Mazliet par olimpiskajām spēlēm. Un lāčiem

Timurs ir parasts gluži parasts krievu strādnieks. Kaut gan spēles jau sākušās, tādu šeit ir simtiem, ja ne tūkstošiem – jāsteidz pabeigt darbi, kas nav padevušies olimpiskajiem grafikiem. Šur tur nav ielas bruģa, līdz galam nav izbūvēts kāds lifts, viesnīcās kādam trūkst aizkaru, citam – atkritumu groza vai karotīšu. Daudz nepabeigtu ēku, taču to liktenis nojaušams – ja tiks pie jumta un logiem, tad jau pēc spēlēm... Daudzviet darbi turpinās, tāpēc vietējo vīru nosmulētos darba kombinezonos apkārt netrūkst. Ar Timuru iepazīstamies nejauši – viņš kopā ar kolēģi iekāpj tajā pašā pacēlāja kabīnē, kurā jau sēžam mēs. Brauciens no viesnīcu kompeksa Gornaja Karuseļ, kas izbūvēts kalnos nepilnu 1000 metru augstumā (tajā ietilpst vismaz 40-50 viesnīcas, taču nekā cita nav – ne veikalu, ne aptieku vai restorānu), līdz lejai ilgst apmēram septiņas minūtes. Tik ilgst arī mūsu saruna.

Timurs mūs uzrunā pirmais – priecīgs, ka saņem atbildi krievu valodā, un atzinīgi novērtē, ka Latvija esot viskrievvalodīgākā no Baltijas valstīm. Apkārtnē viņš esot darbojies vairāku objektu izbūvē – no augšas norāda uz jaunās dzelzceļa līnijas posmu, ko cēluši kopā ar savu brigādi, pastāsta par augstāk kalnos uzbūvēto viesnīcu. “Nācās nokalt pamatīgu klints gabalu, bet beigās sanāca baigi smuki – ja ir laiks, noteikti uzbrauciet. Skats tāds, ka pie kājām būtu noklāta pasaules karte!” pārliecinoši stāsta Timurs. Sasprindzinājums gan bijis pamatīgs. “Termiņi visos objektos beigās spieda tā, ka drausmas – likās jau, ka nereāli. Bet daudz ko tomēr paspējām. Kā nu sanāca.”

Kalnu pakājē uzbūvētā Gorki pilsētiņa nav milzīga, taču nav arī maza. Galvenā iela stiepjas vismaz kilometra pusotra garumā, tai paralēli – vēl pa ielai, kas savienotas ar šķērieliņām. Pārsvarā viesnīcas, veikali, pa kādai ekslkluzīvai dzīvojamajai mājai. Otrpus jaunajai supermaģistrālei – tā savieno Sočus ar olimpiskajiem objektiem gatāto Krasnaju Poļanu, un izmaksājusi vairāk nekā visas Vankūveras olimpiskās spēles kopā (gandrīz deviņus miljardus) – tādu ir vairāk. Vienkāršākas – apkalpojošajam personālam. Tur paslēpušies arī pāris veikaliņi un ēstuves, kur iespējams ieturēt normālu maltīti par daudzmaz cilvēcīgām cenām – 300-400 rubļiem. Visapkārt ož pēc betona un javas – no tā netikt vaļā, šķiet, vēl vismaz gadus divus. “Pirms četriem pieciem gadiem te vēl nebija nekā – tukša vieta. Kad sāka celt pilsētu, upi nācās palaist pa citu gultni – apkārt,” stāsta Timurs.

Pacēlājam lēni slīdot lejup virs mežā izcirstās stigas, pavaicājam – kas tad šeit bija pirms tam. “Lāču rezervāts,” atbild Timurs. Interesanti! Un kas tad notika ar lāčiem? “Vietējie stāstīja, ka esot atlidojuši helikopteri un pār mežu izbēruši kaut kādu dzeltenu pulveri. Puse lāču nosprāga, otra puse aizmuka pāri kalniem uz Kaukāza pusi,” diezgan vienaldzīgā balsī attrauc mūsu gids. Pavaicājam, kas notiks pēc olimpisko spēļu beigām – vai tiešām daudzos desmitus viesnīcu būs iespējams piepildīt ar tautu, kas būtu gatava regulāri apmeklēt šeit izveidotās kalnu slēpošanas trases?! Timurs piekrīt, ka uz to esot maz cerību. “Varbūt izveidos kādu sanatoriju. Varbūt tas kļūs par atpūtas kompleksu Gazprom vadītājiem.” Šajā brīdī pirmoreiz ierunājas Timura kolēģis, iebilstot, ka nē – Gazprom bosiem viena ekskluzīva atpūtas bāze jau tepat netālu taču esot, otrpus ceļam pretējos kalnos. Timurs piekrīt – esot gan. Tad jau šo nevajadzēšot.

Pacēlāja vagoniņš ieslīd gala stacijā un samazina ātrumu – pēc pāris sekundēm brauciens būs galā. Timurs novēl mums jauku uzturēšanos Sočos. “Izbaudiet, atpūšaties!” Un dodas tālāk savās gaitās. Savukārt mēs savējās. Palasīt spēļu rīkotāju oficiālās preses relīzes par to, cik zaļas un cilvēkiem draudzīgas šīs spēles, un tad jau tālāk – uz sacensībām.

Bet lāčus gan žēl.