Bagātais Vaņa. No Latvijas?

Ivans Klementjevs cīnījies trijās olimpiskajās spēlēs un kanoe airēšanā guvis trīs olimpiskās medaļas: 1988. gadā Seulā zeltu, 1992. gadā Barselonā un 1996. gadā Atlantā sudrabu.
Daudzkārtējs (12) Latvijas čempions. PSRS čempions (19). Polijas čempions (7).
Septiņkārtējs pasaules čempions, trīs sudraba un trīs bronzas medaļu ieguvējs pasaules meistarsacīkstēs. Vienu reizi par čempionu kļuvis no Latvijas un no Polijas izlases, piecas reizes – no PSRS. Vienīgais airētājs pasaulē, kurš uzvarējis piecos pasaules čempionātos pēc kārtas. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 1999. gadā. Ar ordeņiem “Goda Zīme” un “:Tautu draudzība” PSRS laikos.
.

--Smalki izsverot, jums pieder visvērtīgākais olimpisko metālu depozīts Latvijā – viena zelta un divas sudraba medaļas ir smagākas pat par Jāņa Lūša zeltu, sudrabu un bronzu. Vai ikdienā sajūtat nopelnītā metāla smagumu?
--Apzinos, ko esmu izdarījis, taču ne smagumu nedz vieglumu nejūtu. Jo mūsu sporta veids, lai kādi nebūtu tā sasniegumi, necik vis netiek atzīts un atbalstīts. Arī par vēsturi – un ne jau tikai airēšanas – runājam, manuprāt, pārāk maz. Tiesa, darbojas jau mums Sporta muzejs, taču tas savās telpās un iespējās ir pārlieku ierobežots. Labi, ar Latvijas Olimpiskās komitejas un Olimpiskās akadēmijas atbalstu izdevām plakātu, kur redzami mūsu olimpisko čempionu portreti, taču necik iespaidīgs tas tomēr nav. Sporta panākumi un sasniegumi valsts prestiža starptautiskai celšanai ir nepietiekami izmantoti, atsevišķos gadījumos perspektīvi, sevi apliecinājuši sporta veidi negūst vajadzīgo atbalstu.
--Jau gadiem ilgi jūs var saukt par profesionālu politiķi. Vai sporta vide vairs nebija pietiekami aizraujoša, lai piesaistītu tai uz mūžu?
-- Sirds pieder sportam. Taču līdz ar Latvijas neatkarību tas diemžēl atkāpās otrajā plānā, jo bija jādomā par primitīvu, toties neizbēgamu problēmu: ko tu ēdīsi? Kad pabeidzu lielā sporta gaitas, mani neviens nekur neaicināja, neņēma vērā – ne par treneri, ne par ko. It kā jau varēju trenēt, taču sabiedriskā kārtā, bez algas jeb ar simbolisku atlīdzību. Politikā jāiet tāpēc, lai situāciju censtos uz labu vērst. Bet iepriekš aizbraucu trenēt Spānijas nacionālo izlasi, kur nostrādāju trīs gadus; Sidnejas spēlēs mani audzēkņi izcīnīja ceturto vietu. Kad jau biju projām, mans puisis 2004. gadā kļuva par olimpisko čempionu.
--Latvijā radusies situācija, kurā notiek latviešu un krievu diasporu pretstāve. Jums savā laikā bijusi iespēja “no iekšpuses” vērot kā vienu, tā otru. Kur, jūsuprāt, ir konflikta būtība?
--Sportiskajā vidē tāda konflikta vispār nav. Tur, starp citu, latviski un krieviski runājošie mūsu valsts izlasēs ir apmēram fifty-fifty. Kaut arī olimpiskās medaļas neatkarīgajai Latvijai lielā pārsvarā guvuši sportisti ar krieviskiem uzvārdiem. Toties olimpiskās kustības vadībā ir vieni vienīgi latvieši, un ir jūtama savējo bīdīšana. Piemēra pēc: 1996. gadā es izcīnīju sudraba medaļu, Aigars Fadejevs sesto vietu, taču par Aigaru presē rakstīja un raksta nesalīdzināmi vairāk, nekā par Ivanu.
--Patlaban cenšamies labot šo trūkumu. Bet—ko jūs kā politiķis un sportists varat darīt, lai Latvija patiešām būtu vienota?
