Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Puiši savu paveica. Kārta funkcionāriem

Anatolijs Kreipāns
Anatolijs Kreipāns

Puiši savu paveica. Kārta funkcionāriem
Foto: Reuters/Scanpix

Nebija daudz to, kuri ticēja, ka Latvijas vīriešu rokasbumbas izlase pārvarēs 2014. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra pirmo kārtu. Kāds varbūt pat būtu bijis ļoti apmierināts (kaut publiski to, protams, nekad neatzīs), ja izlase tālāk nebūtu tikusi - nebūs papildus rūpju un lieka darba. Tagad būs. Spēlēdama bez četriem pamatsastāva spēlētājiem, Latvijas izlase iekļuva nākamajā kārtā un tagad atkal būs iespēja spēlēt gan ar grandu (Horvātija), gan ar ļoti spēcīgu (Ungārija), gan ar vienkārši spēcīgu (Slovakija) pretinieku. Tagad kārta savui paveikt funkcionāriem.

Neviens neko nebūtu handbolistiem pārmetis, ja viņi nebūtu tikuši tālāk. Nav pamatsastāva spēlētāju Aivja Jurdža, Ģirta Lilienfelda un Ingara Dudes, vēl nav atgriezies izlasē Evars Klešniks, pirms došanās uz Turciju bija tikai četri (!) koptreniņi un nebija nevienas kaut treniņspēles, tā ka varēja vienkārši aizbraukt un nospēlēt. Kā sanāks, tā sanāks. Taču sanāca tā, kā sanāca - pārliecinājāmies, ka rokasbumbas izlasē mums ir sportiski ambiciozi puiši, ka mums ir vīri ar raksturu, kuri nebrauc tikai kaut kā uzspēlēt, bet brauc, lai nospēlētu pēc iespējas labāk, lai sevi apliecinātu un viņiem tas ir svarīgāk nekā gausties par citu neizdarīto, par robiem sastāvā. Pēc tam taču arī taisnoties gandrīz nevajadzētu - sak, ko nu mēs varējām šādā situācijā izdarīt... Tā, par laimi, nenotika. Centās izdarīt un izdarīja.

Tieši cīņasspars, pašatdeve, raksturs un komandas vienotība bija tas, kas ļāva izturēt kritiskās situācijās mačos ar Turciju un Igauniju, kas ļāva ieņemt otro vietu grupā un tikt otrajā kvalifikācijas turnīra kārtā. Nav svarīgi, kurš tieši to sūtīja, taču vārdadienā saņēmu no izlases handbolistiem apmēram šādu apsveikumu: "Sveicieni no tiem, kuri sūtīs mājās kaimiņus igauņus." Tas bija pirms izšķirīgās spēles pret Igauniju, kas mūs decembrī bez liekām ceremonijām apspēlēja Rīgas Domes kausa izcīņā, kam bija labākais sastāvs, kas bija mērķtiecīgi gatavojusies šim turnīram (aizvadījusi arī divas pilnvērtīgas pārbaudes spēles pret Somiju) un kas tika uzskatīta par mūsu grupas galveno favorīti. Bija apņēmība un pārliecība. Panākums Turcijā apliecina vismaz divas lietas: pirmā - mums ir kaut nedaudz, bet tomēr vairāk reālu darītāju laukumā nekā likās iepriekš un mēs varam labi nospēlēt, gudri tos izmantojot; otrā - ar morāli un attieksmi šai izlasei viss ir labākajā kārtībā. Otrā lieta droši vien ir pat svarīgāka.

Tagad pie darba jāķeras funkcionāriem. Nevajag apvainoties par šādu apzīmējumu, jo tajā nav nekā slikta - funkcionārs taču ir cilvēks, kurš funkcionē, kurš darbojas un rīkojas. Tātad - jārīkojas. Tās iespējas, kas bija, kad iepriekš spēlējām vienā grupā ar Vāciju, Islandi un Austriju, izniekojām. Otro reizi tā nevajadzētu darīt. No savainojumiem nav pasargāts neviens, taču būtu laikam tikai normāli, ja izlases galvenajam trenerim būtu reāls palīgs arī Latvijā - treneris, kurš seko izlases kandidātiem, kurš ar tiem runā, kura vadībā tie aizvada kaut vienu 2-3 treniņnometni mēnesī, kura vadībā tie un brīvie "ārzemnieki" trenējas pirms kvalifikācijas turnīra, kamēr savos ārzemju klubos atbrīvojas pārējie un galvenais treneris. Miljonus un pat vairākus desmitus tūkstošus tas neprasa. Laikam būtu tikai normāli, ja jau tagad nevis septembrī vai oktobrī (kvalifikācijas turnīra pirmā spēle paredzēta 31. oktobrī) mēs sāktu domāt par to, kur un kā spēlēsim, kā visu sarīkosim un pasniegsim. Kā gatavosimies! Laikam tikai normāli būtu, ja Handbola federācijā būtu reāls cilvēks, kurš ATBILD par jaunatnes handbolu vai kurš vismaz perfekti pārzina labākos spēlētājus visās vecuma grupās un ir pirmais padomdevējs jaunatnes izlašu treneriem, kurš var arī aizrādīt par bezdarbību vai vāju sagatavotību u.tt. Katastrofālie U18 un U20 izlašu rezultāti Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīros šā gada pavasarī vairs neļauj gulēt, jo agri vai vēlu tie atsauksies arī uz lielo izlasi (jaut vai tādā veidā, ka vairs nebūs to, kurus aicinās uz labiem ārzemju klubiem).

Iekļūšana Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra otrajā kārtā ir kaut neliels, bet panākums un to vajag izmantot - lai tas kļūtu par jaunu stimulu rīcībai, bet dažiem varbūt arī par skaļu modinātāja zvanu, lai pamostos un sāktu rīkoties vai arī - paietu malā.