Kur paliek krīze volejbolā?

„Radiotehniķa” meistarkomandas guvumu no 1962. līdz 1990. gadam varam vērtēt kā izcilāko Latvijā, tūdaļ pie leģendārā TTT un ASK. Trīsreiz iegūts Eiropas kausu ieguvēju kauss, PSRS čempiona un Tautu spartakiādes uzvarētāja tituli, neskaitāmas sudraba un bronzas medaļas, komandas dalībnieki ar PSRS izlasi ieguva visu: olimpisko, pasaules un Eiropas zeltu. Komanda bija neparasti saliedēta, biedriska: no tās visu gadu tecējumā uz citu vienību neaizgāja projām neviens vietējais volejbolists. „Radiotehnikis” kā pirmā sporta spēļu komanda Latvijā sāka pielietot praksē zinātniskas brigādes ieteikumus un atzinumus. Krauj kaut vai skatlogā!
Vienīgais nopietni zināmais saspringums panākumu ceļā iezīmējās septiņdesmitajos gados, kad trenera Zigismunda Grigoļunoviča vietā ienāca Genādijs Paršins. Ne bez pārdzīvojumiem un aizkulišu manevriem līdz pašai Maskavai. Taču toreizējā krīze uz komandas sniegumu ilgstoši postošu iespaidu neatstāja.

Bet tagad, turpat 20 gadus, notiek kaut kas nesaprotams. Vai patiesi „Radiotehniķa” senā un ilgā slava bijusi tikai mākslīgi uzpūsts ziepju burbulis? Tāpat kā padomjlaikā reģistrētie, vairāk nekā 80 tūkstoši oficiālie volejbolisti? Kur tas viss palicis, kas īsti tagad notiek, vai ir kāda izredze tuvākajā laikā tikt laukā no aizmirstības – šādi un vēl citādi jautājumi plosa veca volejbolista sirdi un dvēseli.
Tad ir jāiet un pamatīgi jāizjautā Raimonds Vilde. Eiropas čempions, olimpiskais un pasaules vicečempions. Vīrs, kurš nācis no „Radiotehniķa” leģendas (tāpēc pazīst drēbi) un kuram tagad uzticēta Latvijas izlases vadība. Treneris, kurš par tādu kļuvis pats: self made man...

--Kāda bijusi treneru ietekme tavā, Latvijas izlases trenera, dzīvē? Gan sportā, gan varbūt arī ārpus sporta?
--Liela, protams. Tā bija neaizstājama dzīves skola, kurā mācījos no saviem treneriem. No katra esmu centies pasmelties visu, cik var, kas man paticis, kas licies labs un derīgs. Tomēr izvērtējot, jo bija lietas, kuras es darīju un aizvien daru citādi. Treneri ir tie cilvēki, kuri mani uztaisījuši par to, kas es esmu. No profesionālā viedokļa esmu pateicīgs visiem.
--Par Genādiju Paršinu „Radiotehniķī” savā laikā runāja dažādi – arī kritiski kā par iebraucēju laimes meklētāju, pat par krīzes izraisītāju...
--Pa gabalu nolūkojoties un pa ausu galam pļāpājot ne vienmēr var tikt līdz lietas būtībai. Man personīgi Paršins bija kā otrs tēvs. Ļoti daudz darījis, lai es izaugtu kā cilvēks un kā volejbolists. Esmu viņam pateicību parādā par to, ka pēc juniora vecuma vispār paliku lielajā volejbolā un kļuvu par olimpisko vicečempionu. Jā, bija arī tādi, kas jutās Paršina apbižoti, taču ar itin visiem kārtīgs treneris nevar tikai labiņš būt. Parasti viņš bija godīgs līdz galam. Profesionālajā sportā komandas panākumi ir galvenā motivācija un vienlaik uzdevums – tādēļ dažkārt pat nākas lauzt kādus likteņus. Spēlētājam jāapzinās: ja reiz esi tajā spēlē nopietni iestājies, tad piedalies līdz galam ar visām iespējamām sekām.
--Tagad pats esi treneris. Kā veido attiecības ar saviem pakļautajiem?
--Padotie, pakļautie... Nepatīk man tādi apzīmējumi. Būtu patīkami, ja kāds uzskatītu sevi par manu audzēkni. Būtu pateicīgs man kā trenerim un cilvēkam, kurš viņam kaut ko jēdzīgu parādījis, iemācījis. Darba procesā man visi ir – kolēģi. Kaut kādai cieņai un respektam pret treneri gan ir jābūt, nelielai savstarpējai distancei jāsaglabājas. Treniņdarbā es būšu tas, kurš noteiks: kas un kā jādara. Cilvēciskā ziņā mums ir viens mērķis, kaut tu esi laukumā, bet es aiz sānu līnijas.

