Attīstītais sociālisms sporta vadībā. Tagad un toreiz

Kā zināms, sociālisma doktrīna paredz ne tikai ekonomikas – visas dzīves sīku plānošanu un regulēšanu dažnedažādās jomās. Tai starpā, protams, arī tik nozīmīgā, kāds ir sports. Kur vajadzētu valdīt tīrai spēlei, džentlmeņu attiecībām pēc principa: uzvar labākais, meistarīgākais, kur spēles noteikumi ir „viens likums, viena taisnība visiem” un uz visu laiku – tur atnāk partijas sekretārs un saliek visus pa vietām tā, kā prasa lielinieku politika.
Katrā ziņā FIBA lēmums mainīt turnīra kārtību jau tā iestaigātā gaitā ir bezprecedenta gadījums starptautiskajā praksē. Kaut ko tādu reti atļāvušies pat komunisti PSRS gados – tomēr situācijas toreiz bieži tika mainītas un kārtotas starp turnīriem, par spīti iepriekšējiem noteikumiem. FIBA bija, no kā mācīties!

Septiņdesmitajos gados, piemēram, Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburga) futbolklubs „Zenīts” nepavisam nebija tas Eiropas klases pārstāvis, kāds ir tagad. Arī toreiz nauda it kā bija (sociālismam, protams, atbilstīga), sastāvs – bija, bet rezultātu nebija vis. Un atbilstoši nolikumam „Zenīts”, paliekot pēdējā vietā, bira ārā no augstākās līgas. Ko nu? Nevar taču pēc nozīmes otrā PSRS pilsēta, oktobra revolūcijas šūpulis, palikt bez lielā futbola – kurš bija ne tikai krieviskā stila līdzjušanas, bet vēl vairāk pilsētas statusa apliecinājums. Lieta tika noformēta vienkārši, ar maģisko frāzi: pēc darbaļaužu vēlēšanās. Jāprasa: tad notika kāda balsošana, kāda parakstu vākšana? Nekā tamlīdzīga. Partkoms vienmēr zināja, ko īsti darbaļaudīm ir jāvēlas. Bet „Zenīts” turpināja buksēt pa augstākās līgas padibenēm...

Taču atgriezīsimies pie basketbola. 1977. gada PSRS basketbola meistarsacīkšu augstākajā līgā komandu skaits pārsteidzoši tika paaugstināts līdz 13. Galīgi neloģiski, jo tāpēc juka laukā pārskaitļa komandu izdevīgais un aritmētiskais dalījums vai nu apakšgrupās, vai arī sacensību tūrēs, ievērojami sarežģījās sacensību kalendārs. Turklāt ņemsim vēl vērā veicamos attālumus no Kauņas, Rīgas, Tallinas, citām PSRS Eiropas daļas pilsētām, līdz Vladivostokai. Jā gan, taču tā labpatika padomju basketbola pelēkajam kardinālam, caur Rīgu Maskavas CSKA un izlases tronī nākušajam Aleksandram Gomeļskim. Tā patikšana, kā jau ierasts, varēja nākt caur „nelielu materiālu pabalstu” (kā raksta sludinājumos mūsdienu prostitūtas) no Tālo austrumu traleru un refrižeratoru flotes mecenātiem.. Jo Aleksandrs Jakovļičs ir pavisam vienīgais man zināmais attīstītā sociālisma laiku sporta treneris, kurš varēja atļauties Maskavā sev sasliet vairākstāvu privātbūdiņu ar liftu un antīku iekārtojumu. Lai piemaskētu savas šeftes, Gomeļskis tādu pašu 13 komandu muļķību uzspieda arī sieviešu augstākajai līgai.

