Ir pedāļu minamais laiks

Šogad pirmo reizi sacensību programmā iekļauts komandu brauciens profesionālajiem klubiem. Tas sacensības darīs vēl interesantākas, papildinot elites un U-23 sacensības grupā un ar atsevišķu startu.
Latvija viskuplāk pārstāvēta tiks U-23 sacensībās, kur tiesības piedalīties ieguvuši pieci riteņbraucēji: Toms Skujiņš, Jānis Dakteris, Andžs Flaksis, Andris Smirnovs un Emīls Liepiņš. Tas tāpēc, ka mūsu ciklisti pasaules reitingā ir augstajā septītajā vietā.
Elites grupā paši sev tiesības startam ieguvuši Gatis Smukulis un Aleksejs Saromotins.
Junioru vidū startēs Krists Neilands un Jānis Janevics.

Par izredzēm – treneris un rīkotājs Igo Japiņš:
„Labākās cerības saistu ar U-23 braucējiem. Valkenburgas trase Holandē šķiet latviešiem piemērota. No lielajiem Smukulim varētu būt labas iespējas braucienā ar atsevišķu startu, kā arī komandu cīņā, kurā Gatis startē no komandas Katjuša. Par Saromotinu man pašlaik nav svaigas informācijas, taču sportists ir gana pieredzējis, lai savas iespējas prastu nepalaist garām.”

Diemžēl sieviešu konkurencē Latvijai nav iespēju piedalīties – nav nopelnījušas. Varam tikai nostalģiski atcerēties, ka mums ir bijusi pasaules čempione Emīlija Sonka (1964. gadā) un divkārtēja pasaules vicečempione Baiba Caune (1968. un 1974. gadā). Savukārt vīriem pirmais un pagaidām arī pēdējais pasaules čempions ir kuldīdznieks Romāns Vainšteins, kurš par tādu izcīnījās salīdzinoši nesenajā 2000. gadā. Kā to var dabūt gatavu, kā atkārtot – lūk, kur jautājums!
Un tāpēc pamācošs stāsts par to, kā Romka virsotnē uzbrauca(viss pēc aculiecinieku stāstītā):

Sākumu atceras treneris Jānis Veide:
„1986. gadā Murjāņu sporta internātskolā tika rīkots uzņemšanas konkurss riteņbraukšanas nodaļā un ieradās ap pusotra simta pretendentu. Notika dažādas pārbaudes, bet gandrīz visos parametros numur viens bija puika no Kuldīgas - Romāns Vainšteins. Jautāju viņam: “Kāds ir tavs mērķis?” Romāns atbildēja: “Es gribu kļūt par profesionāli.” Tikko novaldījos, lai nepasmaidītu, jo man, trenerim, toreiz tas likās absolūti neaizsniedzami. Te nu atnāk viens mazpilsētas puišelis un grib kļūt par profu...
Tā arī viņu Murjāņos iesauca: par Profiņu.
Galvenā Romāna īpašība bija talants strādāt. Tādu fanātisku attieksmi pret treniņiem, kāda bija Romānam, es vēl nevienam nebiju redzējis. Viņš vienmēr darīja visu, lai būtu pirmais. Viņš neizlaida nevienu rīta rosmi, bet, ja vakara treniņā uznāca tumsa, viņš gāja uz manēžu un skrēja. Pārējie puikas Romkas gājienus uzņēma diezgan draudzīgi, mums bija ļoti veselīga komanda, tomēr drusku skeptiski jau arī skatījās: nu, tas jau tas Profiņš!
Reiz viņš man jautāja: “Trener, bet ko darīt tālāk? Vai pēc Murjāņiem iet mācīties vai braukt ar riteni?” Atbildēju: “Tev pašam ir jāizdomā, vai ar riteni vari nopelnīt maizi savam mūžam. Ja nevari, tad jāiet mācīties.” Romāns bija viens no retajiem, kas bija jābremzē, nevis jāmudina.”

Atceras izlases treneris Igo Japiņš:
„1991. gadā uzaicināju Ozeru, Piziku, Piparu, Kalniņu un Vainšteinu, kuri toreiz pārstāvēja riteņbraukšanas klubu “Murjānis” pie sevis uz Beļģiju.. Mēs bijām tikai septiņi latvieši, viņu bija divarpus tūkstoši, bet mēs viņus vinnējam, kā vien gribējām! Mēs bijām tik stipri, ka Vainšteins toreiz komandā izrādījās tikai sestais, septītais numurs. Mums bija Muravskis, bijušais Alfa Lum profs. Mums bija Ozols - kā viņš kalnos varēja braukt! Arī Silovs bija talantīgāks par Vainšteinu, kaut izskatījās slinkāks. Visādi citādi viņš bija stiprāks, tāpēc Romka sākumā nemaz netika sastāvā. Vainšteins bija censonis, bet viņu vajadzēja audzināt. Tāds bija Vainšteina reālais stāvoklis, Bet ko viņš man vienreiz pateica? Viņš gribot kļūt par pasaules čempionu…
Mēs ticējām, ka ar ričuku latviešu čaļi var izsisties pasaulē. Turpinājām bāzēties Beļģijā. Mači notika gandrīz katru darbadienu, bet nedēļas nogalē bija neiedomājami plaša izvēle, līdz pat 15 sacīkstēm, kurās mēs varējām piedalīties. Romka vienu brīdi dzīvoja kopā ar mani, bet pēc kāda laiciņa pārcēlās uz citu māju kādu pusotru kilometru nostāk. Es viņam devu kāpostu, uz treniņiem viņš vienmēr atbrauca pirmais, un galu galā man bija vienalga, kur viņš naktī guļ.”