--Jaunā gadu tūkstoša sākumā reiz jau tiki vadījis Latvijas izlasi. Tad aizgāji celtniekos. Vai patiesi volejbols bija beidzot piegriezies?
--Mūsu volejbolā tas bija laiks, kad pajuka vadības attiecības, izveidojās saspīlējums. Pat ne tik daudz nesaskaņas, kā savstarpējas izpratnes trūkums. Nevainosim tikai kādu vienu pusi: varbūt mani gluži pareizi un līdz galam nesaprata, tāpat es varēju kaut ko nepareizi iztulkot. Šķita, ka notiek sīkas nodevības no tuva līdzgaitnieka puses. Man bija arī uzkrājies nogurums, un tādā gaisotnē darbs volejbolā vairs nešķita pievilcīgs, pilnvērtīgs. Eh, kam man to spriedzi vajag!? Aizgāju uz dažiem gadiem strādāt celtniecībā, sava drauga uzņēmumā. Nodarbojos ar pavisam citām lietām, taču volejbolu – kā veterāns – turpināju čakli un ar prieku spēlēt. Nedrīkst tak formu zaudēt, tik ilgos gados iekrāto...
--Pēc pieciem gadiem atkal atgriezies pie izlases. (Pēc diviem – par treneri.) Veca mīlestība nerūs? Man gan ir aizdomas, ka celtniekam maksāja vairāk, nekā volejbola trenerim...
--Mazliet vairāk varbūt sanāca, taču ne tik daudz, lai par zeltu vellam dvēseli pārdotu. Ne tik daudz peļņas dēļ mainīju profesiju, cik apstākļu spiests. Savukārt volejbols, protams, nekur nepalika, tas jau ir asinīs un laikam uz mūžu. Bet kad mani atkal aicināja atpakaļ uz izlasi, tad varēju izvirzīt savus noteikumus. Arī finansiālos.
--Volejbols, salīdzinājumā ar to pašu basketbolu, hokeju, futbolu kopš „Ŗadiotehniķa” spožajiem laikiem tagad šķiet atkāpies dziļā ēnā. Kā pietrūkst? Publicitātes? Naudas? Panākumu šķindas? Jaunatnes atsaucības? Valstiskās izpratnes varbūt?
--Laikam jau no visa tevis pieminētā pa druskai. Nevaru viennozīmīgi norādīt vienā noteiktā virzienā: te ir tā vaina! Nav jau arī neatkarības gados notikusi vienvienīga lejupslīde: tā pati mana „Ventspils nafta” deviņdesmitajos izcīnījās pussolīti no Eirolīgas labāko četru komandu finālturnīra.
--Kas tad kavēja sasniegumus attīstīt tālāk, kālab notika tas, kas notika?
--Primitīvi, bet fakts: apsīka finansiālais atbalsts, vadošie vīri kaut ko nesadalīja, sponsoru firmās nomainījās priekšnieki un atnācēji vairs nebija volejbola cilvēki. Tāpat volejbolam Latvijas vadības un valdības aprindās nav tādu lobiju, kādi, piemēram, ir basketbolam. Nauda – rezultāti – publicitāte – popularitāte... visas šīs lietas ir savstapēji atkarīgas un iet roku rokā. Viens posms ierūsējis vai pavisam izkritis – un ķēde pušu! To pašu talantīgo jaunatni mums pamatīgi nosmeļ basketbols, kuram jaunatnes sagatavošanas sistēma ir labāka, pievilcīgāka, nekā volejbolā.