--Situāciju veidoju jau ar to vien, ka esmu sportists, jo sports vieno tautas un nācijas ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Būdams politiķis, uzskatu par savu vispirmo uzdevumu rūpēties par Latvijas sporta tālākas attīstības iespējām. Par budžeta naudu, kuru, starp citu, mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņi sportam piešķir daudz dāsnāk, nekā mēs. Par sportistu, treneru sociālo aizsardzību, lai nebūtu tā, ka tevi izmanto un tad izsūktu izmet. Pasaules sporta arēnās pēc mūsējo uzvaras paceltais Latvijas karogs nes vairāk mūsu valsts prestiža, nekā varbūt lielās tirāžās sadrukāti krāsaini bukleti un citi reklāmas veidi. Vai atceraties Jeļenu Prokopčuku ar sarkanbaltsarkano karogu pēc uzvaras lielajā Ņujorkas maratonā?
--Kā jūs pats nonācāt zem Latvijas karoga?
--Atgriežoties (ar zelta medaļu – I.O.) no pasaules meistarsacīkstēm Parīzē 1991. gada vasarā, pirmais jautājums, kuru man uzreiz uzdeva Rīgā, skanēja: “Kādu valsti jūs turpmāk pārstāvēsit?”. Godīgi atbildēju: “Esmu profesionāls sportists. Piešķiriet līdzekļus. Dodiet iespēju normāli trenēties, piedalīties starptautiskajās regatēs – un es pārstāvēšu Latviju. Ja nepieciešamais nav iespējams, tad startēšu no Neatkarīgo Valstu Savienības (PSRS vanckars – I.O.)”.
18. septembrī Berlīnē, SOK sesijā, tika apstiprināta Baltijas republiku kā neatkarīgu valstu līdzdalība olimpiskajās spēlēs Barselonā. Man vajadzē ja izdarīt galīgo un izšķirīgo lēmumu. Pēc nopietnas sarunas ar LOK prezidentu Vilni Baltiņu es pieņēmu ciešu lēmumu startēt zem Latvijas karoga. Nu vajadzēja nokārtot attiecības ar Savienības (vairs ne PSRS, tagad jau – NVS) izlasi. Man, bijušajam PSRS izlases kapteinim, tie trīs burti nudien griežas ausīs. Bet izlases vadītāji Kaverins un Kolibeļņikovs manu nostāju saprata, ar Kolibeļņikovu pat parakstīju kontraktu par tālāku sadarbību.
--Bet tālāk – Latvijā?
--Jau nākamā gada februārī es trenējos vienatnē, atstāts savā vaļā. Maija mēnesī pirmo reizi startēju zem sarkanbaltsarkanā karoga un ļoti aukstā laikā Beļģijā, Mēhelenas kanālā, ne tikai uzvarēju, bet arī uzstādīju kanāla rekordu. Ar to atliektiem galiem pietika, lai nešaubīgi tiktu uz olimpisko Barselonu, kur vīriešu kanoe airēšanā bija pieteikts vēl nebijis dalībnieku daudzums – 335 sportisti no 45 valstīm.
Tur finālairējumā no starta kā zvērs aizgāja bulgārs Buhalovs, viņa pēdās sekoja vācietis Roders. Trešajā pozīcijā izvirzījās ungārs Zāla, es biju tikai sestajā vietā. Līdzās pa septīto celiņu centās arī francūzis Silvio. Pusdistancē mēs ar Silvio, blakus turēdamies, jau bīdījāmies uz ceturto vietu, atpaliekot no ungāra turpat pusotras sekundes. Daudz! 250 metrus pirms finiša atpaliku par nieku arī no francūža – 0,04 sekundes. Tad nāca apjēga: visi sāncenši nespēs līdz galam airēt tādā mežonīgā tempā, kādam no viņiem ir jālūzt! Tā arī notika. Kādus 100 metrus pirms finiša vācieša laiva strauji samazināja tempu, atkrītot uz ceturto vietu. Neizturēja arī Zāla. Es savukārt rāvos, cik spēka un vēl mazliet vairāk. Bulgāru noķert vairs nebija nekādas iespējas, taču gan vācieti, gan ungāru apdzinu, kā uz vietas stāvošus. (Vēlāk izrādījās, ka pēdējos 250 metrus esmu airējis 2,4 sekundes ātrāk par jebkuru citu.) Taču uzvarai arī ar to bija par maz. Latvijai tika Barselonas spēlēs otra sudraba medaļa, pirmo izšāva Afanasijs Kuzmins.
Sekoja apsveikumi un ziedi, pateicību izteica arī ministru prezidents Ivars Godmanis. Mājās tika saņemti vērtīgi apbalvojumi…
--Kādos gadījumos nēsājat Triju Zvaigžņu ordeni?