Atceras mehāniķis Arkādijs Svece:
„Romāns kaut kā bija uzķēris, ka viņam, lai sasniegtu augstus rezultātus, ir vajadzīgs treniņš trīsreiz dienā bez brīvdienām. Romāns sevi visu atdeva sportam. Pilnīgi! Varbūt kādreiz viņš aizgāja uz kino, bet dienas bez treniņa viņam vispār nebija. Katru rītu es cēlos sešos, lai savestu riteņus kārtībā, un redzēju, ka Romāns jau septiņos ir augšā un brauc uz rullīša. Kaut arī dienā bija jāveic 150 vai 170 kilometru posms, viņš vispirms noripināja uz rullīša 40 minūtes un tikai tad gāja brokastīs. Pēc tam braucām uz startu.”

Igo Japiņš:
„1995. gadā pasaules amatieru čempionātā Kolumbijā tika izspēlētas ceļazīmes uz Atlantas olimpiādi. Tur bija 2000 metru augstums, tāds kalns, ka ārprāts! Un Vainšteins tajā drausmīgajā ellē dabūja 11. vietu un nodrošināja Latvijas valstij piecas vietas Atlantas olimpiādē! Tāds bija īstais, lielais sākums. Drīz pēc tam Čehijā Romka bija otrais Eiropas čempionātā, vecuma grupā līdz 23 gadiem, kur startēja arī astoņi profi, kas tikko bija ieradušies no Tour de France. Vainšteins aizbrauca atrāvienā ar trijiem itāļiem, vienu vācieti un dabūja otro vietu. Pats prezidents Havels viņam pakāra kaklā medaļu. Sākumā Eiropa bija priecīga, ka ir tāda Latvija, ka mēs visur piedalāmies. Bet, kad sākām nemitīgi uzvarēt, tad viņi īsti priecīgi vairs nebija. Vainšteinam no tā ne silts, ne auksts. Kad mūsu Dream team 1996. gada aprilī pajuka, teicu Naudužam, kurš bija vēl talantīgāks par Vainšteinu: “Cīnies, un tu dzīvosi Jūrmalā!” – bet šis nospļāvās un meta riteni krūmos. Bet ko Romka? Viņš jau fiksais, sasvieda mantas somā un aizbrauca uz Franciju. Tajā brīdī viņš bija vienpadsmitais pasaulē, kas tad tādu nepaņems?!”

Stikla kalna galā: Pluī, Francija, 2000. gads, 268 km.
Romāns Vainšteins:
„No Rīgas neviens mani nefinansēja, es nolēmu pats visu apmaksāt, pats visu noorganizēt, lai tikai varētu piedalīties pasaules čempionātā. Mēs bijām tikai trijatā – vai smiekli nāca, salīdzinot ar lielvalstu delegācijām. Mans vienīgais miesassargs, uz kuru varēju paļauties distancē, bija Arvis Piziks. Viņš ir tāds miķelis… es riteņbraukšanā otru tādu neesmu redzējis. Tad nu mēs ar Arvi kopā devāmies pasaules čempionāta distancē. Divreiz man bija riteņa defekti, un abas reizes Arvis mani atveda atpakaļ pie grupas. Tikai trīs apļus pirms finiša, kad itāļi sāka kurināt ārprātīgo tempu, viņš atpalika. Bez mitas mierināju sevi, lai tikai nebūtu nervozitātes, lai tikai nelēkātu pakaļ tiem, kas mēģina atrauties. Vienīgā reize, kad noraustījos, bija priekšpēdējā aplī, jo priekšējie atkal mēģināja aizbraukt, un šķita, ka tie puikas varētu arī aizmukt. Bet tikko piebraucu klāt, tā šie atmeta ar roku un grupa mūs noķēra. Kad pēdējā kalnā man izdevās noturēties kopā ar vadošajiem, sapratu: ir radusies iespēja uzvarēt. Finišā visu izšķīra sprintera intuīcija. Es vienkārši zināju, cik liels ātrums man vajadzīgs, lai noturētu virsātrumu. Ir jāieslēdz tāda kā turbīna un šis ātrums jānotur! Kad neesmu kondīcijā, pat nespēju sasniegt šo virsātrumu, vai arī to spēju noturēt metrus piecdesmit. Bet tur, Francijā, es noturēju virsātrumu 250 metrus. Neviens nespēja pat no aizmugures piebraukt man blakus. Pēdējos piecdesmit metrus nemaz vairs nevajadzēja mīties…
Tūdaļ mani metās intervēt televīzija. Vairs nevarēju noturēties – esmu tāds cilvēks: kad man ir emocijas, tad jāraud… Pateicu, ka veltu savu uzvaru tētim un mammai… Pēc tam asaras pārgāja, bet, kad uz pjedestāla man uzvilka pasaules čempiona kreklu un sāka spēlēt Latvijas himnu… Vairs nespēju valdīt pār savām jūtām.”

Tā tās lietiņas tika darītas!

Rakstā citēti fragmenti no maztirāžas grāmatas „Dinastija. Harijs Japiņš. Igo Japiņš”.