā ap Mārtiņu, lielākoties to dara idejas vārdā, pats Rubenis cer, ka ar laiku izdosies arī visiem atlīdzināt, „pateicības” sarēķinot tāmē pēc saviem ieskatiem. „Teikšu godīgi, kad pats ieraudzīju gala ciparu, es pirmajā brīdī pat nedaudz nobijos par to, ka šajos laikos, esmu atļāvies sapņot par ideālo variantu. Taču lielākā daļa no šīs summas ir nauda, ar kuru es novērtēju savas komandas cilvēku laiku un ieguldījumu kopējā rezultāta veidošanā. Un es ticu, ka teicienam „zināšanas ir tik vērtas, cik tu esi gatavs par tām maksāt” ir patiesi dziļa nozīme. Tādēļ es no sirds vēlētos atdarīt visiem, kas man palīdz. Šobrīd Dukuru ģimenes labo sirdi es izmantoju, neko nedodot pretī. Dainis gan teica, ka tas neesot tik būtiski: „Būs vai nebūs nauda, nav svarīgi. Mēs varam to atļauties. Nāc strādā – es redzu, ka tu patiesi to vēlies!” Līdzīgu atbildi saņēmu arī no Raivja Aršauska. Arī mana sieva ir atteikusies no visiem darba piedāvājumiem, lai šajā laikā būtu kopā ar mani un palīdzētu. Un es vēlētos kādu dienu šo jautājumu godīgi sakārtot,” viņnedēļ „Sporta Avīzei” norādīja Rubenis.
Jau tagad pienāk ziņas – Rubenis treniņos raujas kā zvērs un nepilnu 35 gadu vecumā personiskie rekordi fiziskajos rādītājos krīt viens pēc otra jau augustā. Varam tikai priecāties par Mārtiņu, taču jautājumus raisa fons. Pirmkārt, Rubeņa publiski izskanējušais aicinājums cilvēkiem viņam palīdzēt, lai viņš nevienam nepaliktu parādā, liek vaicāt, ko tad dara gudrās galvas, kas kamaniņu sportu Latvijā vada un lobē, turklāt to dara ar apskaužamiem panākumiem. Neuztraucieties, nav jau tā, ka neko nedara. Pilsētā runā, ka Starptautiskās kamaniņu federācijas viceprezidents (viņš arī daudzu citu amatu īpašnieks tepat Latvijā) Einars Fogelis, piemēram, atļaujas Latvijas titulētāko kamaniņbraucēju pa telefonu nolamāt par to, ka viņš, redz, aizgājis uz ienaidnieku (Dukuru) veidoto komandu. Tas jau nekas, ka 35 gadu vecumā, kardināli mainot treniņu programmu, pēkšņi parādās straujš progress fiziskajos rādītājos, kas visu karjeru ir bijis Rubeņa Ahilleja papēdis.
Un tas vispār kamaniņu sporta videi ir ļoti raksturīgi. Tā vietā, lai mācītos no savām un citu kļūdām un paškritiski padomātu, kur kļūdījušies, kur jāpieliek un kā to izdarīt, viņi izmanto citu taktiku – likt sprunguļus spieķos tiem, kam sanāk, ar cerību, ka nesanāks un tas ļaus līmenim izlīdzināties. Kad izlases galvenais treneris Pēteris Cīmanis, kurš vasaras periodā – pirmsolimpiskajā sezonā! - netrenē nevienu (!) sportistu sadzird savā virzienā mājienus par maksātā atalgojuma lietderību, viņš uzreiz atcērt: „Bet vai tu zini, cik saņem Prūsis?!” Tas jau nekas, ka viņa paša nosauktais speciālists pēc daudzu domām tiek uzskatīts par savas jomas labāko pasaulē; tas jau nekas, ka krievi viņam bija gatavi maksāt n-reizes vairāk, nekā spēj samaksāt Latvija; tas jau nekas, ka viņu savā komandā labprāt redzētu jebkura bobsleja izlase. Kaut kā nav sanācis dzirdēt, ka kāda kamaniņu sporta lielvalsts pateiktu Cīmanim: „Klau, nāc strādāt pie mums, ciparu līgumā ieraksti pats!”