--Astoņpadsmitajā novembrī – kad, kā zināt, man ir dzimšanas diena – arī politiķu svinīgās reizēs, pieņemšanās .
--Esat trenējies, startējis un dzīvojis PSRS, Latvijas, Polijas un Spānijas izlasēs. Kāda jums šķita gaisotne katrā no tām?
--PSRS laikā, kad sports bija politika, tikām nodrošināti no galvas līdz papēžiem, atlika tikai trenēties un – obligāti! – uzvarēt. Pašam sportistam tik vien bija kreņķu, cik nopirkt biļeti, lai aizbrauktu līdz treniņnometnei. Viss cits bija galdā. Savukārt neatkarīgajā Latvijā par sevi viscaur jārūpējas pašam. Ko es ēdīšu, kur es trenēšos, kur ņemšu inventāru un kāds būs mans treniņu un sacensību grafiks. Esmu pārliecināts, ka šo lieko darbību pēc man Barselonā un Atlantā tika nevis zelts, bet tikai sudrabs. Nauda, ko ietaupīja valsts, maksāja sportiskā cēlmetāla cenu. Bet es biju tajā olimpiskajā izlasē vienīgais, kam visdrošāk prognozēt uzvaru…
Polijā strādāju un airēju tajā laikā, kad viņiem tikai sākās īstā airēšana. Kad pēc ilgajiem juku laikiem notika sporta atdzimšana. Valsts nodrošināja gluži visu – lai tikai būtu rezultāti. Es pats viņiem izcīnīju desmito pēc skaita starptautisko medaļu poļu kanoe vēsturē. (Starp citu – PSRS izlasei es savulaik izcīnīju tieši simto medaļu!) Maksāja labi – gan kā sportistam, gan trenerim, prēmijas arī bija, iedeva dzīvokli, pāris reizes gadā par velti varēju atlidot uz mājām. Spānijā bija līdzīgi labs nodrošinājums – dzīvoklis Madrides centrā, savs transports, atlika rūpēties tikai par sportisko pusi.
--Kāpēc nepalikāt tajās zemēs, kur tek piena upes ķīseļa krastos?
--Nostaļģija pēc dzimtenes. Man Spānijā palika jau četrdesmit gadu, un vajadzēja nopietni izšķirties par turpmāko. Ilglaicīga kontrakta parakstīšana un faktiska pārcelšanās uz citu zemes malu man nebija pieņemama.
--Vai riskēsit nosaukt mums savas dzīves augstāko mērķi – jeb varbūt tas jau sasniegts olimpiskajā Seulā?
--Tā uzvara bija sava laika sasniegums. Protama lieta: kā sportists jau vairs neko, kur nu vēl augstāku un lielāku, nesasniegšu, taču dzīve turpinās. Mans mērķis tagad, piemēram, ir airēšanas kanāla ierīkošana Rīgā. Un kas man kā politiķim (no PCTVL – I.O.) var liegt cerēt, ka varbūt kļūšu par Latvijas sporta ministru? Pirms tam man bija sapnis – iekļūt saeimā. Piepildījās.
--Latvijas olimpiskās komitejas atjaunošana deviņdesmito gadu sākumā emocionāli saviļņoja visu valsti. Jūs ar to esat tieši saistīts. Kādas bija jūsu izjūtas tolaik, un kādas tās ir tagad, pēc 19 gadu neatkarības prakses?
--Sākumā bija ļoti grūti paredzēt: kas būs, kā būs un kad būs. Es biju PSRS izlases dalībnieks, kam atlika maz laika domāt par kaut ko citu. Padzirdēju, ka ir cerība atjaunot Latvijas Olimpisko komiteju. Ap to laiku Tālajos Austrumos gatavojāmies olimpiskajām spēlēm. Tad izcīnīju zelta medaļu, un mani Rīgā sagaidīja jau ar sarkanbaltsarkano karogu. Pirmo reizi mūžā ieraudzīju reālu neatkarīgas Latvijas simbolu. Tas bija 1988. gada 10. oktobrī. 19. novembrī sporta namā “Daugava” notika LOK atjaunošanas konference. Arī es tur biju – no desmitiem rītā līdz pusdivpadsmitiem naktī. Viss notika. Un vēlāk bija lepnums, ka es, no tādas mazas valsts, varu izcīnīt olimpiskās sudraba medaļas. Mani draugi ārzemnieki tad man prasīja: Ivan, vai tu esi apprecējies par jaunu un mainījis uzvārdu? Biji Ivan Klementjev, kļuvi Ivans Klementjevs? Un tad viņi uzzināja, ka ir tāda Latvija un ka es pārstāvu to.