Gaidāms jauns veiksmes stāsts?

Tas nesākās vakar vai aizvakar

„Milan” sniegums šosezon ir likumsakarīgs, turklāt lai paredzētu tādu notikumu gaitu, kāda itāļu futbola grandu ir piemeklējusi šosezon, nebija jābūt ne pravietim, ne futbola ekspertam. Pietika būt gana uzmanīgam vērotājam. Klubs, kas bez pārspīlējuma ir pasaules futbola lepnums, šosezon ir vārgs, nevarīgs un neapšaubāmi – neveiksmīgs. Bez līderiem, bez harismātiska trenera, kā tagad izrādās, arī bez naudas un tūlīt arī bez prezidenta. Viss drūp un jūk, bet – vai ir pazīmes, ka visu ir iespējams saglābt?

Tas, ka „Milan” starpsezonā atteicās no faktiski visas vecās gvardes, bija loģisks solis. Faktiski to varēja darīt arī mazliet ātrāk, taču – ja nav pienācīgu aizstājēju jeb, precīzāk, tādiem nav līdzekļu, tad kāda gan no tā var būt jēga? Patinot filmu atpakaļ, sākums „Milan” lejupslīdei ir meklējams 2009. gadā, kad fiasko piedzīvoja 21. gadsimta zvaigžņotākais kluba sastāva modelis, kas bija pārpildīts ar rietošām, taču vēl ne norietējušām futbola zvaigznēm. Kā zināms, tik paredzamais un ierastais spēles zīmējums bija atkosts, vai drīzāk – pats sevi nokodis, spēlētāju vecuma diktētā formas krituma dēļ. Spēle, ar kādu uzvaras laurus Eiropā plūca šī komanda, vairs nebija īstenojama – tieši fiziskās sagatavotības dēļ, kas uz vecumu parasti neuzlabojas. Komandā iesaistījās Ronaldinjo, Flaminī, ieradās Huntelārs, atgriezās Ševčenko, vēlāk divus pavasarus Milānā sagaidīja arī Deivids Bekhems, taču tieši tobrīd pirmo reizi varēja konstatēt, ka faktiski pirmo reizi savas valdīšanas laikā Karlo Ančeloti, „Milan” galvenais treneris, ir apjucis un varbūt pat īsti nezina, ko darīt. Eļļu ugunij pielāja fakts, ka Paolo Maldīni bija beidzis karjeru, bet, kapteiņa apsēju pārņemot Ambrozīni, caurvējš piepildīja telpu ar demokrātijas vēsmām. Kā man vienreiz nodeklamēja kāds autoritatīvs treneris – nav pat svarīgs sporta veids, kuru viņš pārstāvēja -, tad sportā demokrātijai vietas nav, līdz ar to runātājs un lēmējs var būt tikai viens.

To, ka Maldīni bija absolūts līderis, vēlāk intervijās ar sausu muti atzīs visi komandas biedri. Alesandro Nesta pat reiz izteicās, ka pietika ar to, ka Maldīni vienkārši sēdēja ģērbtuvē neko nesakot, lai neviens pat neiedomātos izmest kādu nepiemērotu joku, pavērt muti vai vienkārši nebūt gatavs spēlei. Kad viņa vairs nebija, sākās bardaks. Lai arī esmu tikai vērotājs no malas, rodas iespaids, ka Rīgas „Dinamo” šīs sezonas neveiksmēm viens no cēloņiem varētu būt līdzīgs...

No pieredzējušo spēlētāju komūnas tās norietā vēl varēja izspiest šo to noderīgu, taču to neizdarīja neviens no treneriem. Tajā pašā laikā arī netika piedāvāts nekas jauns, līdz ar to komanda sāka grimt purvā, bet mieta padevējs tā arī neatradās. Leonardo iecelšana par galveno treneri vispār bija kāzuss, kuru pavadīja fakts, ka trenerim nemaz nav pienācīga papīra. Lai arī eksperiments nebija ilgs un tas redzamus robus neiecirta, tomēr iespēja uz pārmaiņām tika palaista vējā. Nāca jauns treneris...

Allegri un komanda bez sejas

Jau Ančeloti pēdējā gadā pie itāļu granda stūres uzvirmoja baumas par nopietnām finansiālām problēmām. Vēlāk tās apstiprināja Kakā pārdošana, vietā pienācīgu aizstājēju neatrodot. Massimo Allegri, pašreizējais „Milan” galvenais treneris, kurš strādā jau trešo sezonu, bija jauns un šķietami talantīgs treneris. Viņa pirmie soļi bija plati – sen kārotais A sērijas tituls. Tomēr tas tika izcīnīts uz vispārējās itāļu futbola agonijas un Milānas „Inter” tās sezonas Čempionu līgas skrējiena rēķina. Čempionu līgā „Milan” vairs nebija pieskaitāms pie favorītiem, tas bija pazaudējis ierastos ieročus, bet jaunu, ko likt vietā, nebija.