--Tad jau ir jāsaka: Latvijas volejbolu pārņēmusi krīze?
--Par daudz skaļš vārds, man tādi nepatīk. Teiksim tā: grūti laiki. Tāpat, kā visiem citiem. Kaut vai tam pašam basketbolam – taču nemaz neklājas labi. Hokejisti arī kaut ko dala un nevar sadalīt. Futbola virsotnes tāpat palikušas patālajā 2004. gadā. Mūsu nelaime ir tā, ka volejbola augstākā sabiedrība krietni sašaurinājusies; maz ir to spēlētāju, kuri atbilst izlases līmenim, kuri ir pieietami. Gribētos, lai iekšējā konkurence būtu gan plašāka, gan asāka.
--Šķiet, ka itin plašas masas klasiskajam aizvilina prom pludmales volejbols...
--Tas tomēr ir kaut kas gluži cits – kaut arī it kā uz volejbola bāzes. Visi viņi, protams, sāk zālē, un tikai vēlāk aiziet smiltīs. Ir jau vilinoši pa pludmali sauļoties un ar meitenēm izrādīties, neko neteiksi. Taču man nepatīk tas, ka pludmales volejbols ir jūtami traucējošs klasiskās spēles izkopšanai.
--Par to arī stāsts!
--Slikti, ka jaunie spēlētāji lēkā no zāles uz pludmali. Tas notiek laikā, kad jaunajam vēl nav nostiprināta tehnika, sasniegts stabils meistarības līmenis. Viņš pēc tās jaukās vasaras atgriežas zālē galīgi sabojāts; nevajag mēģināt man iestāstīt, ka pludmalē jauneklis bijis formas uzturēšanai un treniņam.
--Tad jau pats pludmalei allaž met lielu līkumu?
--Kāpēc gan? 1991. gadā mēs ar Mihelsonu trīs mēnešus izspēlējāmies pa Amerikas pludmalēm. Tā kā labi zinu, kas tā par nodarbošanos. Vienīgi ņem vērā, ka mēs tad jau bijām trīsdesmitgadnieki ar stabilu meistarību, bet mēs ar tevi runājam par jauniešiem, kuriem vēl nav tās stabilitātes, kuriem viss vēl nopietni jāapgūst – nevis jāpaspēlējas. Tad ir jāizvēlas, kur iet un palikt: pludmalē vai zālē. Agrāk vasarā lika fiziskās gatavības pamatus tam, kas jāsasniedz ziemā. Tagad tas vasaras darbs tiek samuļļāts.
--Patīk mums vai nepatīk, taču šī krīze – atvaino: grūtais laiks – Latvijas volejbolā nav jaunums. Kaut kas gāja šķērsām jau tad, kad treneri Grigoļunoviču aizstāja Paršins...
--To taču nevar vispārināt un attiecināt uz visu Latvijas volejbolu!? Tie bija notikumi vienā sektorā, un tikai. Galveno treneru maiņa, īpaši ja tai apakšā rodams kāds konflikts, vienmēr bijusi un būs sāpīga. Tomēr tā bija un palika vienas komandas problēma, nevis Latvijas volejbola krīze. Tāpat, kā tagad: vai tad Latvijas izlases nesasniegtais nozīmē volejbola iznīkšanu mūs valstī? Nepavisam! Ar vai bez tīkla to spēlē un spēlēs kā vienu no pieejamākajiem, demokrātiskākajiem sporta veidiem.
--Vienalga, gribas uzzināt: kad tad mēs reiz varēsim priecāties par Latvijas volejbola izlases sasniegto?
--Labs jautājums! Tad, kad spēsim sapulcēt izlases vienībā patiešām visus labākos |Latvijas volejbolistus, kas tagad pajukuši kur kurais. Kamēr notiks tikai lāpīšanās, būs grūti jaunus goda svārkus sašūt.
--Ko turpmāk darīs izlase?
--Gatavosies nākošajai kvalifikācijai pavasara pusē. Vairāk neko konkrētu pats nezinu. Tādā situācijā vari gribēt, cik tik vēlies, taču nespēj nopietni ietekmēt, uzlabot kopējo notikumu gaitu. Gribētos vairāk.