Bet Vladivostokas komanda pa tam lāgam nekādus kalnus i negrasījās apgāzt. Padomju basketbola ģeogrāfijas paplašināšana praksē izrādījās kā „Spartaka” spēlētāju sakasīšana no visas Padomju savienības. Divus gadus tajā piedalījās arī rīdzinieks Vladimirs Kalniņš. Smieklīgākais tas, ka mājnieki vladivostokieši, gluži tāpat kā vieskomanda, allaž dzīvoja viesnīcā, dažkārt pat tajā pašā, kurā iebraucēji. Tātad... spartakieši nopietni ņēma vienīgi zvejnieku rubuļus, nevis viņu pilsētu. Basketbolistu pastāvīgās dzīvesvietas atradās tālu no Klusā okeāna.Un tālumnieku „Spartaks” stabili turējās no priekšpēdējās līdz pēdējai vietai, spīdzināja citas komandas, līdz Gomeļskim tas apnika (jeb maizes kukuļu krāsns apdzisa) un viņš ļāva komandai izzust nebūtībā. Un tas par viņiem ir viss, basketbolu Vladivostokā lāgā nespēlē vēl šo baltu dienu.

Septiņdesmitajos gados padomju basketbols piedzīvoja vēl kādu Gomeļska voluntāru lēmumu. 1978. gada meistarībā bija jau aizvadīts pirmais riņķis, kad Jakovļičs ieprātojās uzspēlēt kā profesionāļi: nevis 2 x 20, bet gan 4 x 12 minūtes spēles laika. Rīgas VEF tolaik dēļ pārmērīgās slodzes zaudēja spēkus un no piektās vietas pēc pirmā apļa brīdi palika 11., galu galā 7.
Taču šādi pārsteigumi turnīru gaitā pat padomjlaikos bija reti un ārkārtēji.

Uz mirkli atgriezīsimies tajā civilizētajā pasaulē, kur noteikumi tika pieņemti ievērošanai, un likumi turēti augstā godā.
1958. gadā aviokatastrofā Vācijā gāja bojā viss izcilās angļu futbolkomandas „Manchester United” pamatsastāvs. Tas bija arī Anglijas izlases milzīgs zaudējums. Visa pasaule izteica izjustu līdzjutību par traģisko notikumu (pat padomju prese uz mirkli piemirsa par nepārtraukto pūstošā kapitālisma ķēzīšanu un tā trūkumu apzelēšanu). Visa Anglija bija sērās. Un tomēr... sportiskais likums palika likums, komandai nekādi atvieglojumi netika piešķirti. Nākamajā čempionāta spēlē „Manchester United” klubs sūtīja laukumā gandrīz vai masieri un dietologu. Komandai klājās grūti tabulas lejasdaļā, taču noteikumi domāti visiem un vienmēr. Un komanda bojā vis tāpēc neaizgāja, saņēmās no jauna – pēc desmit gadiem „Manchester United” nākamā paaudze izcīnīja Eiropas čempionvienību kausu.

Bet tagad pabeigsim uz optimistiskas nots. Jo latvju basketbolam no attīstītā sociālisma plānošanas ticis arī savs labumiņš.
1986. gada Tautu spartakiādē Latvijas PSR visai pārsteidzoši izcīnīja bronzas medaļas. Tolaik sporta funkcionāri kārtējo reizi tika sadomājuši pacelt padomju sportistu sasniegumus ar administratīvām metodēm. Spartakiādes turnīrā nedrīkstēja vis piedalīties republiku labākie basketbolisti, bet gan tikai tie, kas nav pārsnieguši 20 gadu vecumu. Tālaika pašmāju gudrinieki plānoja līdzīgu izgāšanos, kā sieviešu komandai (kura uz finālu vispār netika), turklāt apsmejot izlases treneru sastāvu – pieci vīri, sūti kaut tūliņ laukumā! Taču treneri Valdmanis (VEF) un Bolvačovs (ASK), Rimbenieks (jaunatnes izlase), Grāvītis (zinātniskās brigādes un delegācijas vadītājs) un Dimants (fiziskā gatavība) izveidoja tādu basketbola saeimu, kuras lēmumi izrādījās visnoderīgākie. Un Latvijas komanda atkal izcīnīja trešo vietu, uzveicot pat Maskavu, Ļeņingradu, Igauniju un Lietuvu. Tajā komandā savu lielo basketbolu sāka Gundars Vētra un Ainārs Bagatskis.
Kas zina, varbūt tagad, Bagatska drošā vadībā, Latvija atkal liks lietā attīstīto sociālistu sniegtās iespējas?