Pirlo aizejot uz „Juventus”, tikai retais notriesa pa kādai sēru asariņai. Un tobrīd tā tiešām šķita, ka viņa laiks ir pagājis, jo pieredzējušā itāļu maestro devums A sērijas titula izcīnīšanā bija visnotaļ minimāls. Redzot, kā viņš spēlēja pēc tam un spēlē šobrīd, ir redzams, ka spēlētājs, kurš tiek dēvēts arī par savas paaudzes svarīgāko spēlētāju, vēl joprojām ir gana sprauns un vērtīgs. Vien tāds sīkums – jāprot pareizi pielietot. Aizvadītajā sezonā „Milan” finišēja otrajā vietā, Čempionu līgā izkrita ceturtdaļfinālā. It kā nekāda traģēdija, taču, atkal no kabatas izbirstot putekļiem, sastāva pastiprināšanas vietā ir sanākusi sāpīga konsolidācija.

Massimo Allegri laiku „Milan” ir komanda bez sejas. Ne vairāk, ne mazāk. Ļoti nestabila, ļoti neprognozējama, kas citkārt nāca par labu, taču – vai tādu mēs pazīstam šo komandu? Pateicoties labiem, individuāli spēcīgiem meistariem tika saglabāts pabālējis, taču tomēr zināms spožums, taču, kad daži no meistariem nu ir prom, kas ir palicis pāri?

Šosezon „Milan” pārdzīvoja ļoti nopietnu štatu samazināšanu. Prom devās Tjagu Silva, Ibrahimovičs, Kasāno, veterānu blice. Labs fons jaunam ceļam, taču – nekā. No maizes un ūdens dižciltīgos nepabarosi, bet – ja nekā cita nav, ko tad? Vārtos vairāki daudzmaz vienādas raudzes vārtsargi, taču neviena spilgta spēlētāja, aizsardzība vairs nav tāda kā laikā, kad vārtos stāvēja Dida. Udo Lateks reiz teica, ka aizsargi spēlē labi tāpēc, ka viņiem ir bail no sava sliktā vārtsarga. Tagad pat bailes vairs nelīdz, ja trūkst prasmes un saskaņas. Tas attiecas uz visas komandas, ne tikai aizsargu sniegumu aizsardzībā.

Gūto vārtu skaits ir diezgan normāls, taču, kā redzams, nepietiekams. Vidējā līnijā trūkst līdera, savu partiju kā nākas pirms tam nospēlēt nespēja ne Akvilani, ne tagad Montolivo. Uzbrukumā labu meistaru netrūkst, tas reizēm palīdz nekrist kaunā, taču atkal jāsaka – ko tas, pa lielam, dod, ja gan Čempionu līgā, gan A sērijā „Milan” knapi elpo? Protams, Allegri varētu saukt par situācijas ķīlnieku, jo iespējas pilnīgai komandas pārbūvei, kura ir neizbēgama, nav, bet, no otras puses, – vai tiešām komanda, kas būvēta tomēr no meistarīgiem futbolistiem, atrodas savā vietā. Vai tiešām cits treneris nevarētu ienest svaigas vēsmas? Transfēru loga pēdējās dienās, lai kliedētu fanu neapmierinātību, tika par sviestmaizi iegādāts Naidžels de Jongs, taču jau viņa debijas reize parādīja, ka no šīs kazas pienu gaidīt ir diezgan veltīgi. Jāteic, ka „Manchester City” rindās viņš daudz labāk iederējās. Tāpat arī citi papildinājumi ir devuši vien epizodisku labumu. Sezonas sākumā kļūdaini likās, ka zaudējums „Sampdoria” ir vienkārši lēnas ieskriešanās sekas, tostarp „Sampdoria” izskatījās ļoti labi, līdz ar to uz šīs komandas āķa vēlāk varētu uzrauties arī citas lielās zivis. Kā vēlāk izrādīsies, nekā tamlīdzīga – divu vāju komandu duelī vienkārši viena izrādījās pārāka. Sekojošais Pacīni „hat – trick” (un visnotaļ atzīstamā spēle uzbrukuma veidošanā vispār) pret gana labi komplektēto „Bologna” atļāva uz mirkli noticēt, ka par spīti visam, viss būs kārtībā. Tāpat varēja padomāt pēc uzvaras pār „Zenit”, taču – tas arī viss.

