„Kas es esmu?” biatlonā

Pēc neiepriecinošā snieguma Vankūveras olimpiskajās spēlēs Latvijas biatlonā notikušas lielas pārmaiņas. No tiem 9 sportistiem, kas pretendēja uz tiesībām vilkt mugurā Latvijas Olimpiskās komitejas sarūpētās olimpiskās sporta formas, vīriešiem ierindā pašlaik palikuši trīs (Bricis, Piksons, Rastorgujevs), sievietēm no četrām olimpietēm divām dziļās pārdomās nākotne joprojām ir miglā tīta, bet pārējās (Līduma, Krūmiņa) pagaidām ir uz strīpas.

Ja iepriekšējā sezonā, vaicāts par finansēm, Latvijas izlases līderis Ilmārs Bricis tikai atmeta ar roku, tad pirms šīs nav vērts tērēt enerģiju pat tam. Protams, LBF funkcionēšanai šāda tāda naudiņa tiks sagrabināta, jo kaut vai fakss un dators, lai nosūtītu pieteikumus starptautiskajām sacensībām, tomēr nav gluži zemē metama lieta, bet runājot par sportistu atbalstu... Var teikt, ka naudas nav vispār.

Tāpēc tas nav nekas negaidīts, ka pavasarī no iesildītajām Latvijas izlases treneru vietām šķīrās vīriešu „dzenātājs” Vitālijs Urbanovičs (pašlaik ar to pašu nodarbojas Ukrainā) un sieviešu biatlona virsuzraugs Māris Čakars (kļuvis par Igaunijas izlases galveno treneri). Kā tas notika, varbūt viņi paši kādreiz pastāstīs. Svarīgākais ir tas, ka viņu vietā bija jāmeklē vietējie kadri. Ārzemnieku uz visādu krīžu skartu valsti un federāciju neaicināsi, jo būs jāmaksā ja ne skaidrā valūtā, tad latos basketbolistu un hokejistu algas apjomā noteikti.

Laikam brīvprātīgi neviens nepieteicās, tomēr pēc īsākas vai garākas pierunāšanas kļūt par biatlona izlases galveno treneri piekrita bijušais biatlonists un alūksnieša Andreja Rastorgujeva treneris Intars Berkulis, kurš sev par palīgu aicināja vienu no „četriem musketieriem” Jēkabu Nākumu. Kā pastāstīja Nākums, tas sakritis ar viņa biznesa – sieviešu fitnesa kluba „Just In” – aizvēršanu 7. jūnijā, bet ideja par trenēšanu viņam bijusi jau kopš sportista karjeras beigām 2004. gadā. Tā kā iepriekšējos sešus gadus valdīja uzskats, ka Urbanovičam palīgi nav vajadzīgi un viņš var vienlaicīgi būt gan trasē, gan pie „trubas” šautuvē, gan nodarboties ar rezultātu analīzi, Jēkabam līdz trenera amatam bija jāpagaida. Galvenais treneris Berkulis nodarbojas ar uzņēmējdarbību mežu jomā un sabiedriskā kārtā (tas nozīmē – par velti) piekritis būt vairāk tikai par koordinatoru, ar trenēšanu palīdzot tikai tik, cik pamatdarbs ļaus. Tāpēc pamatslodze gulsies uz Jēkaba pleciem, kas kūrēs gan sieviešu, gan vīriešu biatlonistu gaitas. Tiesa, būs vēl arī jauniešu un junioru treneris. Mūsu biatlona nākotni pieskatīs Valdis Bērziņš no Alūksnes.

Nelabvēļi varēs teikt, ka pie teikšanas Latvijas biatlonā nokļuvusi „Alūksnes mafija”, tomēr kāda tam nozīme (lai būtu kaut vai no Madagaskaras), ja procesi biatlonā sakārtosies. Parasti mafija pelna labi, ko nevarētu attiecināt uz šo gadījumu – formālais maka turētājs LBF prezidents Jānis Bērziņš seniors nemaz neslēpa tos miljonus, ko par darbu viņa vadītajā organizācijā saņems nodarbinātie – Jēkabs par raušanos uz pusotras slodzes pēc nodokļu nomaksas kļūs par 260 latiem bagātāks, bet Valdis Bērziņš par pusslodzi – par visiem simtu septiņpadsmit...

Tas nozīmē tikai vienu – sportā palikuši (vai ienākuši) tie, kam biatlons nav vienaldzīgs un kuri gatavi darīt visu (ne)iespējamo, lai biatlons ne tikai nepazustu no Latvijas sporta kartes, bet arī progresētu no punkta, par kuru zemāk nodrošinājuma ziņā Latvija nav bijusi pat pēc neatkarības atgūšanas. Ja LBF prezidents saka, ka medicīnai tiekot veltīti 80–100 latu mēnesī katram izlases dalībniekam, bet Nākums, pagaršojot aizbilstamo dzērienus, konstatēt, ka tas nav pat minerālūdens, bet gan parastais galda (krāna) ūdens, šajā sezonā kaut ko no sportistiem ir jēga gaidīt tikai tādā gadījumā, ja viņiem pašiem ir pietiekami līdzekļu vai šajos bada gados uzrodas kāds labvēlis no malas.

