Džordža realitāte

George (jeb Džordžs) Dikeulakoss ar Latvijas izlasi strādā otro gadu, un uz lielu turnīru dosies pirmoreiz - uz Eiropas finālu, kur turklāt tiks dalītas Londonas olimpisko spēļu ceļazīmes. Pārbaudes spēlēs trīs uzvaras desmit piegājienos neizklausās īpaši spoža prelūdija, kam pats grieķu treneris gan nepiekrīt un stingri atgādina - pārbaudes spēles nav faniem, tās ir treneriem. Tajā pašā laikā viņš nenoliedz - Latvijas izlase patlaban iet cauri posmam, kas var prasīt vismaz pāris gadus piezemētāku ambīciju un cerību. "Tas, par ko baidos, precīzāk - tas, par ko esmu pārliecināts - šīs komandas spēlētāju kodols pēc šī Eiropas čempionāta liks punktu gaitām izlasē. Vismaz daļa no spēlētājām. Tāpēc, gribam to vai nē, mēs jau esam uzsākuši izlases atjaunošanas procesu," apliecina Dikeulakoss.

Te arī meklējamas saknes tam, ka Latvija, kas vēl pirms pāris gadiem uguņoja uzbrukumā, šobrīd savu laimi mēģina kalt laukuma otrā galā - pie sava groza. Dikeulakoss pasmaida - tas nav tāpēc, ka tāda ir grieķu basketbola skola. Tāda ir realitāte, viņš uzsver. "Savulaik Latvijas spēcīgā puse bija uzbrukums un es vēlētos, lai tā varētu būt arī tagad. Taču šobrīd ir jābūt citādāk. Mums ne tikai nav septiņu spēlētāju no komandas, kas cīnījās pagājušajā Eiropas čempionāta finālturnīrā - mums nav četru spēlētāju pat no sastāva, kas bija pērn un kam bija jākļūst par izlases jaunā modeļa sākumu. Un runa ir par atslēgas spēlētājām - ne par līderēm, taču atslēgas spēlētājām, kurām ir ļoti būtiska loma komandas mehānismā. Kad komandas ķīmija ir pilnībā noārdīta, kā tas šobrīd ir Latvijas izlases gadījumā, tas, ar ko jāsāk, ir disciplinēta aizsardzība. Tā iedod labu psiholoģisku bāzi uzbrukumam, kādus vieglos punktus ātrajā uzbrukumā," izmaiņas pamato treneris.

Uz Poliju Džordžs vedīs četras finālturnīru debitantes - Elīnu Babkinu, Zani Jākobsoni, Lieni Priedi un Karlīni Nīmani. Pamata rotācijā vietu izdevies izcīnīt tikai vienai no viņām, turklāt Babkinu, kas jau spēlējusi olimpiādē un bija viena no līderēm pagājušā gada kvalifikācijas ciklā, par iesācēju varam nosaukt visai nosacīti. Par pārējo atbilstību prasībām treneris nav sajūsmā un to neslēpj. Īpaši par virzienu, ko pēdējos gados izvēlējušās daudzas vadošās jaunatnes izlašu spēlētājas, ar kurām saistās arī lielās valstsvienības cerības - studijas ASV koledžās un spēlēšana NCAA. "Viņām treniņi beidzās martā. Sezonas laikā viņas trenējas tikai sešus mēnešus. Man ir ļoti piemēru, kad labas spēlētājas dodas uz Ameriku, lai kļūtu labākas, taču atgriežas vājākas. Es savām spēlētājām vienmēr iesaku nebraukt uz koledžu Amerikā, bet labāk izvēlēties doties spēlēt uz kādu labu Eiropas klubu," trenera vērtējums izskaidro dažu labu sastāva lēmumu.

Ko tas Dikeulakosa vērtējumā nozīmē Latvijas izlases perspektīvām? Kas tad nomainīs spēlētājas, kuras varbūt liks punktu gaitām izlasē? "To spēlētāju kvalitāte, ka šobrīd mēģina iekļauties komandā, pagaidām nav adekvāti augsta. Vienīgie izņēmumi - Babkina un Niedola, kas jau ir gatavas spēlēt. Pārējās jaunās nav gatavas spēlēt nacionālajā izlasē. Mēs forsējam viņas to darīt, jo vienkārši nav citas izejas. Taču komanda jāatjauno, un faniem nākamos pāris gadus varbūt nāksies būt pacietīgiem, lai sagaidītu šo komandu sasniedzam labāko spēli." Vai tā būtu vieglā versija vēstījumam - "būs auzas..."? Neskatoties uz piesauktajām problēmām, izlases treneris nav pesimists, un, kad pavaicāju, vai Babkina un Niedola ir spēlētājas, ap kurām iespējams būvēt Eiropā konkurētspējīgu komandu, atbild: "Mums ir Elīna, mums ir Sabīne, joprojām ceru, ka komandā atgriezīsies - jo viņa vēl ir ļoti jauna basketbolam - arī Jēkabsone. Tas pats - Tamane. Kādreiz kāda pietrūks, taču domāju, mēs joprojām varēsim balstīties uz šīm spēlētājām."

Ir gan viena recepte, kas pašreizējās komandas kodolu droši nosargātu neskartu vismaz vēl uz gadu - ar lieliskām izredzēm piepulcināt palīgos arī tās dažas, kas šovasar gribētu, taču nevar palīdzēt. Četrus gadus pēc Pekinas turnīra Londonā šai komandai būtu ko pierādīt.