Znaroks un viņa Betmena misija

Znaroks vēl vakar dzēra šampanieti Balašihas ģērbtuvē, šorīt viņš ir Rīgā. Rīt jau atkal viņš būs atpakaļ savos nodzītajos staļļos, kurus krievu prese sauc par sezonas lielāko pārsteigumu. Tostarp Latvijā Oļega un Harija veiksmes klubā piesardzīgi vērtē caur izlases perspektīvas prizmu – kā tas var būt, ka valstvienībai jāgatavojas pasaules meistarsacīkstēm, bet komandas galva un kakls atrodas tūkstots kilometru attālumā no ķermeņa:
- Tikai nevajag panikot, - tā Znaroks: - Visi darbi tiek paveikti laikā, nav nekādu bažu par izlases treniņnometnes kvalitāti. Mēs jau trīs gadus to esam visi kopā paveikuši un arī tagad izdarīsim. Man ir labi palīgi, kas seko līdzi puišu fiziskajai gatavībai, bet tā patiesībā ir galvenā rūpe. Saspēlētību vai kombinācijas šiem puišiem atmiņā var atsvaidzināt vienā vakarā. Sistēma nemainās – mēs turnīram labi sagatavosimies.
Ar tālvadības pulti Oļegs regulēs arī sastāva izmaiņas, kas viņam jau esot pa lielai daļai skaidras:
- Ko man jāpārbauda? Ņiživijs vai Sprukts? Uzskatu, ka pārbaudes spēles pirms čempionāta pamatā ir nepieciešamas, lai dotu iespēju jaunajiem atrādīt savu meistarību. Dažos gadījumos varu teikt – tās pat ir liekas. Nu, kā tā spēle Vācijā pirms Vankūveras.
Parasti komandas pavasaros gaida no dažādiem klubiem hokejistus, Latvijas izlase šogad radījusi unikālu precedentu – mēs gaidām trenerus.
- Jā, tāds ir KHL kalendārs – kas to varēja paredzēt, ka aizspēlēsimies tik tālu. Taču, ja reiz tas noticis, tad dzīvosim ar to, kas ir, nevis prātosim par to, kas šobrīd nebūs. Man spēka un emociju pietiks arī izlasei – par to variet būt droši. Latvijas izlase ir mana komanda – savējos nenodod. To saprot federācija, to apzinās arī puiši. Beigu beigās – ja finālā būtu iekļuvusi Ufa, tad Krievijas izlase arī formāli līdz pasaules čempionātam skaitītos bez trenera. Taču līdzjutējus varu nomierināt – ja mēs neesam ar Hari Rīgā, tas nenozīmē, ka darbs netiek padarīts. Paskatījos finālsērijas kalendāru – domāju, viens no mums atbrauks arī uz kādu no pārbaudes spēlēm pret Franciju. Starp otro un trešo spēli ir vairākas brīvas dienas. Ar kluba vadību varēšu vienoties.
Vai Oļegam šajās dienās ir laika racionāli izsvērt arī Latvijas izlases sastāva aprises, jo dažos gadījumos tomēr vajadzēs pieņemt svarīgus lēmumus tieši attiecībā uz konkrētu personību dalību pasaules čempionātā. Piemēram, kā tas bija gadījumā ar vārtsargu Muštukovu, kuru izlases vadība pat nenosauca starp valstsvienības kandidātiem, tostarp negaidīti pie apvāršņa parādījās divi citi vārtu vīri – Raitums un Lūsiņš:
- Par Muštukovu lēmumu pieņēma Vasiļonoks – es viņam uzticos. Domāju, ka mums noteikti vajadzēja šogad pamēģināt Lūsiņu un Raitumu, jo par viņiem ir labas atsauksmes no klubiem. Lūk, tieši viņiem tādas pārbaudes spēles kā reiz noderēs, lai sevi apliecinātu. Citādi – ceru, ka Stenlija kausa izcīņā pirmajā kārtā zaudēs Filadelfija un tad Oskars Bārtulis brauks palīgā. Tāpat ļoti nopietni rēķinos ar Artūru Kuldu, taču arī šajā gadījumā play off sēriju iznākumi noteiks viņa pieejamību. Patiesībā, ja mums nebūtu tie stingrie sastāva noteikumi olimpiādē, Kulda jau būtu spēlējis Latvijas izlasē Vankūverā. Paturiet prātā – lai kāda nebūtu darba dalīšana komandā, pēdējais vārds vienmēr piederēs man. Protams, konsultēšos un uzklausīšu viedokļus, taču lēmumu pieņem viens – galvenais treneris.
Labā ziņa priekš Latvijas izlases ir tā, ka KHL čempionātā nekur tālāk par finālu MVD aizspēlēties nevarēs. Vai Znaroks aprīļa beigās uz Rīgu atvedīs arī Gagrina kausu?
- Ej, nu neprasi man tādas lietas..., – tad brīdi padomājis, Oļegs nosaka: - A ko? Ja reiz finālā spēlēsim, tad skaidrs, ka par uzvaru... Un pēc tam paplosīsimies ar Latvijas izlasi arī pasaules čempionātā – lai pretinieki i’ pat nedomā, ka mēs te muļķi laižam.