„Man šis darbs patīk,” teic Jēkabs, un nav iemesla tam neticēt. Cik ilgi pietiks entuziasma, ja nekas nemainīsies, grūti pateikt, tomēr pašreiz sportistiem un treneriem ir pilnīga skaidrība par to, ka grūti būs panākt to, lai būtu vēl sliktāk. Tam var būt pozitīvs efekts, jo vienīgais rādītājs būs darbs. Neesot Latvijas Olimpiskajā vienībā un nesaņemot par savu, var teikt, hobiju, jo par darbu maksā vairāk, gandrīz neko, katram ir izvēles iespējas, vai viņš vēlas sevi turpināt mocīt ar pliku entuziasmu.

Sākot darbu, Nākums izrunājies ar sportistiem. Uzsvars, pirmkārt, tiek likts uz to, ka jāorientējas uz pilnu olimpisko ciklu – četriem gadiem. Varbūt Ilmāram Bricim varētu būt savādāk (galu galā tikko nosvinēta 40. dzimšanas diena – „SA+” neklātienē sveic Ilmāru un novēl, lai labākās sacensības vēl ir priekšā!), tomēr no biatlonā ikdienā esošiem cilvēkiem dzirdēts, ka arī viņš pamazām briestot Soču olimpiskajam pārbaudījumam.

Otrkārt, sarunā ar biatlonistiem Jēkabs ir pieminējis ievadā minētās sakramentālās frāzes, jo labi saprot, ka palikt sportā šajos apstākļos iespējams tikai ar entuziasma un biatlona mīlestības palīdzību, kā arī krietnu daļu sadomazohisma. Ja šīs īpašības biatlonistam nepiemīt, ir iemesls krietni pārdomāt turpmākās sportošanas jēgu. Tas nav slikti, ka cilvēks pēc 10–15 biatlonā pavadītiem gadiem saprot, ka viņam pietiek mocīties, ka vairāk laika ir pelnījusi ģimene vai ka apmaksājamo rēķinu kļuvis pārāk daudz. Sliktāk ir tad, ja šādas atziņas rodas sezonas vidū, ja jācīnās ar savu slinkumu un negribēšanu, jāspiež sevi darīt to, kas vairs tik ļoti kā kādreiz neiet pie sirds.

Saprotot, ka jau sākumā ir svarīgi izdarīt pareizo izvēli, Nākums katram uzdeva pārdomāt šos jautājumus: „Kāpēc es esmu biatlonā? Ko es gribu biatlonā sasniegt? Visbeidzot – kas es esmu – piemērots biatlonam vai kam citam?” Viņš gribēja noskaidrot, kādi ir sportistu mērķi, kāda ir viņu attieksme, jo teksti „federācija man nedod” šosezon (un ne tikai) vairs neies cauri. Katram būs jāspēj ziedot kaut kas no sevis – laiks, veselība, citur iegūstama nauda, ģimenes siltums un jātic, ka lielākie panākumi vēl priekšā. Ja šādos apstākļos kāds paliek sportā, tad citas iespējas nav, jo nopelnīt biatlonā, neko nedarot un neziedojot, pašlaik nav iespējams. Ja kāds uzskata, ka viņa dienas biatlonā beigušās, nav jēgas viņam ieskaidrot pretējo, toties nesaprasts paliktu sportists, kurš paliktu sevi mocīt, bet nezinātu, kāpēc viņš to dara par velti. Ir jābūt entuziasmam, fanātismam, ļoti jāmīl savs darbs, lai šajā brīdī paliktu. Vismaz pieci Latvijas izlases sportisti tam ir gatavi. Nākums saka, ka viss ir kārtībā (neatkarīgi no finansēm), ja spīd acis. Viņam pašam spīd, un biatlonistiem izdevies iespīdināt. Ir taču gadījumi, kad maznodrošināti sportisti paveic krietni vairāk, nekā no viņiem gaida, un otrādi (piemēram, algas par visu sezonu izmaksāšana pirms sezonas volejbolā „Radiotehniķa” mantinieces „Vildogas” volejbolistiem rezultātus neuzlaboja, gluži otrādi). Paēdis runcis ne vienmēr ir stiprāks par izsalkušu peli.

„Sāksim ar sevi,” saka viens no „musketieriem”, kuram tagad būs jāpieskata arī viņa cīņu biedrs Bricis, „bez žēlošanās. Pašreiz mums ir patīkama darba atmosfēra.” Arī tie, kuri vēl domā, prom netiks dzīti, ja tiks skaidrībā ar savām prioritātēm un vienosies ar pārējiem kopīgiem mērķiem, kas galvenokārt nozīmē – strādāt, strādāt kopā ar citiem, sniedzot palīdzīgu roku, būt kolektīva loceklim un nesamierināties ar 70.–80. vietām, jo latiņu Jēkabs cels augstāk (tiešām nav jēgas mīcīties bez progresa). Nākums ir saskatījis kaudzi tehniskā brāķa gan izlases dalībnieku slēpošanā, gan šaušanā, un ar to labošanu vien iespējams progress. Cik liels? „Rezultātiem jau šosezon ir jābūt labākiem,” viņš saka, bet „lai sportisti pierastu pie trenera, vajadzīgi gadi divi.” Un tad jau arī līdz Sočiem vairs tikai divi gadi... Turēsim īkšķus. Lai izdodas!

P.s. Par to, ka visas plintes vēl nav metamas krūmos, liecina arī Starptautiskās biatlona federācijas (IBU) kausa posms vasaras biatlonā krosā, kurš nedēļas nogalē norisinājās Priekuļos. 4 km sprinta distancē vīriešiem visus apsteidza Ilmārs Bricis, bet dāmām otrā bija Krūmiņa, trešā – Līduma.