Droši vien, ka „Milan” sezonas beigās ieņems vietu A sērijas pirmajā desmitniekā. Ļoti iespējams, ka arī izkļūs no apakšgrupas Čempionu līgā. Tomēr...Līdz pirmajai vietai A sērijā ir 17 punkti. Ir aizvadītas tikai 12 kārtas, bet jau trūkst 17 punkti! 17! Lasot prognozes pēc Čempionu līgas izlozes, viens ārzemju futbola apskatnieks norādīja, ka „Milan” grupa ir pateicīga („Malaga”, „Zenit”, „Anderlecht”), taču, zinot „Milan”...Jā, viņam bija taisnība, tiesa, divas kārtas pirms grupu turnīra beigām vēl ir knapa otrā vieta. Kluba vadība, ja var ticēt medijos paustajam, ir ilgi un nopietni domājuši, līdz nolēmuši, ka trenerim uzticas un neko nemainīs. Turklāt jāņem vērā, ka ir zaudēts arī Milānas derbijā, bet pat to tiesa neatzina par vainu pastiprinošu apstākli un drošības līdzekli nepiemēroja. Var jau būt, ka tas ir pareizi un laiks visu saliks pa plauktiņiem. Starp citu, turpinot par tiesām, šoreiz reāla tiesa savu verdiktu ir teikusi, tāpēc zināms laiks jau ir piespriests Silvio Berluskoni...

Maldīni nāks un glābs?

Silvio Berluskoni nesen tika notiesāts uz trim gadiem. Par mahinācijām ar nodokļiem. Pārsteidzoši, ka bijušais Itālijas premjers, kurš tika tiesāts krustu un šķērsu, mūždien bija pamanījies izsprukt no daudz nopietnākām apsūdzībām, tostarp arī pedofilijas, taču iesēdās nodokļu dēļ. Šķiet, ka politiskā vide Itālijā ir nopietni pamainījusies. Berluskoni klubu nopirka pirms 26 gadiem, izglābjot no bankrota. Tika iegādāts treneris Arigo Sači, kurš pilnībā reaminēja komandas spēli, nāca ar kāda itāļu trenera izpildījumā neredzētiem spēles pārkārtojumiem, it sevišķi aizsardzības sistēmās, tika iegādātas holandiešu superzvaigznes un – ceļš pretī panākumiem sākās!

Tagad, pēc 26 gadiem, klubs ir zaudējis pamatu zem kājām, tā spēļu apmeklējums ir sasniedzis kritiski zemus apmērus, tā rezultāti – tāpat. Un ir vēl kur krist. Vai Berluskoni ietekmes mazināšanās visā Itālijas dzīvē nāks par labu vai – par sliktu? Īstermiņā noteikti tas krāsas iezīmēs vēl drūmākos toņos, bet varbūt šis ir labs laiks, lai sāktu visu no jauna. Iespējams, ir vajadzīgs kāds, kas nāk gluži kā Berluskoni pirms 26 gadiem, parādot jaunu virzienu. Protams, tam ir vajadzīgas arī pilnas kabatas.

Un ir arī pozitīvas vēsmas, ir cilvēki, ap kuriem būvēt jauno „Milan”. Ir Matia de Siljo, kuru sauc par „jauno Maldīni”. Jā, tas jau ir dzirdēts, - jūs teiksiet. Tā ir, bet šis gadījums šoreiz ir nopietns. 19 gadus vecais futbolists ir teicams malējais aizsargs ar daudzām Maldīni raksturīgām īpašībām. Tikmēr viņa vienaudzis el Šāravi ir komandas rezultatīvākais futbolists. Divi ir – vēl kāds? Labs materiāls ir Emanuelsons, noderīgs ir Nočerīno, tāpat arī citi. Starp citu, junioru komandās , tēva Paolo veco cīņu biedru un paša tēva ciešā uzraudzībā, kā dārgakmens tiek slīpēts Kristians Maldīni, 16 gadus vecais aizsargs. Šādā vecumā lielajā komandā gaisu sāka apostīt tēvs, drīz šāds gods varētu tikt uzticēts arī dēlam. Dēlam arī varētu tikt uzticēts 3. numurs. Kā zināms, karjeru beidzot Paolo, 3. numurs tika iemūžināts. Ar atrunu – ja nu kāds no abiem dēliem izlemj, ka vēlas ar to spēlēt.

Vai tiešām atkal laukumā ir vajadzīgs 3. numurs ar tik majestātisko uzvārdu uz krekla, lai klubs atšķirtu jaunu lappusi, ko šoreiz varētu aizpildīt tīrrakstā, ar zelta burtiem, nevis ar vistas kāju un svītrojumiem, kā tas notiek šobrīd? Vai tiešām klubam ir vajadzīga jauna galva, kas ievieš kārtību, nāk ar naudu? Vai tiešām ir vajadzīgs jauns, mazliet traks treneris, kas nāk ar revolucionāriem, sākumā citu apsmietiem un nesaprastiem pārkārtojumiem? Vai tiešām pēc vairāk nekā 10 gadiem es atkal lasīšu ārzemju preses izdevumu, kurā tiks atspoguļots „Milan” – pasaules futbola flagmaņa – jaunais veiksmes stāsts?