Vēlreiz par TTT krekliem un sirdsapziņu

Ja es rītrītā izrieztu krūtis un lepni jums paziņotu, ka esmu Jānis Rainis – jo mēs taču abi papīru aprakstām – jūs vieglākajā gadījumā smīnēdami celtu pirkstu pie deniņiem. Smagākajā – izsauktu būdīgus vīrus baltos ķiteļos, kuriem pie rokas krekls ar ļoti garām piedurknēm.
Līdzīgi sanāk arī ar „TTT Rīga” un īsto, patieso un klasisko TTT. Abām komandām kopīgs vienīgi tas, ka tās abas spēlē basketbolu. Talantā un sasniegumos starpība milzīga. Nesalīdzināma. Tomēr vājinieces plātās slavas gadu kreklos (lasi: ar TTT zīmolu).

Bet (kasrim) tikmēr raksta:
„Neuzskatu šo rakstu par nopietnu!!! Tikai vēlas pazemot TTT!!! Tā ir žurnālistikas sliktā puse. Tā jau iet maz skatītāju uz tām spēlēm, ar šādiem rakstiem šo statistiku tikai pasliktinās.”
Vai tad var vēl daudz dziļāk pazemot „TTT Rīga” par tiem pašu pelnītajiem zaudējumiem ar mīnus 23 un mīnus 17 punktiem? Varbūt ar -30 un -50, taču tos mīnusus pelnīs ne jau žurnālistikas sliktā puse, bet pati attiecīgā komanda laukumā. Bet kas attiecas uz rakstu ieregulēto skatītāju atsaucību, tad tā ir pārbaudīta praksē uz savas ādas.
Septiņdesmito gadu sākumā VEF basketbolisti nesekmīgi pērās pa PSRS pirmo (zemāko) līgu. Būdams komandas patriots, lakstīgalas mēlē „Padomju Jaunatnē” reizi no reizes gavilēju par to skaisto basketbolu, kādu savos zaudējumos parāda vefieši. Taču nelīdzēja nekāda skaistvārdība un pierunāšana, piedzīvoju brīdi, kad Daugavas sporta nama tribīnē patiešām VEF spēles laikā sēdēju... pilnīgi viens pats. Bet tad, kad komanda pārformējās, nāca paaudze, kas gribēja cīnīties no sirds un ar prātu – sporta namu dēļ liekas biļetītes jau pēc pāris gadiem gāza burtiski apkārt. Morāle: ja nav spēles satvara, savas komandas patriotisma un pilnīgas atdeves (jā – arī uzvaras), tad statistiku neuzlabos nekādas slavas dziesmas.

„Manuprāt TTT vārds nekādi netiek apkaunots. Komandas atrašanās Eirolīgā veicina tās atpazīstamību. Vai nu šāds modelis, vai TTT (un sieviešu basketbols kā tāds) Latvijā nebūtu vispār. Vai autors tiešām grib to otro?”
(jbk)
Autors grib to trešo. Proti: krietnu Eirolīgas sieviešu klubu Latvijā, kurš savu prestižu un popularitāti izcīna pats, nevis šmurgā nespējīgā atpazīstamībā slavenu vārdu un Latvijas basketbola godu. Uzsveru tiem, kas negrib saprast: runa ir par to, ka nedrīkst piesavināties un piesmiet citas paaudzes spožām un neskaitāmām uzvarām svētītu karogu. TTT savā ar sviedriem, asarām un asinīm izcīnītajā būtībā nozīmē nevis mīnus entie punkti katrā spēlē, bet gan veselas sezonas Eiropas kausa izcīņā un PSRS meistarsacīkstēs bez viena vienīga zaudējuma!
Bet...
„Ne-Latvijā tikai retais (galvenokārt virs 55...) zin, kas tas TTT bija par zvēru. Grūti apkaunot to, par ko nevienam nav nojausmas.” (JK)
Saldie maldi! Nu nav šajā pasaulē tikai un vienīgi jaunā paaudze, pensionāru (virs 55!) strauji pieaugušais skaits Eiropā jau liek sarosīties ne pa jokam. Ir, kam atcerēties, un ir, ko atcerēties. Teiksim, Jāņa Lūša šķēpmešanas panākumiem jau ir turpat četrdesmit gadu noilgums, taču civilizētās pasaules sporta pasākumos viņa ierašanos joprojām sveic kvēliem aplausiem. Ja jau nevienam nebija nojausmas, tad kālab gan tas TTT vārds tika nozagts? Jo runāt par jelkādu pēctecību un tradīciju pārņemšanu – kur nu vēl turpināšanu—ir vienkārši smieklīgi. Šodienas „TTT Rīga” no TTT šķir apmēram gadsimta ceturksnis un milzīga plaisa sasniegumos. Turklāt nevar būt runa par to, ka kāda organizācija (šajā gadījumā „Rīgas satiksme”) atjauno savu zīmolu. TTT pirmatnējā nozīme bija Tramvaju un trolejbusu trests, kurš drīz vien pēc komandas nodibināšanas pārtapa par Tramvaju un trolejbusu pārvaldi, tomēr TTT par TTP pabija vien īsu brīdi. Tad kļuva par patstāvīgu un pastāvīgu lielumu un marku. Iepriekš Silvija Krodere šīs lietas skaidroja, manuprāt, gana saprotami.