Cīmanis saka, ka visi treniņu plāni visiem sportistiem ir pie viņa, visus viņš apbraukā, kontrolē un konsultē, tomēr pazīmes rāda, ka atsevišķu sportistu grupu kontrolēt īsti nespēj pat varas iestādes, jo problēmas un miesas bojājumus viņi pamanās sagādāt neatkarīgi no valsts, kurā atrodas. Tā, piemēram, Siguldas policija viņnedēļ uz brīdi aizturēja un nopratināja tādas kamaniņu sporta „uzlecošās zvaigznes” kā Riku Kristenu Rozīti un Pēteri Kalniņu par dūru vicināšanu dzērumā, rīta agrumā. Process rit pilnā sparā – pēc neoficiālas informācijas, abu sezonas pirmā trofeja ir kādam siguldietim salauzts vaiga kauls. Cita starpā, arī pēc neoficiālas, taču ļoti, ļoti drošas informācijas, līdzīgi piedzīvojumi „nākotnes” braucējus pavada itin bieži, tātad nevietā ir runāt par vienreizēju kājas paslīdēšanu. Tāpat līdzīgi piedzīvojumi kamaniņu izlases otro ešelonu (diemžēl drošas informācijas par „varoņiem” pagaidām nav, bet gan jau ar laiku būs) ir pavadījuši arī Sočos, kur klapatas bija vēl lielākas un paskaidrojumi vietējai policijai rakstīti pat uz piecām lapām.
Dzer, kaujas, iepazīst dažādu valstu policijas iecirkņus, sportisko ambīciju acīmredzot nav, tāpat kā priekšstata par profesionālo sportu un tam nepieciešamo režīmu. Drūmi. Izlases galvenais treneris jau var apvainoties uz preses izdevumiem, var turpināt stāstīt, cik ļoti viņš visu un visus kontrolē, bet laikam jau nesanāk viss tā, kā vajadzētu, ja reiz elementāras disciplīnas normas netiek ievērotas, par likumiem nemaz nerunājot. Vispār jau vajadzētu pietikt ar vienu teikumu: „Puikas, paskatieties, kā rukā Mārtiņš!” Ā, piemirsu – Latvijas izlase jau pa vasaru kopā nesavācas.
Lūk, kāds kontrasts pirmsolimpiskajā sezonā. Kāds lien no ādas laukā, lai tikai vēl vienu reizi uzkāptu olimpa virsotnē, kāds tikmēr domā, kā „atpirkties no mentiem”. Katram savas ambīcijas, savas prioritātes un savi panākumi. Vienam, kas būtībā teju visu jau ir sasniedzis, gribas sasniegt vēl, tikmēr citiem nav nekā un nekad arī nebūs. Līdz ar to jau tagad varam secināt, ka olimpiskais tūrisms pie mums vēl aizvien būs cieņā, turklāt ne tikai sportistu vidū.
P.S. Autors atļauj šīs rindas tulkot un, uzdodoties ar vēl nedzimušas sievietes vārdu un šim mērķim speciāli izveidotu e-pastu, sūtīt uz visu valstu visām federācijām, kādas vien ienāk prātā. Roka taču jau ir piešauta...
+4 [+] [-]
+5 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Vienīgais veids būtu, ja LV būtu kāds ietekmīgs vīrs, politiķis, kuram būtu kontrole par kko tik liela, ka iepazīstinot ar esošo situāciju, šis ar slotas kātu aizdzītu šos pāris mīklasmuguras no siltās vietiņas.
P.S. Daini par LOK prezidentu!
+6 [+] [-]
+2 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]