„Satikās divi vecuma marazmātiķi un aprunājās! Kas bija pirms 30 gadiem, to tagad neatgriezt. Basketbols savādāks, komandu veidošanas principi pavisam savādāki. Jādzīvo realitātē, bet tā vien šķiet, ka Ošiņš ar veterānēm uz OSC aiziet apkakāt pašreiz notiekošo, pakaifot par kādreiz zaļāko zāli un pašu skaistumu.”
(jbk)
Kas bija, tas tiesa: kādreiz bumba izskatījās daudz oranžāka, bet grozs – smaržīgāks! Un tā notiks katrai paaudzei, kad (ja) tā piedzīvos cienījamus gadus. Bet par kakāšanu un kaifošanu runājot, ir jāteic: nav Latvijā kādas citas sporta komandas dāmu, kuras drīkstētu nest galvu tik lepni paceltu, kā īstā TTT sava laika meitenes. Tās, kas sevi ir ar darbiem apliecinājušas, ar pilnām un nopelnītām tiesībām drīkst ne tikai izteikties – arī prasīt citām: ko tu esi spējusi, ko gribējusi paveikt, lai mantojumu vieglu roku nepalaistu vējā? Tāpēc arī žēl, ka komandu veidošanas principi pavisam savādāki – kādreiz ar piederību savai komandai, savam klubam, savai pilsētai lepojās visu mūžu, bet tagad daža „mūsējā” spēlētāja varbūt nemaz lāgā nezin, kurā vietā Latvija pasaules kartē iezīmēta. Tomēr – dzīvosim realitātē un vēlēsim ilgu un laimīgu mūžu Rīgas sieviešu basketbola starptautiskam klubam ar zīmolu „Rīgas Vāravas”. Varbūt „
Tikai ne TTT, jo „to tagad neatgriezt (jbk)”.

„Pilnīgi un galīgi nepiekrītu šim rakstam, ka spēlētājas un vadība ir vainojami pie tā, kādā līmenī tagad spēlē „TTT Rīga” . Zelta laikos bija iespēja principā pateicoties PSRS līgai.”
(flipsider)
Dieva dēļ, kas tad spēlē attiecīgā līmenī un zaudē, atbilstoši savam līmenim, ja ne komanda?! Kas gan komplektē un vada komandu, ja ne vadība?! Vai atbildība jāprasa Starptautiskajai gara nabadzības apkarošanas organizācijai? Bet par PSRS čempionātu TTT panākumus veicinošajiem apstākļiem varam atcerēties kaut vai to, ka latviešu apkarošanai ne reizi vien un vairākās sezonās uz slepenām apspriedēm pulcējās vadošo Krievijas komandu treneri, lai vienotos kopīgiem, apvienotiem pūliņiem TTT gāšanai no troņa. Ka savām acīm Piemaskavā esmu redzējis, kā pret mūsējām tiek pieļauti visi nepieļaujamie paņēmieni, bet latviešu meitenes vienalga uzvar. Kā Tautu spartakiādēs savās izlases vienībās nāk kopā vislabākās Maskavas, Ļeņingradas, Krievijas basketbolistes, ir apņēmības pilnas uz „tagad vai nekad” —bet pirmajā vietā izcīnās Latvija. Tā kā... nevis pateicoties PSRS, bet gan par spīti PSRS.

Galu galā: tad kāpēc notikusi šī neveiksmīgā TTT reanimācija? Daļa SA+ dalībnieku saskata reklāmas un peļņas iespējas. Manuprāt gan reklāma ar tādu bezpanākumu komandu ir bezjēdzīga un nevajadzīga.
„Ticiet man, nevienam reklāma uz TTT formām nav mārketinga instruments, bet gan uzspiesta nodeva atsevišķu biznesa mērķu sasniegšanai saistībā ar Rīgas Satiksmes vai Rīgas Domes dažādiem projektiem.”
(Krišjānis Kļaviņš)

Tātad: kādēļ īsti vajadzīga šī odiozā „TTT Rīga”? Lai tak sieviešu klubs dzimst no jauna un no jauna izcīna pats savu prestižu un popularitāti – visi būs apmierināti un laimīgi...